Björn Larsson - Garais Džons Silvers

-Sēdies, Silver, - viņš aicināja. - Sadzersim pa glāzei ruma.

Apsēdos viņam pretim, un viņš ar drošu roku piepildīja divas glāzes līdz pašai augšmalai.

-Tu esi vienīgais te uz kuģa, kas ir kaut ko vērts, mani pašu iekaitot.

Viņš pieklusa, it ka gaidīdams, lai es viņu atbalstu un teikto apstiprinu. Bet ko es varēju sacīt?

- Kāpēc tu nekad neesi ļāvis sevi padarīt par kapteini? - viņš jautāja.

- Lai nodrošinātu aizmuguri, - es atbildēju.

- Vai tad es savējo neesmu nodrošinājis? Kas vainas manai aizmugurei?

- Jūs var izbalsot. Džonu Silveru neviens nevar izbalsot.

Labu brīdi viņš cieši manī noraudzījās. Viņš acīmredzot pūlējās izprātot, vai neesmu viņam draudējis, ka viņu var atcelt no kapteiņa amata.

Pēc laiciņa viņš noteica: - Silver, es neparko netieku gudrs ar tevi.

- Pareizi, - es pasmiedamies atteicu. - Ceru, ka tā ir. Tas būtu ļaunāk par nāvi.

Flints blenza savā ruma glāzē, it kā tā būtu zīlnieces kristāllode.

- Pareizi, Silver, - viņš sacīja. - Esmu pareizi runājis. Tu, sasodīts, esi vienīgais, kas kaut ko ir vērts. Tu proti spriest. Saki man skaidri, Silver, vai es zaudēju prātu? Atbildi godīgi. Tu tak zini, ka es nekad neesmu tev ne matiņu aizskāris.

- Es nezinu, - atbildēju kā daždien godīga dvēsele, kāda manī lāgiem izpaudās. - Es nezinu, cik daudz jums ir ko zaudēt. Bet dažkārt liekas, ka jūs gribat piebeigt mūs visus un pirmām kārtām pats sevi, un no tā nebūtu nekā laba nevienam.

- Es zinu, - viņš aizlūzušā, čerkstošā balsī atteica un ieņēma krietnu malku ruma. - Zinu. Es domāju, ka zinu, ko gribu dzīvē sasniegt. Aizlaist nāvē tik daudz neliešu, cik iespējams. Noslaucīt tos no pasaules. Atriebt visus bojā aizgājušos jūrniekus. Tāds bija mans mērķis. Bet tagad esmu pamazām nonācis pie slēdziena, ka mēs ar saviem darbiem neesam nekas vairāk kā mušu pametumi, lai darītu ko darīdami. Es esmu Flints, pirāts, no kura visi bīstas, bet es to nedrīkstu pat balsī pieminēt, ja gribu notureties dzīvs. Esmu palicis bez vārda, un, nolādēta būšana, tādi esam mēs visi. Mēs vispār neskaitāmies. Pasaules acīs mēs neesam nekas. Kādā vērtē ir atsevišķs viens cilvēks, Silver? Nekādā, galīgi nekādā. Vai tu zini, un, protams, zini, jo esi izglītots un daudz lasījis puisis, tātad - vai zini, ka tas draņķagabals Kromvels aizsūtīja uz Barba dosu desmittūkstoš īru un skotu notiesātos? Neviens no tiem nabaga velniem nepalika dzīvs, neviens pats, Silver. Un kas šodien viņus vēl atceras? Ko viņi jutuši, ko domājuši? Viņu vairs nav, izgaisuši kā rīta migla. Vai zini, ko man pastāstīja viens vecs buķeti ieris? Spānieši aizsūtījuši kareivju vienību iznīcināt kādu indiāņu grupu. Spānietis ar šķēpu piespiedis indiāni pie koka. Indiānim cita ieroča nav bijis kā vienīgi nazis. Pie koka piespiests, viņš jau bija tikpat kā beigts. Bet ko viņš dara? Metas tieši virsū šķēpam un tādā stāvoklī tiek pie iespējas iegrūst nazi spānietim krūtīs. Tā viņi abi nomira viens otra skavās. Kāda jēga no tā? Kāds no tā labums? Nekādas jēgas, nekāda labuma. Putekļi pasaules vēsturē. Un atcerēsimies mūkus, kam L'Olonē lika uzsliet redeļkāpnes pie Kartagenas mūra, jo cerēja, ka spāņi nešaus virsū paši saviem garīdzniekiem. Bet ne Dievam, ne spāniešiem nebija nekādas intereses par mūkiem, tos apšāva līdz pēdējam. Kam gan gar tiem kāda daļa, Silver? Daži mūki, viens spāņu zaldāts, viens indiānis, desmittūkstoš cietumnieku - kam gar viņiem kāda daļa? Un jūrnieki? Cik jūrnieku neaiziet bojā? Uz angļu kuģiem vien pāris tūkstoši ik gadu. Un kas viņiem par to tiek? Ne tik daudz kā pienācīga apbedīšana. Sīki mušu pametumi mēs esam, Silver, un neko neesam vērti. Jā, vispratīgāk tiešām ir darīt galu mūsu postam. Tā ir visracionālāk. Nav taču nekādas vajadzības, lai mēs butu šai pasaule. Viens atsevišķs cilvēks, piemēram, tāds kā es nepavisam nav nepieciešams, Silver, bez tāda pilnīgi var iztikt.

