Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Kādu brīdi ļāvu viņam tādā garā turpināt un īsti iesilt par sakāmo. Mana klusēšana viņu jo spēcīgāk uzkurināja, līdz pēdīgi viņš stāvēja man pretim un savas muļķības un nejēdzības bauroja man tieši sejā. Bet tad man drīz vien pietika. Nēģeri arī bija noklausījušies, un Džeks stāvēja pilnīgā gatavībā, lai iejauktos. Es viņam pamāju ar galvu, un jau nākamajā mirklī trīs nēģeri turēja Hendsu kā skrūvspīlēs. Es mierīgi atlaidu vaļā stūri, izvilku savu nazi un vieglītēm pārlaidu smaili Hendsam pa ādu, pakutinādams tam kaklu. Piespiedu viņu atvērt lielo muti, pielikdams pie tās naža asmeni.

- Hends, - es smaidīdams sacīju, - es nestaigāju apkārt, mācīdams, ko tev domāt vai darīt. Un tāpēc tev ne vella nevajadzētu interesēties par to, ko es daru ar savu dzīvi, savu naudu un savu reputāciju. Vai tavai saprašanai tas ir pietiekami skaidrs?

Viņa izvalbītās, pārbiedētās acis nemierīgi grozījās dobuļos, līdz pagriezās pret debesīm. Viņš nespēja pat galvu palocīt, jo tad nazis būtu pāršķēlis viņa muti divtik lielu.- Un vēl ko ievēro: cik labi, ja pie rokas allaž ir pāris nēģeru.

Vienmēr kārodams izpatikt un izdarīt pa prātam, tas stulbenis gribēja piekrītot palocīt galvu, un, ja es nebūtu mazliet atvilcis nazi, tad nezin vis, vai viņš jelkad vēl spētu vārdu izteikt, bet tagad tika cauri ar diviem nenozīmīgiem šņāpieniem lūpu kaktiņos.

- Es jau negribēju nekā ļauna, - viņš asiņainām lūpām nošļupstēja.

Es no jauna pamāju Džekam ar galvu, un Hendss tika brīvībā.

- Es taču tikai tevis labad… - viņš nomurmuļoja.

- Zinu, vecais puika, zinu, bet tagad ari tu zināsi, kā izturēties pret Džonu Silveru.

Viņš to saprata un nekad vairs neaizmirsa, izņemot tās reizes, kad līdz nesamaņai piedzērās. Bet cilvēkus viņš nekad nespēja saprast un nekad to ari neiemācījās. Kā viņš varēja iedomāties runāt ar mani tādā tonī, kad man piederēja trīspadsmit vergu, kurus tikko biju atbrīvojies! Bet vai muļķībai vispār ir robežas? Viņš piedevām jutās man pateicīgs par to, ka neesmu pārgriezis viņam tikli. Bet bija pilnīgi aizmirsis, ka man viņš nepieciešams kuģa izvadīšanai atpakaļ uz Port Royal. Viņš jutās man parādnieks,gluži tāpat kā pārējie, bet bija patīkami kādu laiku nedzirdēt viņa tērgāšanu, kamēr viņš nespēja atvērt muti vēl vairākas nedēļas.

Port Royal mēs sasniedzām, nesastapušies ne ar pirātiem, ne vispār ar kādu kuģi. Es uzcirtos savās vissmalkākajās drēbēs, nokļuvu pie gubernatora un, tam par dižu pārsteigumu, padarīju na vus vergus par brīvcilvēkiem.

- Vai drīkstu jautāt, kālab jūs to darāt? - gubernators interesējas Jums jāsaprot, ka tas nav nekāds labais piemērs šejienes vergiem.

- Es to saprotu ļoti labi, ser, - es pieklājīgi atbildēju, - bet man viņi būs vajadzīgi jūrā. Uz kuģa jāvalda stingrai kārtībai, tāpēc reizēm rodas nepieciešamība matrožus sodīt, jo tie mēdz būt nepaklausīgi, slinki un ietiepīgi, ar biezu ādu. Tie jāapvalda, gluži kā neiejādīti zirgi. Taču sodīt baltos cilvēkus vergu klātbūtnē nav īsti labi. Tas var rosināt uz dumpi. Mana ideja ir vienkārša, bet efektIva. Es padaru vergus par brīviem jūrniekiem, tad varu izturēties pret visiem vienādi.

Gubernators atplauka.

Tas varbūt nemaz nav muļķīgs paņēmiens, - viņš uzbilda Laba doma, kapteini Džonson, to ir vērts izmēģināt.

An man pašam tā liekas, - es piebildu un saņēmu dokumentus, kas apliecināja, ka maniem vergiem ir tiesības uz tikpat draņķīgu dzīvi ka visiem pārējiem.

Saģērbu visus savus nēģerus par matrožiem, Hendsam uzdevu ar Džeka palīdzību sagādāt pārtikas krājumus. Kuģi bez tam vajadzēja nokrāsot, korpusu notīrīt no apaugumiem, melnos apmācīt par jūrniekiem. To visu es atstāju Hendsa ziņā un rokās, turklāt nemaz tēlaini nerunājot, jo viņš vēl joprojām nespēja ne lādēties, ne sodīties, visu vajadzēja parādīt ar pirkstiem vai rokām.

