Björn Larsson - Garais Džons Silvers

protams, nevarēju vien nociesties drīzāk ieraudzīt nepazīstamo pirātu, par kuru klīda neganta slava, tomēr nebija zināms, vai Viņš vispār eksistē. Viņš iznāca uz pakaļējā klāja tieši tajā brīdī, kad visi kuģa lielgabali bija pavērsti pret mums. Es redzēju viņu pamājam ar galvu, un tai pašā mirklī vairāki veikli matroži uzrāpās takelāžā un ievilka lielo buru, tā ka kuģis piegūla ar sāniem pie mums. Nu es sapratu, ka Flints nebūt nav pārdabisks, bet ir tepat uz šīspasaules. Viņš ar lielajām burām bija uztvēris augstāk gaisā pietiekamu vējpūtu, bet mēs ar īsākiem mastiem palikām bezvējā. Tuvāk pie ūdens virsmas vieglā vējpūta noplaka, bet augstāk spirgti iekrita burās. Tātad šis kapteinis bija velnišķīgi spējīgs un prasmīgs jūrnieks.

Vēl viens mājiens ar galvu, un nogranda brīdinājuma šāviens. Viņam bija arī labs lielgabalnieks, jo nogrieza mūsu bugspritu, ka nokrakšķēja vien. Tad Flints pienāca pie treliņiem un pieklājīgi mūs palūdza, lai nolaižam karogu.Ar lielāko prieku! - es atkliedzu pretī, un uz mūsu klāja tūdaļ sākās juceklīga kustība. Es nemaz nebiju domājis pamodināt pārējos.

- Briesmas nedraud! - es uzkliedzu, nolaizdams karogu. - Esam atraduši to, ko meklējām!

Visiem bija priecīgas sejas, taču vispriecīgākais bija Izraels Hendss, kas nebija dabūjis iebaudīt ne lāsi stiprāka dzēriena visas četras nedēļas, kopš mēs kursējām starp salām. Nebija arī nekādas izklaides, un viņš bija sabiedriska rakstura cilvēks.

- Uz jūru! Uz jūru! - viņš nokliedza pirātu saucienu. - Nolaidiet laivu! Vai mums, vellos, visu dienu būs jāgaida, līdz uznāksiet?

Tas briesmīgos pirātus apmulsināja, un tie neziņā saskatījās, lāgā nesaprazdami, ko tālāk iesākt. Viņi nebija raduši tikt ar tādu prieku sagaidīti. Pirms dažiem gadiem gan - kad kuģoju ar Inglendu, tad varēja diezgan droši lēst, ka puse komandas pārnāks pie mums. Atgadījās pat, ka karakuģi ar pamatīgu bruņojumu sāka uzbrukumu aiz bailēm, ka viņu pašu ļaudis var sadumpoties. Jā, tie bija laiki, kad varējām izvēlēties.

Flints, protams, to zināja. Mūsu priecīgā atsaucība viņu neaizkustināja, bet par drošību viņš tomēr neuzkrītoši parūpējās, kā es atzinīgi novēroju. Kaperu partija, ko viņš sūtīja pie mums, bija apbruņota līdz zobiem un netaisījās bez vajadzības riskēt. Taču nebija arī pietiekami uzmanīga.

- Es gribētu aprunāties ar jūsu kapteini, - es sacīju, kad tie bija uzrāpušies, nolēkusi uz klāja un pārliecinājušies, ka mūsu nav vairāk par četrpadsmit neapbruņotiem vīriem. - Ja iespējams, - es pieklājīgi piebildu.

- Nē. Nav iespējams, - viens no tiem atbildēja, turklāt tādā balsī, ka ir pateicis pēdējo vārdu par attiecīgo tematu.

- Es esmu Garais Džons Silvers, - turpināju, - kapteiņa palīgs pie Inglenda un Teilora. Un tas tur neglītenis ir Izraels Hendss, Tīča pirmais stūrmanis. Pārējie ir mani miesassargi, bet visi brīvcilvēki. Un šinī vecajā tupelē mēs kuģojam jau veselu mēnesi, gaidīdami, kad jūs mūs savāksiet. Tāpēc būšu pateicīgs, ja aizvedīsiet mani pie sava kapteiņa.

Skaidri redzēju, ka mani vārdi bez iespaida nav palikuši, bet tie nešķīsteņi bija aizdomu pilni.

- Kā mēs varam zināt, vai tu runā patiesību? - viens ieteicās.

- Vai es runāju patiesību? - es ierēcos tā, ka teicējs salēcās. - Vai man vajadzēs jums uzrādīt dokumentus, lai apliecinātu, kas esmu? Ka esmu kuģojis ar Inglendu un Teiloru? Es jums piedāvāju kuģi un četrpadsmit vīru, un jūs sākat gvelzt par patiesību. Vai es jums prasīju, kas jūs esat?

To dzirdot, daži skaļi iesmējās.

- Kas, ellē, jums liekas tik jocīgs, ka jāsmejas? - es jautāju.

