Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Apvaicājos vienam par sardzes maiņām un posteņiem.

- Nu, - viņš atteica, - posteņus nostādām tad, kad ejam uzbrukumā. Noteiktas dežūras ir tikai kambīzē, jo uz turieni neviens no laba prāta negrib iet. Par savu labu darbu tur var nopelnīt tikai lamāšanos un lādēšanos. Nu, un tad vēl guļvietu kārtošana. Visu pārējo padara tie, kam gadās būt uz klāja.

- Vai tad tā galu galā kas sanāk? - es jautāju, atcerēdamies lielo lērumu dažādo neprašu uz ,,Fancy", kuri reti pakustināja roku darbā un lielākoties ari to nejēdza.

- Mums te ir tikai pirmšķirīgi jūrnieki, visi no vietas. Vienmēr paši zin, kas jādara. Pagaidi tik un paskaties, kad sāksim manevrēt pa īstam. Kad es tev saku - prieks noskatīties. Tagad, kad tu redzi, ka šie šļaukās pa klāju, tu droši vien nemaz netici, ko tev stāstu.

Viņš iesmējās aiz tīrā lepnuma, ka pieder pie tādas sugas. Un vlņš tiešām bija runājis taisnību. Nekad nebiju redzējis nevienu kuģi tik brīnišķīgi burājam kā šo. Nebiju sastapis komandu, kas spēj likt kuģim aiz prieka dziedāt. Bet gandrīz tikpat laba šī komanda bija laika nosišanā, nedarot neko. Un jāteic-mums gauži reti iznāca burāt steigā. Parasti mēs laiski planējām pa nomaļākajiem okeāna nostūriem un gaidījām, līdz parādīsies kāds tirdzniecības kuģis bez eskorta. Jā gan, laiskā bezdarbība bija tikpat dārga kā visas pasaules zelts. Zelts, ja viņi pie tā tika, izdedzināja kabatās caurumus, bet brīvo laiku viņi baudīja svētlaimē un nekad to neizniekoja. Par dežūrām kambīzē viņi nekad nemeta kauliņus, jo baidījās zaudēt.

Visu pirmo rītu es noklaiņoju pa klāju, kamēr tika izvākts tukšs un nogremdēts mūsu vecais kuģis. Man gribējās vērot un mācīties, iepazīt matrožu noskaņojumu un spējas. Drīz uzzināju, ka mums UZ kuģa ir vairāki speciālisti: kuģa dakteris ar diplomu, trīs namdari, divi no viņiem bija skoti, viens soms, visi no mežainiem apvidiem, tātad krietni meistari, četri muzikanti, lai stiprinātu mūs drosmē un justu līdzi skumju brīdī, un divi loči - viens Antiļu salām, - otrs Āfrikas piekrastei. Flints tiešām bija pratis savākt Visus gudriniekus, kādi tam bija nepieciešami.

Visi jūrnieki bija saulē un vējos ārdēti un tikpat rūdīti pieredzē. Tikai pavisam nedaudz bija tādu, kas tikko sākuši būrāt uz pirātu

kuģa. Flints gribēja vienīgi tādus, kam draudēja cilpa ap kaklu. Viņaprāt, tie bija vienīgie, uz kuriem varēja paļauties. Varbūt viņam zināma taisnība bija, tomēr Flints nebija arī aizmirsis, ka īstenībā šiem vīriem nebija sevišķi svarīgi - dzīvot vai mirt. Iespējams, ka viņiem bija cilpa ap kaklu, bet tas viņus nepavisam nepadarīja līdzīgus man. Tieši otrādi. Dzīvojot pastāvīgā karātavu ēnā, viņi bija gatavi riskēt ar dzīvību, kur un kā pagadās, jo domāja, ka ilga dzīvošana tikpat nebūs.

Lieliska šī komanda bija - ar kapteini, kas prata tos vajadzības brīdī iedvesmot, proti, brīžos, kad tādi kā Flints un es gribējām, lai viss norisētu pēc mūsu prāta. Turklāt viņi lepojās ar savu amatu. Viņi justos dziļi aizvainoti, ja vajadzētu nolaist karogu kādas niecības priekšā, galu galā viņiem bija arī kauna jūtas.

No otras puses, mani pārsteidza, ka Flints bija pievācis pusduci indiāņu no Moskītu Piekrastes. Aiz naida pret spāniešiem šie indiāņi savulaik bija sabiedrojušies ar bukenieriem un kopš tā laika kuģojuši kopā ar mums. Krastā tie bija vienīgie, ko varējām saukt par saviem draugiem; cilts jaunos vīriešus viņi sūtīja kalpībā pie mums. Daļēji, lai iespītētu spāniešiem, daļēji, tā sprieda cilts vecajie, lai mazliet iepazītu pasauli. Tas allaž nākot par labu, viņi sprieda, jo jauniem cilvēkiem nepieciešams vingrināt prātu, lai remdinātu miesas nemieru. Tā viņi jau vairākus gadus kuģoja kopā ar Fortūnas džentlmeņiem un pirms atgriešanās atpakaļ ciltī cīnījās kopā ar mums, pakļāva savu dzīvību riskam, tāpat kā mēs. Līdzi uz mājām viņi paņēma dažus dzelzs darbarīkus, bet no savas nopelnītās laupījuma daļas atteicās. Viņi tikai smējās par mūsu drudžaino dzīšanos pēc visa veida zelta un sudraba, kam vien varēja tikt klāt.

