Björn Larsson - Garais Džons Silvers

- Saprotams, saprotams, - viņš nodīca, pazemīgi vilkdamies atpakaļ un klanīdamies.

īsts riebeklis, es nodomāju, bet būs vien kopā jāsadzīvo, būs ar viņu jāsarunājas. Viņš bija nevērtīgs un nederīgs, bet pat viņam ir tiesīga balss komandā, tur nekas nebija līdzams. Mīļā miera labad -jāiztiek.

Devos tālāk uz kuģa priekšgalu, kur izvietoti guļamtīkli. Šī bija vienīgā vieta, kur varēja patverties vientulībā un pakavēties domās. Atgūlos un klausījos ūdens šļakstos ap bugspritu, takelāžas trokšņos un matrožu neskaidri sadzirdamajās balsīs. Nu viss būs labi, es nodomāju, kad satraukums pamazām atslāba. Biju atradis mazliet miera, beidzot vairs nebija ne steigas, ne trauksmes. Ļaušu laikam mierīgi ritēt; šad tad sīkāki uzdevumi, reizēm pa nopietnākam darbam, visu nodarīt pēc iespējas tīkami, audzējot bagātību un zinot, ka krastā mani gaida Doloresa. Varu droši teikt, ka tās nebija sliktas izredzes, kā vadīt dzīvi.

Biju iemidzis, un no miega mani izrāva Flinta miglas taures-balss:

- Visi uz klāja! - viņš auroja. - Visi uz kuģa padomes sēdi!

Sākās ne ar ko nesalīdzināma rosīšanās, kopā steigšanās, jo tas bija šā kuģa ļaudīm kaut kas visai neparasts. Visi guļošie tika sacelti kājās, nu apakšējā klāja līda augšup cits pēc cita, ausīdamies un noraudzīdamies satrauktajos biedros. Spraigas gaidas izplatījās

pa klāju meža ugunsgrēka straujumā. Ja Flints reiz sasauc kuģa padomes sēdi, tad gaidāmas lielas lietas. Es arī uzrausos un devos lurp un it nejauši atrados tieši Flintam aiz muguras. It kā viņam būtu acis pakausī, viņš pagriezās un pamāja man ar galvu. Paraudzījos visapkart un redzeju tik raibu sabiedrību kā vēl nekad mūžā.

- Vīri, - Flints bazūnēja, - vairums būs pamanījuši, ka esam pievienojuši papildspēkus. Lūk, šis ir Džons Silvers, bijis par kap-teiņa palīgu pie Inglenda un Teilora. Vai jūsu vidū ir kādi, kam būtu iebildumi pret Silveru un viņa kompānijas uzņemšanu komandā?

- Jāuzņem! Jāuzņem! - atskanēja vairākas balsis.

- Viņš nogalināja Hipsu un Luīsu par nekaunīgu izturēšanos.

- Nav liela bēda!

Saucējs bija Pjū, un vairāki citi viņam piebiedrojās.

- Silvers mums ir īstais vīrs! - no jauna iesaucās Pjū, un šoreiz viņam jau bija vairāk atbalstītāju.

Bet, kad saucieni apklusa, viena nemaldīgi pazīstama balss Iekliedzās.

Man gan ne! - Tāda gaudīgi spalga balss varēja piederēt vienīgi Devālam, kam gan citam? - Džons Silvers pretojās padomei un Teiloram, viņš aizstāvēja un paglāba kapteini Inglendu un kapteini Mekru!

Matrožu pulkā iestājās smags klusums. Visi saprata, ka Devāls izteicis smagu apsūdzību, tik smagu, ka jautājuma izšķiršanā fortūnas džentlmeņu vidē runa varēja būt par dzīvību vai nāvi. Flints ar vieglu vīpsnu sejā pagriezās pret mani. Redzēju, ka viņš gaida, vai es pratīšu izgrozīties šajā situācijā. Viņam, negantajam velnam, tas sagādāja jautrību.

Un sīkais nešķīstenis Devāls laikam iedomājās, ka nu viņš beidzot tiks pie sen kārotās atriebības. Biju dzirdējis, ka viņš esot palicis kopā ar Teilora paputējušo saimi. Ko viņš darīja šeit? Teilors, kam piemita vājība pret šādas sugas tipiem, bija padarījis Devālu par savu uzticamo rokaspuisi, kurš devies tam līdzi uz Rietumindiju, tur kādu laiku pārticis no iepelnītā laupījuma, bet pēc tam acīmredzot izmanījies iekļūt Flinta komandā, laikam cerēdams iemantot tādu pašu stāvokli, kāds tam bija pie Teilora. Bet, ja nu pasaulē bija kāds, kam nevajadzēja palīgu, lai sadauzītu cilvēku mīkstu vai vēl ļaunāk, tad tas bija Flints. Vismaz viens man bija skaidrs, stāvot „ Walrus" komandas priekšā uz klāja: ja es esmu bijis Edvarda Inglenda ļaunais gars, tad manējais bija Devāls.

