Björn Larsson - Garais Džons Silvers

- Ek, manu dieniņ', ir nu gan bijis garš mūžs! - es iesaucos un pasniedzos satvert Džeka delmu.

Taču ieķēru tukšumā. Un tad sapratu, ka man visu laiku acis bijušas ciet. Kad tās atvēru, biju palicis viens. Džeks bija aizgājis. Nespēju viņam to ņemt ļaunā. Man arī būtu apnicis klausīties, ja kāds visu laiku runātu tikai pats ar sevi. Džekam bez manis bija labāk. To neviens nevarētu noliegt. Vienīgais man dzīvošanai nepieciešamais bija Garais Džons Silvers. Un ari tas drīz būs pietiekami nobriedis, lai stāvētu patstāvīgi uz savas vienas kājas.

, aizmirsu, ka runāju ar viņu. Nav viegli paturēt prātā itin visu, kad esi sasniedzis tik cienījamu vecumu.

Gribēju tev pastāstīt par Flintu. Man šķita, ka tavas sugas ļaudīm tas varētu likties visai interesanti. Jā, gribēju tev pastāstīt, ka mēs tomēr bijām arī cilvēki, pat es, mēs, kuri pasaules acīs bija mūdži un pabiras. Es gribēju pateikt vismaz to, ka mēs gluži labi satikām, spriedām saderīgi, vairākus gadus kopā kuģojām, neapgriežot cits citam sprandu. Simt trīsdesmit puisiešu vienā vecā tupelē, kur visiem nepietika vietas vienlaikus izgulēties! Varbūt esmu to jau reiz pieminējis, nevaru lāgā atcerēties.

Tad aprunājos par to ar Džeku un atklāju, ka varētu vēl vienu veselu cilvēka mūžu pavadīt, rakstot par gadiem, ko pavadīju kopā ar Flintu. Vai tu tam ticētu? Bet tas man nav novēlēts. Es gan vairākkārt esmu uzcēlies no miroņiem savas dzīves laikā, tas tiesa, bet nu ar mani viss iet uz galu, un arī tā ir taisnība, patiesa kā svētais evaņģēlijs un tas, ka mani sauc Džons Silvers- beigu beigās tas pats vien sanāk.

Lai nu kā, esmu Džekam izstāstījis visu par Flintu, kaut arī Džeks neklausijas. Tici man, pēc tam jutos galīgi iztukšots. Nav joka lieta noņemties sirsnīgi ar stāstīšanu un tad pašā vidū pēkšņi konstatēt, ka neviens, pat vistuvākais cilvēks tavā stāstā neklausās. Varbūt tāds mūžs kā manējais beigu beigās tomēr kļūst pārāk garš.

Bet tad… Tu zini, ka es neesmu no bailīgajiem. Šie kādreiz sacīja, ka lauva esot tīrais nieks salīdzinājumā ar Garo Džonu, un tā arī bija. Vai es nebija vienīgais, kas nepadevās baigajai panikai, kad Bens Ganns lūkoja mūs līdz nāvei pārbiedēt ar Flinta rēgu? Nē, man nekad nav bijis bail no Flinta. Viņš nemūžam nebūtu spējis kādam no savējiem nodevīgi iegrūst dunci mugurā. Taisni un godīgi - tā viņš vienmēr rīkojās. Bet viņnakt kaut kas notika, Džim! Redzēju sapnī Flintu. Viņš izskatījās tāds, kā bija izskatījies pašā pēdējā laikā, kad bija jau nodzēries līdz nāvei un sāka apjēgt, ka nekad viņš neiznīcinās jūras tirdzniecību un nebūs par biedu pasaulei, vienalga, cik kuģu aplaupīs un nogremdēs, vienalga, cik krietnu, no Dieva žēlastības ieceltu kapteiņu nenomaitās, vienalga, cik lielu laupījumu sagrābs. Pateicoties mūsu darbībai, šajos ūdeņos preču cenas bija sacēlušas divkārt, bet tas arī bija viss. Galu galā Flints nevarēja viens pats pārraudzīt visu pasauli. Mēs līdzinājāmies negantiem, indīgiem moskītiem, kuru dzēliens sūrstēja visu dienu; taču tādi vien arī palikām, ne par ko lielāku nekļuvām, un Flints stūrgalvīgi liedzās, kamēr būs pie pilna prāta, likt visu uz vienu kārti, jo kuģi tagad burāja stipru ekskortu pavadībā. Nebija nekādas jēgas pakļaut riskam „ Walrus" ar komandu un visu, kas bija uz kuģa, lai iegūtu vienu laupījumu.

Atgadījās tādi, kas pūlējās viņu pierunāt uz citādu rīcību, pamatojot vēlēšanos ar to, ka vajadzētu pietikt ar to bagātību, ko esam ievākuši, un komandu izformēt. Galu galā viņš pats redzot, cik niecīgs ir posts, ko varam nodarīt.

