Björn Larsson - Garais Džons Silvers

tiesas priekšā, lai atbildētu par noziegumiem pret cilvēci. Vai tas esat jūs?

- Mīļo cilvēk! - es iesaucos un sāku tā smieties, ka apraudājos. jūs ierodaties no Anglijas ar fregati, kurā ir vairāki simti kareivju,

visu garo ceļu līdz Renterbejam, lai izpildītu pavēli un saņemtu ciet krietni vecu vīru, kam ir tikai viena kāja, un pēc tam vēl jautājat, kas viņš ir?

- Man vajadzīga skaidrība.

- Skaidrība - par ko?

- Par to, vai jūs esat īstā persona.

- Kā tad, protams, - es noteicu, atkal sākdams smieties un ar to apmulsinādams virsnieku aizvien vairāk. - Pēc kā gan izskatītos, ja jūs ierastos pie Trelonija un viņa rokaspuišiem ar kādu nabaga velnu, kam nav nekā kopēja ar zināmām padarīšanām.

- Treloniju? - virsnieks iesaucās. - Vai jūs viņu pazīstat?

- Jā, - es atbildēju, - mēs taču kopā kuģojām. Es viņam vārīju ēdienu, ja pareizi atceros, bet man negadījās izdevība nokārtot ar viņu rēķinus.

- Jūs tātad esat?…

- Garais Džons Silvers Bārbekjū, kaptein, vai kas nu jūs esat. Tieši tas, ne vairāk un ne mazāk. Jūsu rīcībā, ser, kā redzat.

- Man ir pavēle…

- Jā, par to mēs jau runājām. Bet - kā? To man gaužām gribētos zināt. Cik noprotu, esmu jums vajadzīgs dzīvs. Ar mazāk tiem kungiem Bristolē nepietiks.

Virsniekam neatlika nekas cits, kā vienīgi ritmiski klanīt galvu.

- Tas nebūs gluži tik vienkārši, kā jūs varbūt esat iedomājušies, -es sacīju. - Šaut uz mani jūs nedrīkstat, jo var gadīties, ka lode man trāpa. Manu klintaini bombardēt arī nedrīkstat, jo tā var sagrūt, jumts uzgāzties man uz galvas, un gatavs. Varētu vienīgi tā, ka viss bars gāžas man virsū uzreiz, un tie, kurus nepagūšu nošaut, mani sagūstīs. Bet vai tas ir to vērts? Tā būs īsta asinspirts, ser. Ar to misiņa lielgabalu, kas nekad nepārkarst, es itin viegli sašķaidītu vismaz piecdesmit jūsējo, iekams tie mani sasniegtu. Es jums jautāju vēlreiz: vai būtu vērts?

- Man ir pavēle, - virsnieks stūrgalvīgi atkārtoja.

- Vai neko citu jūs neprotat pateikt? Pacentieties taču kādreiz padomāt arī pats! Ja visiem spēkiem papūlēsieties, var gadīties, ka izdodas.

Nekā, tas noslēdzās kā gliemežvāks. Diezin kas viņam kaitēja? Bet tad es atskārtu. Viņam bail. Viņš bija nobijies kā diegs, jo droši vien noklausījies neskaitāmus briesmu stāstus par manu necilo personu un laikam domāja, ka man te ir vesela komanda asinskāru pirātu, kas noslēpušies apkārtējos krūmos. Viņš gaidīja jebkuru mirkli šāvienu mugurā. Džeka neprātīgais uzbrukums šo pārliecību bija vienīgi nostiprinājis.

- Esmu te viens pats,-es sacīju.

- Viens pats?

Viņš neticīgi paskatījās uz mani.

- Jā, - es atteicu, - tik viens kā Dievs, mūsu Tēvs debesis. Komanda un žurkas kuģi pametušas, esmu palicis vienīgi es.

- Vienīgi… - Pamazām viņa seja atguva mazliet normālāku krāsu.

- Vienīgi es, - pabeidzu viņa iesākto teicamo. - Zinu, ko jūs domājat - ka nebūs sevišķi grūti man uzlikt kādus dzelžus. Viens pret simt piecdesmit, tā nu tiešām nav māksla, tā jūs sakāt. Ne tik strauji, saku es. Neaizmirstiet, ka jums uzdots saņemt mani dzīvu un ka es protu ar šo lielgabalu izšaut tikpat labi kā jebkurš Karaliskās kara flotes lielgabalnieks, pat labāk. Mans vērtējums paliek, kāds bijis - piecdesmit jūsējo. Un pat tad jums nav nekādas garantijas, ka saņemsiet mani dzīvu. Es jebkurā brīdī varu pielikt pistoli pats sev pie galvas. Vai domājat, ka es to nespētu? Redzu, ka jūs šaubaties. Tad atcerieties, ka esmu vecs vīrs, grimstošs kuģis. Vai jūs iedomājaties, ka es ļaušos, ka mani ieslēdz dzelžos un zemklājā vārdzina sešus mēnešus tāpēc vien, lai tiktu saukts tiesas priekšā un pēdīgi pakārts kā suns?