- Kep'ns Mekra manis dēļ var degt elles ugunīs, - es iesāku, - bet tīra patiesība ir tā, kaut arī atskanējusi no tāda plukatas kā Devāla mutes, ka esmu nosargājis un izglābis Edvarda Inglenda dzīvību. Un varat man ticēt - es to darītu vēlreiz. Inglends bija goda vīrs un prasmīgs kapteinis. Viņa virsvadībā mēs sagūstījām divdesmit sešus kuģus, un viņš nekad neiejaucās kuģa padomes lēmumos. Viņš pārāk cienīja pats sevi, lai kaut kādā veidā pielīdzinātos no Dieva žēlastības ieceltajiem kapteiņiem, kā to dara daudzi iedomīgi un balamutīgi navigatori, kurus ievēlam par kapteiņiem tāpēc, ka trūkst labāku.

Pa acu galam redzēju, ka smīns Flints lūpās sastingst, taču tikai uz īsu mirkli, viņš nebija tāds muļķis, lai nesaprastu, ka spēles noteikumi atļauj lietot visus rīcībā esošos līdzekļus.

- Patiesība ir arī tā, ka es pretojos Teiloram, turklāt ne tikai vienreiz vien, bet simtām reižu. Viņš bija gļēvs aprēķinātājs, nelietis, kas ne reizi visā mūžā pats nebija ne pie viena darba pielicis roku.

Sie vārdi sasmīdināja klausītājus, jo visi zināja, ka Teilora rokas nekādam darbam nederēja.

- Teilors, - es ierēcos, - bija gatavs par šiliņu pārdot ikvienu. Cik bija to, kas dabūja galu, kad Teilors kuģoja atpakaļ uz Kietumindiju un gribēja sev nopirkt drošu ceļu? Cik? Teilors domāja vienīgi pats par savas ādas glābšanu. Par tādiem ka jūs viņš nedeva ne pliku grasi. Un kā jums šķiet - ko viņš izmantoja par soda izpildītājiem? Ko viņš izraudzījās netīrajam darbam? Netīrajam -tas ir pats īstākais apzīmējums. Kas viņam bučoja pēcpusi tāpēc vien, lai Teilors tam paplikšķinātu pa plecu? Kurš tas bija, ja no mūsu izcilais komandas biedrs Devāls, kas gatavs uz visu, lai tikai saņemtu mazītiņu laipnības apliecinājumu kaut vai no tāda kā Teilors? Es teiktu, ka par to nav jābrīnās. Viņa māte bija bordeļ-meita, kas negribēja par viņu neko zināt. Viņa to pārdeva vienam piestaigātājam, vārdā Danns, no kura viņai bija otrs bērns, ko Danns gribēja iegūt. Devāls tika uzspiests kā piedeva, bet iedomājās, ka ir pieņemts viņa paša dēļ! Tāda, kungi, ir patiesība, un jūs, sasodīts, varat izlemt, kā pašiem tīk.

- Tas ir samelots! - iebrēcās Devāls nelabā balsī, izkliegdams žulti, pazemojumu un kaunu.

- Ne tev par to lemt, nolādēts! - es atsaucos. - To izlems kuģa padome. Ja gribi nokārtot rēķinus ar mani personīgi, esmu gatavs jebkurā laikā, bet nomelnot mani visu biedru priekšā neļaušu un attiecīgi atbildēšu.

- Pareizi sacīts! - kāds iesaucās.

Tad es vairs nekautrējos un plāju par Devālu vaļā visu. Nebiju ticis vēl ne līdz pusei, kad Devāls jau nozuda zem klāja, matrožu auru un kliedzienu pavadīts. Es paskatījos Flintam tieši acīs, neizrādīdams, ne mazāko satraukumu vai pārdzīvojumu, un par atbildi saņēmu Flinta atzinīgo skatienu.

- Vai Džons Silvers tiek uzņemts? - viņš noprasīja.

Atskanēja cildinoša piekrišana, citam citu pārkliedzot. Ja es līdz šim vēl nebutu zinājis, tad tagad uzzināju, cik svarīgi ir risināt stāstus, kam grib piešķirt ticamību, lai tie izklausītos patiesi, kaut jāteic, ka šoreiz mans stāsts arī bija patiess.

Pieņem to par mācību, Džim, kaut gan man liekas, ka tev tas viss jau zināms, kā varu spriest pēc tā, ko esi par mani ierakstījis grāmatā. Mums uz „ Walrus" bija kuģapuika vārdā Džons, tas, kurš bija labs un draudzīgs pret mani, kad zaudēju kāju. Es viņu ievēroju kopš pirmās dienas, jo viņš allaž turējās manā tuvumā un nenovērsa no manis acis, kas bija lielas kā apakštasītes. Džons kāri tvēra katru manu vārdu un svēti ticēja visam, ko teicu. Viņš man pieķērās, Džim, gluži tāpat kā tu - tāpēc, ka pratu labi melst. Tas ir vispārākais, Džim, paturi arī tu to prātā: kad tuvojas laiks galīgajam norēķinam, ir svarīgi runāt ar cilvēkiem, lai tu nejustos tik nolādēti vientuļš.