Šādi sentimentāli apsvērumi nokaitinaja Flintu līdz nepratam, un dažiem no apkalpes tas maksāja dzīvību. Tieši tāpēc Flints devās uz to vietu, ko tu esi nosaucis par Bagātību salu, un tur noglabāja lielo bagātību. Fortūnas džentlmeņi parasti nebija tādi muļķi, lai kaut kur noraktu sūri grūti salaupīto guvumu. Kur gan viņi būtu ņēmuši laiku tādiem darbiem? Kāpēc lai būtu to vēlējušies? Nē, liekas, izņemot Flintu, cik man zināms, to darījis vienīgi Kids. Vienīgi viņš ķēries pie lāpstas, turklāt tāda paša iemesla dēļ kā Flints.

Un tev jāuzzina vēl kaut kas: tie seši viri, kurus Flints paņēma Iīdzi uz salu un kuru dzīvības izdzēsa pats ar savu roku - ak, tu droši vien būsi dzirdējis stāstām, kā Flints izskatījās, atgriezies no salas. Nogalinātie bija tieši tie, kas draudēja sasaukt kuģa padomi, ja Flints nemainīs savas domas. Viņi nesaprata, ka tāds cilvēks kā Flints nekad mūžā nemainīs pieņemtu lēmumu.

Laikam ritot, viņa prāts aizvien vairāk aptumšojās un sajuka. Beigās es biju vienīgais, kas spēja viņu cik necik piedabūt pie prāta un apvaldīt - es un Dārbijs M'Greivs, kas rūpējās par viņa rumu. tas bija jauns punkts Flinta likumu grāmatā - ka neviens cits kā tīkai M'Greivs drīkstēja pieskarties viņa ruma krājumiem.

- Viņi visi grib mani piebeigt! - viņš rēkdams mani sagaidīja, kad iegāju viņa kajītē. - Riebīgie gļēvuļi, viņi grib mani nogalēt, lai esmu beigts, lai viņi var pamest kuģi un izniekot dzīvi, maukojoties un nododoties citādai vaļīgai uzdzīvei krastā. Bet tas notiks vienīgi pār manu līķi, liec to vērā, Silver. Mēs cīnīsimies līdz pēdējai elpai, izputināsim visus nolādētos rēderus līdz beidzamajam.

Vai tu dzirdi, ko saku, Silver?

- Tā kā jūs baurojat, ir nedomādams pieklust, kaptein, man liekas, to var sadzirdēt līdz pašai Londonai.

Un tā vajag! - viņš plosījās. - Lai es nolādēts, ja neiemācīšu šiem apjēgt, ka ir dzīvi!

viņš blenza uz mani ar savām ūdeņainajām, asiņu pielijušajām acīm, kas bija sarkanas kā pūstoši tomāti. Bagātību salā iemantotā rēta spīdēja balta dzeltenīgajā izburbušaja sejā. Roku viņš tik krampjaini saslēdza ap zobenu, ka roka un zobens šķita saliedēti.

Un šādā izskatā viņš man parādijās sapnī, Džim, apbruņojies līdz zobiem. Es sēdēju piegalda, izlikdams uz papīra savas pēdējās nopūtas šai pasaulē. Flints nostājās man aiz muguras un pār manu plecu lasīja, ko rakstu. Un tad sāka smieties. Nejaukā zobgalībā tas velns ņirdza, turklāt tā, ka sadrebēja pie visām miesām. Acis viņam gailēja tik ļauni, ka man likās - nupat pienākusi stunda cepināties elles ugunīs. Es aizsedzu ausis ar rokām, lai nebūtu jādzird, un aizmiedzu acis, lai nebūtu jāredz, bet sapnī likās, ka neklausa ne rokas, ne acu plaksti. un, kad Flints redzēja, ka es saraujos bailēs no viņa, viņš sāka ņirgt vēl ļaunīgāk un beidzot vispār bija vairs tikai milzīgs ņirgas vieplis.

Atzīstos, ka biju pārbijies gluži šļaugans un jutos nelabi, tomēr prātoju, kā no šīs ellišķības atbrīvoties, kā to izbeigt. Vai man tiešām jāzemojas tāda Flinta priekšā? - es sev jautāju. Vai es neesmu visādā ziņā krietnāks cilvēks par viņu? Kālab man par to tik ļoti jāuztraucas? Kālab jāļauj viņam tur stāvēt un par mani ņirgāties? Galu gala taču man ir gaužām vienalga, ko viņš domā par tādu dzīvi kā manējā. Viņš to nevar vērst ne labāku, ne sliktāku.

Ķēros atkal pie spalvas, iemērcu to tintes traukā, tad pieliku pie papīra un uzrakstīju pirmos vārdus vēstījumā par Flintu. Bet, ieraudzījis savu vārdu uz papīra, viņš pēkšņi apklusa, tad izgrūda tik drausmīgu rēcienu, kas pašu nelabo būtu pārbiedējis līdz nāvei, ja velnam var draudēt nāve. Tad Flints pacēla savu asinīm nošķiesto zobenu un notēmēja pret mani, ne tikai sava varenā spēka, bet arī baismīgā niknuma vadīts.