- Tikai ne uz „Walrus", - es atteicu. - Nevienam kuģim nekad nav bijis labāka kapteiņa.

- Es ne suņa sūdu nedodu par „ Walrus" - viņš iesaucās. - Zārks tas ir, nekas vairāk, un vesels bars pašlabuma meklētāju, kas domā tikai par sevi. Ne drusciņas vairāk.

Viņš iztukšoja glāzi līdz dibenam.

- Tu esi krietns cilvēks, Silver, - viņš sacīja, muti noslaucīdams.

- Kā, vellos, tu spēj to izturēt? Kas tev dod spēku? Vai gan tāds cilvēks ka tu nekad nelauza galvu par visu šo lietu jēgu?

- Nē,-esatbildēju.

- Un kāpēc ne? Kāpēc tu nenoslīcinies rumā kā mēs visi? Kāpēc tu visu laiku par to vien nedomā?

- Velns viņu zina, - pasmiedamies atsaucos. - Varbūt es sajuktu prātā, ja to darītu.

Flints pablenza uz mani pilnīgā neizpratnē.

- Kā jūs, - es kārtības labad piebildu.

To pateicis, piecēlos un izgāju no kajītes. Pēc mēneša Flints bija pagalam. Bet aizmirsts viņš nav. Un varbūt pats svarīgākais sasniegums viņa dzīvē ir pēc nāves palikusī reputācija. Man varbūt būs tāpat. Vismaz vienā ziņā viņam bija taisnība: dzīve, par kuru nerunā vēl pēc tam, kad cilvēks nomiris, kura neturpinās rakstos vai nostāstos, nav nekas vairāk kā melnie mušu pametumi vai rasa, kas iztvaiko un izzūd saulē.

kas bija melns, kļuva zils, izņemot austrumu malu, kur pirmie saules stari uzšāvās gaisā kā ugunskura liesmas. Šeit, Madagaskara, viss notiek nemanāmi, gaisma ar tumsu mijas strauji, nupat bija tumsa, bet tad lielgabala šāviena pēkšņumā kļūst gaišs. Atceros, ka Bristolē saule vakarpusē karājās virs jūras tik ilgi, ka šķita - tā paliks tur mūžīgi. Šeit rīts dažos mirkļos pārpludina visu, gaisma ielaužas vispēdējā kaktiņā. Vienīgi asi iezīmētās ēnas ļauj atcerēties, ka nupat vēl bija tumsa.

Brūnais papīrs gulēja man priekšā uz galda spilgtajā, skadrajā gaismā, kails, neaprakstīts, kārdinošs kā Elīzas saulē iedegušais augums, neatvairāms kā Doloresas neatlaidīgās acis, gatavs uzņemt jebkādas dzīves vēstis, jebkuru stāstu. Atlika vienīgi izraudzīties un izvērtēt.

Taču nu rīts ir pagājis, bet papīrs vēl joprojām neskarts. Jūtu, ka man vairs nav atlicis nekas tāds, ko būtu vērts aprakstīt. Džona Silvera dzīve ir nodzīvota un pagājusi. Kaismīgā vēlēšanās rakstīt apsīkusi. Izzudusi neprātīgā vēlēšanās izveidot īstu kuģa žurnālu, kad garais jūrasbrauciens būs pabeigts. Jūtos kā pilnīgi iztukšota ruma pudele.

Un tomēr man nav pamata sūdzēties. Visus miroņus esmu pārmetis pār bortu, arī Džonu Silveru to skaitā. Man vairs nav nepieciešams asociēt sevi ar viņu vai ar kādu citu. Esmu pārliecināts, ka pat Flints vairs necelsies un nestaigās. Nu viņi turpmāk varēs dzīvot manas uzmācības ne:raucēti, ja vien spēs un pratīs stāvēt paši uz savām kājām.

Dienas ir pagājušas. Kāds neiedomājams tukšums! Ko es vēl gaidu? Nāvi? Tā ir visnejēdzīgākā gaidīšana - gaidīt nebūtību. Vai vislabāk nebūtu pārvilkt svītru pār visu sasodīto nebūšanu - pār mani, pār Garo Džonu Silveru, kuģa žurnālā iezīmēt miroņgalvu ar sakrustotiem kauliem tai pāri un uz visiem laikiem noslēgt mirušos rēķinus? Es visu mūžu esmu domājis, ka ir grēks pielikt pašam roku savai dzīvībai, neuzdrošināties nodzīvot savu vienīgo dzīvi. Bet, ja dzīve tik un tā nodzīvota un galā, kad vienīgais, kas tev atlicis, ir satrunējis korpuss ar nolūzušiem mastiem un sapostītām rājām, tā, ka nav iespējams uzvilkt nevienu buru… Un kam gan, ellē, varētu būt jelkāda daļa, vai esmu sagrēkojis pret savu dzīvību vai ne, kad būšu beigts un pagalam? Man pašam vismaz ne, un galu galā es taču būtu galvenais sērotājs.