Björn Larsson - Garais Džons Silvers

mani pēkšņi pārņēma lielisks noskaņojums. Jutu atkal, ka esmu cilvēks. Bija jau aizmirsies, kā ir ap sirdi tad, kad dvēselē iebrāžas spirgts vējš un uzvilktas visas buras, kas vecajam kuģim pa spēkam. Jā, tā bija augšāmcelšanās no kapa - kad biju atsveicinājies no kapteiņa Snelgreiva.

Tātad vecajā graustā vēl iemājo dzīvība. Viendien stīvs un beigts, bet otrā dienā pilnīgi atdzīvojies. Ēdu kā izsalcis vilks pusdienās, kas tika pasniegtas kā parasts. Džeks pusdienoja kopā ar mani, un šķita, ka viņam par mani prieks. Apjautājos, ko viņš visu dienu sadara. Pateicu, ka labi apzinos, par kādu nožēlojamu tipu pēdējā laikā esmu kļuvis, taču drīz vien būšu ar rakstīšanu galā un tad viņš redzēs, ko vecais buks vēl spēj.

- Ko tu iesāc ar savu laiku?

- Neko, - viņš atbildēja. - Sagādāju mums abiem ēdienu, un tas apmēram ir viss.

- Zinu. Bet man nepatīk, ka tev par mani jārūpējas. Taču drīz būšu uzrakstījis pēdējo vārdu, un tad, lai zibens sper un pērkons rūc, mēs atkal iesim medībās.

- Tas nav nepieciešams, - Džeks sacīja.

- Nav nepieciešams?

- Nē. Pārtiku mēs saņemam ik dienu-maizi, augļus un gaļu. Es to sanesu augšā no lejas līdzenuma.

- Jauki, - es piekritu. - Man nepatiktu, ja mana nauda kalstu bez izlietojuma.

- Tas viss neko nemaksā.

- Neko nemaksā?

- Nē. Tā ir dāvana. Džonam Silveram.

- Nu tad gan! - es iesaucos. - Par ko piepeši tāda cēlsirdlba? Zinu, zinu, tā ir līdzjūtība. Viņi, pagāni, iedomājas, ka Džons Silvers nonācis garīgā trūkumā. Ka esmu sajucis prātā. Vai tā nav?

- Es nezinu, - Džeks atteica.

- Nezini? Vai tad neesi dzirdējis, ko par mani runā?

- Nē, neesmu nekā dzirdējis.

- Vai tu ar savējiem nesarunājies?

- Tie nav manējie. Es neprotu runāt viņu valodā.

- Un ko tavējie? Sakalavas?

- Viņi ir aizgājuši atpakaļ uz mājām. Te esmu palicis tikai es.

Jāteic, to dzirdot, man kļuva neērti, tomēr manu labo noskaņojumu tas nenoslāpēja. Tātad pēc Snelgreiva ļaudīm sarīkotā goda mielasta Džeks nebija pārmijis nevienu vārdu ar kādu cilvēku, izņemot mani. Cik ilgs laiks pagājis, kopš aizpeldēja „The Delight of Išristol"? Nedēļa? Divas? Mēnesis? Divi? Un man nepietrūka nekaunības apvaicāties Džekam, ko viņš sadara ar savu laiku!

- Kad pabeigšu…

- Zinu, tad iesim mežacūku medībās un rīkosim bārbekjū.

- Kā tad! Tāpat kā tajās dienās, kad mums piederēja nebeidzams laiks.

- Vai tagad mums laika trūkst?

- Tu labi zini, ko es domāju. Ka negaidot pienāks brīdis, kad Viss būs galā. Paliks kāda neaprakstīta lappuse, tas dzīvē ir pats labākais, Džek. Mēs esam gluži labi nodzīvojuši, vai ne?

Džeks palocīja galvu.

- Vai atceries pirmo dienu uz „ Walrus"? Es to nemūžam neaizmirsīšu.

- Kāpēc? - viņš jautāja.

Paskatoties uz viņu, man iešāvās prātā, ka ne viņu, ne viņa ciltsbrāļus es šajās atmiņas ietvēris nebiju. Kopš mirkļa, kad uzkāpu uz „ Walrus " klāja, man viņi iegrima aizmirstībā.

- Kā jūs to dienu pavadījāt?

- Mēs sastapām vēl divus sakalavas. Tādus pašus izbijušus vergus kā mēs. Mēs visi kopā pasēdējām.

- Pasēdējāt kopā?

- Jā. Gaidījām, kad tiksim atpakaļ šurp, uz Madagaskaru.

- Gaidījāt?

- Jā. - Džeks atbildēja. - Tas ir, ko mēs sadarījām uz kuģa.

- Bet mēs abi - tu un es, nokuģojām ar Flintu trīs gadus.

- Jā. Dažbrīd likās, ka mēs nekad neatgriezīsimies. Bet tu mums biji apsolījis, ka tiksim krastā, tiklīdz būsim šeit.

Džeiks nepiederēja pie tiem, kas dzen jokus ar patiesību un runā to, kas nav, bet nupat dzirdētais gan bija grūti sagremojams. Man to triju gadu pirmā puse bija vislaimīgākais posms visā mūžā, un tomēr Džeks kopā ar savējiem bija dirnējuši un gaidījuši, lai tas jel drīzāk beigtos. Un es, muļķis, vēl nupat kāroju kopā ar viņu pārci lāt vecas atmiņas! Tas nu gan nebūtu nekādā jēgā. Kādas atmiņas gan var būt tam, kas visu laiku sēdējis, dibenu berzdams un gaidīdams?

- Man likās, tu uz kuģa juties itin laimīgs.

- Nu, labāk, zināms, nekā plantācijā. Bet mēs nebijām tādi kā tu.