Virsnieks skatījās uz mani, it kā divos prātos - ne tāpēc, ka viņš vairs nebaidījās, bet tāpēc, ka beidzot bija sācis pats domāt. - Mani noteikumi ir šādi, - es beigās paziņoju: - Novākšu tos piecdesmit jūsu sārtvaidžus, kara flotes zaldātus, un apgādāšu jūs ar savu svētīgi aizgājušo miesu, ar līķi, ko nekādā ziņā nebūs iespējams tik ilgi saglabāt pietiekami labā stāvoklī, lai varētu pakārt un Bristolē izlikt publiskai apskatei. Nu, ko teiksiet?

- Ko jūs īsti gribat? - viņš jautāja gan īdzīgi un aizkaitināts, tomēr ar zināmu interesi.

- Mēs varētu salīgt, - es bildu.

- Es neesmu pērkams, - skanēja atbilde.

- To man vajadzēja gan iedomāties. Man šķiet, ka samaksa jums par to, ka uzņēmāties šo uzdevumu, nav maza. Un droši vien savas neuzpērkamības dēļ tikāt tam izraudzīts, zinot, ka sarunas notiks ar mani. Nē, man pat prātā nenāca jūs uzpirkt. Principiālu cilvēku pazīstu uzreiz, tiklīdz ieraugu, tas ir tikpat droši kā tas, ka mani sauc Džons Silvers. Ienāciet man līdzi mājā, un es jums kaut ko parādīšu! Nebaidieties, bailēm nav nekāda pamata, jo es esmu viens un neuzbrukšu jums arī no muguras. Kā minēju - jūs varat iegūt visu, nezaudējot neko, ja vienosieties ar mani. Varat droši ticēt, ka aizvedīsiet mani dzīvu uz Angliju. Bet es jums varu piedāvāt kaut ko vismaz tikpat vērtīgu, varbūt pat vērtīgāku par nožēlojamo dzīvību, kas vēl patvērusies manī.

Viņš vēl joprojām it kā vilcinājās, tomēr sekoja man līdzi mājā. Acis viņam plati iepletās, ieraugot visu manu bagātību, it sevišķi dārgakmeņus, kas brīvā klaidā bija izbārstīti uz rakstāmgalda. C Jluži nejauši pār galdu pārslīdēja saules gaismas svēdra un uzmir-dzināja tos visā krāšņumā. Nekas nav salīdzināms ar īstu dārgāk-meņu vizmu un mirdzumu.

- jūs taču nenožēlojat, ka ienācāt? - es it draiskulīgi apvaicājos.

Viņš papurināja galvu.

- Ja mēs vienosimies, - es turpināju, - jūs mierīgi varēsiet atnākt un paņemt visu, kas no šitā būs palicis, kad būšu miris. Man ir gluži vienalga, kas ar tiem notiek.

Pamanīju viņa acis alkatīgi iezibamies.

- Bet šeit, - es norādīju uz papīra lapām, kas, strēķī saliktas, stāvēja uzmana rakstāmgalda pašā vidū,-ir tas, ko gribu jums parādīt.

Viņš lūkojas mani ar tādu neizpratni, it ka domātu, ka es neesmu gluži pie pilna prāta. Pārāk runīgs viņš nebija, šis Viņa majestātes kalps. Bet varbūt viņš baidījās vienīgi no tā, ka varētu krist kārdināšanā un nespētu apvaldīt mantkāri.Šajās lapās, - es paskaidroju ne gluži bez lepna gandarījuma, jo tās pierakstīt tomēr bija nozīmējis izciest visai smagu spīdzināšanu, - patiesi atspoguļots mūžs, ko esmu nodzīvojis es, Garais Džons Silvers, saukts arī Bārbekjū. Kālab jūs izskatāties tik izbrīnījies? Es protu gan lasīt, gan rakstīt. Kā gan citādi es savā laikā būtu varējis apmuļķot tik daudzus? Jūs, jādomā, esat izlasījis jaunā Hokinsa savērpumu? Kaut vai tādēļ, lai uzzinātu, kādu briesmoni, kādu cilvēces ienaidnieku jums uzdots pārvest mājās?

Bija skaidrāks par skaidru, ka virsnieciņš vairs nesaprata, kur atrodas un kas ar viņu notiek, taču galvu palocīt viņš vēl jaudāja.

- Es jūs pārsteidzu, vai ne? Izrādās, ka neesmu no tās sugas, ko cerējāt sastapt. Tiešām neesmu. Bet beigu beigās, kad viss pateikts un nodarīts, kā es lāgiem mēdzu sacīt, tas nemaz tik dīvaini nav. Tas Džons Silvers, kuru jūs ieradāties savākt, guļ šeit uz galda. Lai cik grūti noticēt, tas tomēr ir fakts. Diemžēl jums nebūs iespējams viņu uzvilkt karātavās tādā veidā, kā tiktu uzvilkts es. Bet visu pārējo ar viņu var izdarīt: viņu tiesāt, viņam piespriest sodu, gan ne nāvessodu, bet aizmiršanu, un tas ir tikpat labs un smags sods kā jebkurš cits. Es jums piedāvāju šo stāstu manis paša vietā, un, ja jūs man jautātu, es teiktu, ka tā nav slikta apmaiņa. Jūs saņemsiet veselu dzīvi - no sākuma līdz beigām, tur attēloti visi mani labie un ļaunie darbi bez taisnošanās vai izvairīšanās, - tieši tādu, kāda tā bijusi, precīzi līdz pēdējam sīkumam.