Björn Larsson - Garais Džons Silvers

uz „Carefree" uzzināju par balto vergu, ko redzēju izsolē Šarlotes Amālijas fortā, ko noklausījos runājam par notikumiem mācītāju plantācijā un ko pieredzēju tagad, sapratu pietiekami daudz, lai zinātu: ja es jelkad palikšu kopā ar kādu vīrieti, kas mani cienīs un ļaus man mieru, tad tas būs Džons Silvers.To viņa man pateica, to Doloresa tiešām pateica, it kā tā būtu deklarācija, garākā, kādu esmu no viņas dzirdējis. Doloresa bija nerunīga sieviete. Viņa nekad nerunāja lieku, vienīgi to, ko uzskatīja par absolūti nepieciešamu.

Deviņpadsmit gadu viņa palika kopā ar mani, pirms nomira, neizteikuši ne vārda. Par to pat es varu apraudāties. Es gan mēģināju pasmieties, bet smiekli man iestrēga kaklā. Dažkārt esmu pats sev jautājis, vai man būtu izdevies paglābt ādu un tik ilgi izdzīvot, ja man nebūtu bijis viņas. Pat tad, ja esi cilvēces ienaidnieks, tev nepieciešama kāda vieta, kurp aiziet, kāds, kam jūties piederīgs, galu gala pat ne lai izdzīvotu, bet tikai tādēļ, lai nesajuktu prāta, kas zināmā mērā ari ir nāve. To es pieredzēju tad, kad saira Flinta kompānija, redzēju ari citās reizēs un dzirdēju simtiem dažādos gadījumos, arī tad pirāti izmisuši bēga no karātavām. Viņi visi bija nevarīgi un samulsuši kā apmaldījušies bērni un iztrūkušies ka sabiedētu vistu bars. Viņiem nebija nevienas vietas, kur varētu justies drošībā. Un, neļaudami sevi medīt un vajāt, tie labāk ietriecās tieši nāvē. Kļuva paši sev par bendēm. Visu varēja pieciest vieglāk nekā apziņu būt pasaulē pilnīgi vieniem, turklāt nemitīgi justies kā laupījumam, ko visi, itin visi vajā.

Ai Džim, nupat izskatās, ka es vecumdienās kļūstu sentimentāls. Tā ir visai stāva lejupslīdes nogāze Džonam Silveram. Tāda rakstīšana pašam par sevi, Džim, ir lēna, garumā stiepta asiņu notecināšana. Mani tā pārvērtusi par nabaga noasiņojušu vellti, to tu vari man droši ticēt. Atliek vienīgi cerēt, ka tajā otrā Džonā Silverfl, tajā, ko esmu iemūžinājis uz papīra, saglabājusies spožā dzivesprieka dzirksts, kas manī sprēgāja sendienās. Taču ari tas nav īsti drošs apgalvojams, un tad viss šis pasākuma nav nenieka vērts un tam nav nekādas jēgas. Viņam jābūt dzīvam, ar miesu un asinīm. Bet kā lai zinu, vai viņš ir dzīvs? Es taču tik tikko vēl turos uz savas vienas kājas.

un, ja iedomājas, ka vienmēr esmu bijis pret sasteigtu un nepilnīgu darbu! Cik neskaitāmi dēkaiņi un Fortūnas džentlmeņi nav triekušies apkārt zemeslodei tikai tāpēc, ka nespēja savaldīties un nogaidīt? Tikai ātrāk, visu ātrāk - arī dzīvību un nāvi! Un te nu es un gremžos, vai spēšu un pratīšu dzīvei, kas vairs ir tikai tas, ko esmu uzrakstījis uz papīra, pielikt punktu, kā nākas, pirms atnāks laiks un dzīvību izdzēsīs.

Varu tev sacīt, - tā ir tīrā laime, ka Doloresa mani pašreiz neredz. Viņa man būtu iesmējusies tieši ģīmī. Nē, viņa man nenosūca dzīvības spēku, to es nemūžam neteikšu. Daudz gan klāt arī neiedeva, bet par to nekas, man pašam spēka pietika pārpārēm.

prms devāmies atpakaļ jūrā meklēt Flintu, es Doloresu iekārtoju ērtā dzīvē Port Royal. Lai nerastos nekādas nevajadzīgas aizdomas nopirku krogu, kam augšstāvā bija trīs istabas. Tajās Doloresa varēja iekārtoties un to arī izdarīja, kā man šķiet, juzdamās atvieglota, kaut arī atklāti neizrādīja. Viņā nebija nekā no tā mūžīgā nemiera, kas man ļāva uz ilgāku laiku apmesties vienviet tikai tad, ja runa bija par dzīvību vai nāvi. Viņa tiešām varēja

dzīvot mierīgi, jo nebija vajadzības pastāvīgi vērot aizmuguri.