Kāpēc viņi biedrojas ar mums? Kas gan varēja tādiem kā viņi būt kopīgs ar tādiem kā Flints un daudziem citiem no mūsu bara? Ja jūs man jautājat, zinu tikai vienu vienīgu atbildi - tikai tāpēc, ka viņi kaut ko zina par dzīvību un nāvi.

Reizi gadā šie indiāņi upurēja dzīvu cilvēku, gūstekni, kas tika saglabāts šai vajadzībai. Veselu gadu pirms upurēšanas izredzētajam izpildīja katru vēlēšanos, liedzot vienīgi brīvību. Viņa rīcībā bija vergi, kas viņu appuišoja no rīta līdz vakaram, viņu baroja ar

labākajiem un gardākajiem ēdieniem, ietērpa visdārgākajās drānas, ne pirkstiņa viņam nevajadzēja pakustināt darbā, viņš dzīvoja, c ik vien grezni cilts varēja viņu iekārtot. Pret viņu izturējās kā pret pusdievu, un cilvēki, sastopoties ar viņu, krita ceļos un vārtījās dubļos. Kad gads bija apritējis, viņu dzīvu sadedzināja sārtā un apraudāja kā mīļu nomirušu tuvinieku un cilts locekli.

Bet kāds tam bija sakars ar tādiem ļaudīm kā mēs? Skaidri neko nemaku pateikt, neesmu pārliecināts. Bet, ja padomāju, ka mēs tiekam pakārti un ka tas notiek, lai jūs, visi atlikušie, varētu dzīvot mierīgi… Mūs apkauno, izsmej, nicina. Pret mums izturas kā pret žurkam, prusakiem vai utīm. Mūs pakar kā pēdīgos paklīdeņus un vazaņķus. Nē, jūs, parastie ļaudis, nezināt, kā tiek atņemta dzīvība, es pilnā mērā neapzināties dzīvi un tai īsti nepieķeraties. Ar vieglu roku jūs nolaupāt dzīvību pagāniem, vergiem, jūdiem, raganām, noziedzniekiem, pirātiem, indiāņiem, jebkuras rases ienaidniekiem, ubagiem, jā - pat jūrniekiem. Šie indiāņi vismaz saprata, ka dzīvību nedrīkst atņemt pa roku galam, kā pagadās. Man lāgiem ir Ienācis prātā, ka mēs, Fortūnas džentlmeņi, varbūt esam pielīdzināmi tiem vergiem, ko indiāņi upurēja reizi gadā. Vienīgā atšķirība tā, ka mēs piedāvājāmies paši labprātīgi, no brīvas gribas, turklāt nepieprasot par mūsu pakalpojumu nekādu atzinību.

Vēlāk, kad biju Flintu labāk iepazinis, es reiz pavaicāju, kālab viņš tur uz kuģa jaunos indiāņus.

Viņi stāv nomodā par manu dzīvību, - Flints atteica, un nekā vairāk es no viņa neizdibināju.

Tomēr jutu vai pat zināju, ka īsti Flintam šai ziņā ticēt nevar. Viņš piederēja pie tiem, kas nomirst, lai padarītu dzīvi nozīmīgu. Viņš bija ne vairāk, ne mazāk kā tas upurējamais vergs. Tā paša iemesla dēļ indiāņi kļuva par viņa draugiem, jo zināja: ja apstākļi prasa, ir jāupurē cilvēks.

Kamēr es staigāju apkārt, dziļi domās nogrimis, nekur nesteigdamies, jo laika man bija līdz bezgalībai, skatīdamies un klausīdamies, mana priekšā iznira muldonīgais balamute Pjū.

- Labu dienu, mister Silver! - viņš godbijīgi sveicināja, jo es biju viens no tiem, kas parasti pret viņu mēdza izturēties pēc nopelniem - kā pret suni. - Cik brīnišķīgi atkal jūs satikt. Par to man prieks, kā vienmēr. Un jūs atkal būsiet kapteiņa palīgs? Labāku cilvēku tajā vietā neatrast, ja jūs man jautājat. Es redzēju, kā jūs ar kailām rokām piežmiedzāt Hipsu un Luīsu.

Viņš smējās un, ja uzdrošinātos, uzsistu man pa muguru.

- Tas ir mūsu vecais čoms Silvers, es teicu te visiem uz klāja. Tādu jūs citur otru neatradīsiet, ja nu vienīgi Flintu, es saku. Ar Flintu un Silveru, es saku, mēs varam iet pret visu pasauli, uz galvošanu! Vai es neteicu, kā ir, mister Silver?

- Tas atkarīgs no tā, cik tādu vanckaru kā tu mums uzkrauti kaklā, - es strupi atteicu.