Tikai pēc tam pievērsu uzmanību sievietei. Vispirms atnesu kaut kādas drānas, ar ko apsegt kailumu, jo kaila viņa bija atnākusi un kaila bija joprojām. Pēc tam paņēmu viņu līdzi uz krogu, kur pasūtīju labākos dzērienus un ēdienus, kādi tur bija dabūjami. Viņai pret to nebija iebildumu, bet no sejas nekad nepazuda dīvaina zobgalīga izteiksme, kas laikam nozīmēja, ka man neizdosies viņu ne piemuļķot, ne apcelt. It kā man būtu kaut niecīgāka tieksme to darīt! Bet viņa bija ļoti sevī noslēgusies, un tā bija velnišķīgi cieta čaula, ko gandrīz nebija iespējams salauzt, par to es drīz pārliecinājos.

Vai kāds spēs noticēt, ka es kautri samulsu, sastomījos pie katra teikuma, meklēju vārdus, nesaprazdams, kā tos labāk izteikt. Visļaunākais bija tas, ka viņa atklāti smējās man sejā, kad es taustījos pēc vārdiem.

Man tas nemaz nelikās jocīgi, bet es tomēr pūlējos neņemt viņai to ļaunā. Stostīgi, tomēr bez aplinkiem un izlocīšanās atstāstīju viņai savu dzīvi un ieceri, ka viņa varētu būt mana sieviete, kas, krastā dzīvodama, kārtotu manu saimniecību un būt mans pieturas punkts zemes virsū.

- Gandrīz nevienam no manas sugas nekā tāda nav, un viņi par to arī neraizējas. Rītdiena viņiem nav ne spļāviena vērta, un vakardienu viņi ir aizmirsuši. Kā kuģi bez stūres viņi mētājas pa okeānu. Bet es baidos par savu ādu un baidīšos līdz nāves stundai, kuru negribu sagaidīt ar cilpu kaklā. Tāpēc man ļoti vajadzētu tādu kā tu, ko nav iespējams nopirkt par visas pasaules zeltu.

Viņa paskatījās uz mani, šoreiz nopietni.

- Man nav nekādu prasību vai noteikumu, - es turpināju, - pat ne tas, lai tu gulētu ar mani, kad būšu krastā. Es negribu pateicību par to, ka esmu nopircis tev brīvību. Tu varēsi kārtot gan manas, gan savas darīšanas tā, kā tev šķitīs pareizi.

Tad viņa pavēra pilnīgās lūpas garākajai runai, kādu jebkad man izdevies no viņas dzirdēt.

- Jā, - viņa sacīja. - Tu, Džon Silver, esi no tās sugas, kam vajadzīga tāda suga ka manējā, kaut arī tu gandrīz pilnīgi vari tikt pats ar visu galā, tāpat kā es. To tu pareizi esi saskatījis. Es esmu augusi, no vienas puses starp vergiem, no otras puses, starp kara-flotes virsniekiem. Es par jums, baltajiem, un jūsu tā saukto civilizāciju zinu vairāk, nekā jūs paši jelkad zināsiet un sapratīsiet. Es redzu, ka tu neesi tāds kā citi. Tu esi līdzīgs man, kaut arī tev nav mana lepnuma. Tu man ļaujies un piekāpies manā priekšā, jo tev manis vajag un tu mani gribi, bet tādam vīrietim kā tu vajag sargāties no mīlestības. Tu nespētu to izturēt, un tā nedarītu tevi laimīgu. Briviba ir vienīgais, kam tavā dzīvē ir svars. Jā, es ar prieku būšu lava sieviete, bet es negribu, ka tu man nododies un pakļaujies. Tā Initu tava nāve, un kas gan ar to būtu iegūts?

Ja līdz tam brīdim es biju stostīgs, tad tagad kļuvu mēms. Ieraudzījusi, cik es pārsteigts un apjucis, viņa sāka smieties - tā, kā smieties prata vienīgi viņa.

- Neņem jel visu tik ļoti pie sirds, - viņa sacīja tieši tā, kā es mēdzu teikt Džekam un pārējiem. - Tu brīnies par maniem vārītiem vai arī vienkārši par faktu, ka esmu par to visu domājusi un protu atrast vārdus, lai to izteiktu. Tā ir, vai ne? Tas nav nekas pārak dīvains. Mani sūtīja skolā - to darīja mans tēvs, armijas pulkvedis; mani nokristīja un piepildīja ar zināšanām par debesīm un Dievu un par īsto dzīvi zemes virsū. Esmu kalpojusi vislepnākajās kolonistu mājās; pieaugu un biju apveltīta ar skaistāko un krāšņāko augumu, kas savukārt izraisīja trakas iekāres, arī manā tēvā. Māte mani ieaudzināja vissvarīgāko: lepnumu, turklāt piekodināja nekad neaizmirst, ka esmu apzīmēta par verdzeni un ka iededzināto verga zīmi nekad nebūs iespējams ne noslēpt, ne izgriezt. Viendien, kad tēvs atkal mani piegulēja, es iegrūdu viņam dunci krūtis. Pēc tam mani pārdeva verdzībā uz citu, attālu vietu, jo dzimtajā pusē neviens neuzdrošinājās man pieskarties, pat ne tik daudz, lai apliktu cilpu ap kaklu. Nu tu redzi, Džon Silver, ka man nav, par ko tevi apskaust vai par ko tevi apbrīnot. Bet pēc visa, ko