- Tas, ka tāds kā tu iedomājas kaut ko pieprasīt no tādiem kā mēs, - ieteicās vēl trešais. - Ja tu gadījumā neesi pamanījis, ka jūs esat mūsu astoņpadsmit lielgabaliem akurāt pa šāvienam.

- Vai tu man draudi? - es uzkliedzu, sevišķi uzsvērdams pēdejo vārdu.

- Saproti, kā gribi, - viņš atteica pretī, paraustīdams plecus. - Šitente noteicēji esam mēs, un tu darīsi tā, kā mēs teiksim.

- Jā, jā, saprotu, - es atteicu zīdaini maigā balsī.

Paspēru pāris soļu uz priekšu pie balamutes un otra, kas stāvēja viņam blakus, ņirgdams pār visu ģīmi. Pirmais satvēra zobena spalu, bet nekā vairāk viņš arī neizdarīja. Ja arī gribēja, tad bija par vēlu aptvēris, ka pasaulē ir šis tas tāds, ar ko viņa lielgabali ikreiz nevar mēroties. Vienā mirklī es sasitu viņu abu galvas kopā ar drausmīgu brīkšķi - tādām rokām, kas droši varēja sacensties ar kapteiņa Bārlova ķetnām.

Tā, Džim, tagad tu zini arī to. Nositu tos abus ar kailām rokām -divus, ne četrus, kā Izraels Hendss vēlāk lielījās un kā tu esi ierakstījis savā grāmatā. Kā gan vienam cilvēkam būtu iespējams vienlaikus sasist kopā četras galvas? Nē, kaut kāda robežā tomēr ir -pat tādiem kā es.

Taču abu sašķaidīto galvu pilnā mērā pietika, lai meldiņš mainītos vai, pareizāk sakot, lai iestātos kapa klusums.

- Neviens! - es norēcos. - Iegaumējiet - neviens nenoteiks Džonam Silveram, ko darīt vai ko ne!

Pārējie pirāti stāvēja, kā saknes izlaiduši. Laikam viņi nekad mūžā vēl nebija redzējuši kādu tā trakojam skaidrā prātā. Apjukuši viņi skatījās cits uz citu, neviens neuzdrošinādamies spert pirmo soli. Šādai situācijai viņu prāti nebija sagatavoti, neviens nebija iedomājies, ka var dabūt galu šajā rāmajā, siltajā, dūmakainajā rītā, pārņemot valdīšanā nožēlojamu, neapbruņotu brigu. Bet raugi, kā notiek. Fortūnas džentlmeņi dzīvo šaidienai un var būt pagalam jau rīt, tomēr redzēt, cik viegli var nomirt tūdaļ šodien, bija grūti aptverams. Ja kaujā nespēja atsist uzbrukumu, viņi metās pār bortu, aizmirsuši, ka neprot peldēt. Viņi nolaida karogu, padevās, aizmirstot, ka viņus negaida nekas cits kā vienīgi karātavas. Viņi bija spējīgi mesties džungļos, nepadomājot, ka viņiem nav ne ieroča, ne ūdens, lai izdzīvotu.

Taču Flinta ļaudis bija tēsti no stingrāka koka nekā vairums pārējo. Kad man pirmais karstums bija pārskrējis, pamanīju, ka viņos sāk atgriezties apziņa un apņēmība, un sapratu, ka ar savu karst-galvību un muļķīgo trakulību esmu apdraudējis tiklab pats savu, kā visu pārējo dzīvības.

- Mans piedāvājums paliek spēkā, - es sacīju pielaidīgākā tonī. - Ar diviem tādiem nejēgām nebūs dārgi samaksāt par četrpadsmit stingriem jūrniekiem, no kuriem divi darbu pazīst kā savu kabatu.

Nebiju vēl lāgā beidzis runāt, kad izdzirdu aiz muguras spalgu kliedzienu, šāvienu un lodi atsitamies pret treliņiem. Pagriezos. Tagad uz klāja gulēja vēl trešais pirāts ar pārlauztu sprandu. Bija iejaucies Džeks.

- Āre nu, - es noteicu, - samaksāt ar trim pret četrpadsmit vēl ir gluži pieņemami. Taču labāk dosimies ceļā, kamēr te vēl nav sākumos īsta asinspirts.

Šai pašā mirklī Flinta miglas taurei līdzīgā balss noskanēja pār ūdens klāju.

- Vēl viens kritušais, un es to jūsu vraku nogremdēšu ar visiem, kas tur atrodas! - viņš rēca neprāta niknumā kā vienmēr, ja gāja boja jūrnieki, un mežonīgi vēcināja tālskati.

Nebija pamata šaubām, ka viņš draudus izpildīs.

- Nu, kustiet veicīgāk un savāciet visu to bandu līdzi! - viņš uzsauca saviem vīriem.Pirātiem, izdzirdušiem kapteiņa balsi, sejās atgriezās normāla krāsa, tik vien arī viņi atžirga, ne vairāk. Džeku, Hendsu un mani tūdaļ iesēdināja laivā un pēc tam uzveda pirātu kuģa pakaļgalā, kur aci pret aci sastapāmies ar pirātu, kuram vēl joprojām nebija vārda.