- Jā, - es novilku un izspiedu pat smieklu. - Ja apdomāju, tad jāteic, ka tādu kā es tiešām nav daudz.

- Nē, es šoreiz domāju salīdzināt sakalavas ar Fortūnas džentlmeņiem. Mums ir dzimtene, un mēs esam tauta. Jūs par tādām lietām nedevāt ne pliku grasi, kā tu mēdz sacīt.

- Kālab tad jūs negājāt projām no kuģa, ja jau tur bija tāda elle?

- Tā nebija elle. Tas bija nekas.

- Kā-nekas?

- Nu tā. Bez dvēseles.

- Bez dvēseles? Bet kur paliek brīvība? Brīvais laiks bez steigas un bez gala? Nekādu rūpju - varēja ļaut dienām rāmi ritēt. Bagātība, kas pati nāca klāt, lai varētu dzīvot bez raizēm, kad burāšanas laiks beigsies. Vai tā nav dvēsele, lai tu to sauktu kā saukdams?

- Tā nav nekada dvēsele, kas pieder tev vienam pašam. Tā nevar. Tad tas nav nekas.

- Uz kuģa neviens nebija viens. Mūsu bija simt trīsdesmit vīru, mēs bijām kopā.

- Nebijāt vis. Mēs, sakalavas, cīnījāmies cits par citu. Jūs - tikai katrs par sevi. Katrs tikai par sevi. Cik vīru tajos gados krita? Kā viņus sauca? No kurienes katrs bija cēlies? Kurp viņi devās? Tu būtu teicis -vienalga, tas nav svarīgi. Mirušos aizmirsa jau nākamjā dienā. Tu mēdzi sacīt, ka viņi miruši par taisnu lietu. Jūsu kopējo lietu? Nē, jūs katrs bijāt viens pats, nekad kopā. Kā lai tur atrod dvēseli?

- Nezinu, - es miermīlīgi atteicu, jo negribēju sabojāt savu labo omu.

Jo pēc visa, kas piedzīvots un pārdzīvots, Džeks bija vienīgais, izņemot Džonu Silveru, ar kuru varēju vārdu pārmīt.

- Es nekad neesmu spējis saprast, ko jūs apzīmējat ar vārdu dvēsele, - es turpināju.

- Nē, - Džeks atteica.

- Un tomēr tu vienmēr esi saucis mūs abus par brāļiem.

- Jā. Mēs esam brāļi. Es tev neesmu vajadzīgs. Es varu iztikt bez tevis. Bet mēs esam vajadzīgi viens otram.

- Arī Doloresa vienmēr tā sacīja.

Pašā labākajā noskaņojumā pēkšņi jutu kaut ko dīvaini iesmeldzamies.

- Kad būšu pabeidzis rakstīšanu, - es sacīju, - tev vajadzēs man izskaidrot, kas īsti ir dvēsele.

- Jā,-Džeks noteica.

- Kad būšu pabeidzis, sarīkosim mielastu, uzaicināsim visus, kas vēl dzīvi un jelkad spēruši kāju uz „Walrus" klāja. Vismaz svētkus svinēt mēs pratām, tas arī tev jāatzīst. Svētkos mēs bijām kopā, saki, ko gribi, bet tā bija.

- Jā, to jūs pratāt, tas jums pat kopā izdevās labi. Tad jums bija dvēsele. Bet nebija daudz to, kas otrā rītā vēl kaut nieku atcerējās.

Par to man sanāca smiekli, jo viņam bija taisnība. Arī Džeks smējās, un tas mani mudināja domāt, ka viņam tomēr kaut kādas atmiņas saistās ar Flinta komandā pavadītajiem gadiem.

Man visi trīs gadi zibin zibēja acu priekšā. Es redzeju katru guvumu, ko nolaupījām, un katra komandas locekļa seju - gan j.» mirušos, gan dzīvos, ko biju pazinis. Redzēju Svētās Marijas salu, kas atrodas netālu no šejienes, kur mēs sapulcējāmies, lai nesodīti baudītu savas īsās dzīves augļus, paklausītos smieklos, sāpju un līksmes kliedzienos - tiklab mūsu pašu, kā arī citu. Vēl aizvien spēju saost visas vēja atnestās smaržas un smakas gan no kuģa, gan no salas iekšienes. No jauna klausījos visās dziesmās un nostāstos, ko allaž kāds uzsāka, bet vēlāk neviens vairs neklausījās. Redzēju sevi augas naktis nosēžam skatu tornītī un vērojam visumu. Apbrīnoju jūrnieku prasmi un veiklību, cīnoties ar vētru vai sagatavojot kuģi. Mani uzjautrināja maskarādes un blēdības, kad vajadzēja apmānīt lētticīgus tirgotājus. Dzirdēju pats sevi, apvaldot kašķa meklētājus, un lepojos ar tām reizēm, kad izdevās piespiest Flintu padoties manam vai padomes lēmumam vai gribai. Mani līdz sajūsmai priecēja noskatīties uz simt trīsdesmit vīru lielo padomi, kas bija sapulcējusies apspriedē, dzirdēt visus dedzīgos iebildumus, iekams nonācām pie kopēja, vienota lēmuma. Jā, es gauži ilgojos atgriezties vēlreiz atpakaļ tajos zelta laikos, kad mums bija izdevies iegūt laupījumā dārgakmeņus un es jutu tos slīdam starp pirkstiem, vai vēlreiz pārdzīvot tās ilgās stundas, ko nogulēju bugspritā, laiski ļaudams laikam aiztecēt. Visu to un vēl daudz ko citu es redzēju skaidri un tik pamatīgi līdz pēdējam sīkumam, ka skaidrāk nebija iespējams.