Ar mani bija citādi. Es tev teikšu, Džim, ka tolaik nebija nevienas Vietas, kur es būtu varējis justies drošībā. Pat Port Royal vairs nebija drošs patvērums, lai arī, ja ticēja apgalvojumiem, pilsētele bija tāda pati kā pirms lielās zemestrīces, kas bija aprakusi divus tūkstošus dvēseļu tā bija īsts zaņķis, kur jukjukām piemita jūrnieki, atbrīvoti un neatbrīvoti vergi, kontrabandisti, visu godīguma pakāpju tirgotāji strādnieki, žūpas, ubagi, izdienējuši zaldāti un visādi nenosakama veida salašņas.

Tomēr pilsēta vairs tik pilnīgi neatbilda savai reputācijai - kad tika uzskatīta par patvērumu, kas bīstams kā mēris, karsts kā elle un apgrēcīgs kā pats velns. Vecajos labajos laikos bija daudz tādu brīvostu kā Port Royal, kur patverties manas sugas ļaudīm. Bet nu labie laiki bija beigušies. Pilsētu pārpludinājuši izbijušie sodāmie, kas bija iekļuvuši amnestēto sarakstā vai sadiluši tik nožēlojami, ka nebija vērts tos pakārt, jo tas vairs nebūtu sods, bet gan atpestīšana. Piedevām pie visa vēl bija noticis tā, ka Tcilors aizkuģojis uz Rietumindijas salām, un ikviens no viņa līdzbraucējiem, kas vēl patvēries dzīvs, mīļuprāt būtu uzrādījis tādus kā es, lai nopelnītu atalgojumu.

Taču arī tas vēl nebija viss. Pilsētas krogu, bordeļu, panīkušo bodīšu un nedaudzo pieklājīgo labāko aprindu un gubernatora dzīvojamo māju pašā vidū Admiralitāte bija uzcēlusi vienu no savām tiesasmājām, kas tādiem kā es nebija nekas cits kā vārti tieši uz elli. Virs šīs celtnes durvīm rotājās uzraksts „Kailā patiesība". Bet vai šī kailā patiesība nebija vislielākā ačgārnība? Tā taču nozīmēja vienīgi ziņojumus, denunciācijas, apmelojumus, tenku pienesumus. Tāda bija tā izdaudzinātā patiesība. Un klausies, ko saku: likuma burts paredzēja, ka pietiek ar vienu nožēlojamu liecību, lai uzvilktu pie kāķa visus tādus kā es. Spēcīgāku pierādījumu prasīja vienīgi par nodevību. Krastā ļaudis nespriež tiesu, meklējot patiesību, tiem pietiek ar ticamību, vienīgi tā nosaka - būs apsūdzētajam dzīvot vai mirt. Un, ja nespējāt modināt ticamību, tad vieglāk par vieglu nokļuvāt jaunizveidotajā Pieres vietā - uzkalnā - kur bija saceltas karātavas.

tāpēc jutos gaužām atvieglots, ka varēju doties meklēt Flintu pēc tam, kad pilsētā biju visu izkārtojis, kā nākas. Doloresa drošībā, bet es pats pilnīgi bez nodrošinājuma un ievainojams. Taču tas bija tieši tā, kā es vēlējos. Cik neizsakāmi patīkamāk bija uz kuģa laiku pa laikam riskēt ar savu ādu, nekā pastāvīgi, diendienā, ik mīļu brīdi bīties no karātavām. Nē, krastā man, cik spēju atcerēties, nekad ne mirkli nav bijis mierīgi ap sirdi visā garajā mūžā, kad vienmēr esmu rūpējies, lai rokas nesaskrambātas un aizmugure neapdraudēta.

Jā, es, spriežot pēc visa, droši vien atbildētu, lai gan bija grūti tam noticēt, kad vienā rāmā bezvēja rītā, iekams saule paguvusi sadeldēt miglu, milzīgais „ Walrus" korpuss pieslīdēja blakus kā augsts kalns mūsu trūcīgajai mazajai brigai. Mūsu buras augu nakti bija šļaugani nokarājušās, un es savā naktssardzes maiņā nebiju dzirdējis nekādus citus trokšņus kā vienīgi matrožu krākšanu, un kā dažbrīd iečīkstējās kāda planka vai pakšķēdami nokrita rasas pilieni no burām vai auklām.

Bet nu tas reiz bija klāt - Flinta kuģis - kā fantoms ar džolli-rodžeru kuģa pakaļgalā. Karogs bija uzspīlēts uz sakrustota rāmja, lai bezvējā nesaplok. Pat par to Flints padomājis - ir gan gādīgs kapteinis. Bet kā viņš tumšā un dūmakā pratis mūs atrast? Un kā spejis mums pietuvoties, kad gaisā ne vēsmiņas?

lēnām, it kā neredzamas rokas vadīts, spoku kuģis piegriezās blakus, izvērsis visus lielgabalus šaušanai. Ieraudzīju dažus jūrnie-kus noliekušos pār treliņiem un tik aukstasinīgi mierīgus, it kā viņi būtu miermīlīga tirdzniecības kuģa matroži; acīmredzot viņi jutās tik pašpārliecināti un tik droši par savu pārākumu, ka ļāva pat mūsējiem stāvēt uz klāja un noskatīties; daļa komandas, jādomā, vēl gulēja, tāds klusums un miers valdīja uz klāja.