Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Viens no matrožiem visu laiku turējās kopā ar mums un darīja, ko mācēja, lai mūs iebiedētu. Viņš mums pasolīja, ka nonākt kapteiņa nežēlastībā esot krietni ļaunāk, nekā cepināties ellē. Viņš novēlēja mums laimīgu ceļu un izteica cerību kļūt par vienu no tiem nedaudzajiem izredzētajiem, kam būs ļauts piedalīties mūsu nospidzināšanā līdz nāvei. Lai es neiedomājoties, ka drīkstu galēt nost krietnus vīrus, kad vien man ienāk prātā.

Es ļāvu viņam izrunāties, tikai iegaumēju izskatu, bet izrādījās, ka tie bijuši velti pūliņi. Kad tikām uzvesti uz pakaļējā klāja, kur kapteinis varēja dzirdēt, šis pats matrozis izteica pēdējos vārdus savā mūžā, kaismīgi iesaukdamies: - Kapteinis Flints jums dzīviem novilks adu!

Vienu mirkli man pat likās, ka viņš nav pārspīlējis, jo vārdi tikko paguva izskanēt, kad par Flintu nosauktais necilvēcīgi ierēcās, izrāva zobenu un drāzās pie mums. Džeks metās uz priekšu, stulbenis tāds, lai saņemtu man domāto cirtienu. Bet nekas viņam nenotika, Zobens ķēra paša Flinta matrozi, turklāt ar mežonīgu spēku raidītais cirtiens nogalināja to uz vietas.

Nepraša un nejēga! - Flints uzkliedza, vēl iesperdams ļenganajam ķermenim, kad citi matroži satraukti pieskrēja klāt.

Pēdīgi viss klājs bija ļaužu pilns. Flints pāris reižu samirkšķināja acis, pārvilka ar plaukstu pār pieri, likās, ka viņš atmostas no transa. Vispirms viņš pameta skatienu uz zemē guļošo līķi, tad paraudzījās uz komandu.

- Man žēl, - viņš noteica balsī, kas, manuprāt, skanēja neliekuļoti. - Bet cik reižu man vēl būs jāskaidro, ka nedrīkst pieminēt cilvēku vārdus, kad ir klāt svešinieki? Vai tiešām jūsu biezajos pauros ir tik grūti to iegaumēt? Proti, ka šim kuģim un šai komandai jābūt bez vārda, ja gribam palikt dzīvi? Vai man vēl, nolādēts, daudzus vajadzēs piebeigt, līdz visiem būs skaidrs, ka es negribu, lai mēs iekrītam vienīgi tāpēc, ka daži no jums neprot pievaldīt mēli? Nu, un tagad brauciet ellē, visi! Tikai parūpējieties novākt no tā vraka visu, kas pienākas mums, un pēc tam to sūkli nogremdējiet!

Komanda izklīda uz visām pusēm tādā ātrumā, it kā būtu ar pātagu trenkta.

- Un nu, kungi, - Flints bilda, pagriezies pret mums, - kas jums, ellē, ienācis prātā - slepkavot manus ļaudis pēc tam, kad esat nolaiduši karogu? Par ko jūs sevi uzskatāt?

- Pār tādiem pašiem, par kādiem sevi uzskatāt jūs, - es atteicu, ar savu atbildi Flintu acīm redzami pārsteigdams.

Pastāstīju viņam, kas mēs esam, ko gribam un kāpēc. Pateicu arī, ka tie divpadsmit nēģeri manis dēļ ies kaut nāvē, turklāt paši no savas brīvas gribas. To pieminēju gadījumam, ja viņš gribētu atbrīvoties no manis un pārējos paturēt.

- Džons Silvers, - viņš domīgi noteica. - Esmu par jums dzirdējis. Esot itin bīstams tips, tā runā.

- Tas ir pilnā mērā atkarīgs no tā, kā pret mani izturas, ser. Varu būt arī labs kuģabiedrs, to teiks ne viens vien.

- Un kā mums jāizturas, - viņš jautāja, - lai labā puse pavērstos uz augšu?

- Nevajag atļauties pret mani nekādas vaļības, jo sevišķi no aizmugures.

- Vai tā rīkojās tie divi, kurus nogalinājāt?

- Apmēram tā.

- Labi. Sveicināts uz kuģa, Silver.

- Ja padome piekritis, - es piebildu.

- Protams, - Flints apstiprināja. - Man tas bija piemirsies. Jūs tatad esat komandas aizstāvis un kā kapteiņa palīgs pārstāvēsiet to

Dieva, sātana un šīspasaules kapteiņu priekšā.

- Dieva priekšā ne, ser. Mēs abi neesam draudzīgās attiecībās.

- Varu iedomāties, - atteica Flints, greizi pavīpsnādams. Flints reti pasmējās, tāds nu viņš bija. Viņam tas nebija dabā. Nē,

viņš bija caurcaurēm skumīgs un drūms tips.

- Ja jūs tā gribat, sasaukšu kuģa padomes sēdi, - viņš sacīja. - Vienmēr gadās kāds, kas grib izteikt savas domas. Bet ir viena lieta, un es gribu, lai jūs to atcerētos, Silver: man ir pašam savi principi un savi statūti.

un tajos kaut ko mainīt vai pārgrozīt iespējams vienīgi pār manu līķi.

- Un kā tie skan, ser, ja atļauts jautāt?

- Ka neviens nedrīkst riskēt ar šā kuģa drošību un kaujas spējam. Ka mēs neatkārtosim kļūdas, ko aiz augstprātības vai muļķības dēļ pieļāvuši gandrīz visi mūsu amata brāļi. Mēs esam pēdējie, Silver, un, velna vārdā, turēsimies stalti un braši, un dzīvosim ilgi, un būsim par nāves biedu visiem tirgoņiem, kuģu īpašniekiem un kapteiņiem, cik to pasaulē ir. Uz visiem laikiem darīsim galu tirdzniecības pārvadājumiem, krietnu jūrnieku nelietīgai izmantošanai un nokalpināšanai.

- Un kā ar ieguvumu? Prēmijām, naudu, zeltu?

Tieši tāpat. Tā mūsu darbībā ir platība zem jostasvietas. Tur sprādzieni izjūtami vissāpīgāk.

Viņš paskatījās man cieši acīs, lai redzētu, kādu iespaidu atstājuši viņa vārdi. Es to nekādā veidā neizrādīju, tomēr jutos pārsteigts, Jo man nebija ienācis ne prātā, ka Flints varētu būt tik principiāls. Katrā ziņā bija arī agrāk bijuši tādi, kas, ievācot laupījumu, darbojas it kā cēla mērķa labad. Šai sakarā es nerunāju par kapteini Misonu, kas ir Defo vēlmju izsapņots, pilnīgi izdomāts. Bet Robertss un Deiviss abi iedomājās, ka Dievs turas viņu pusē. Kad robertss uzrunāja gubernatoru vai komandu, viņš nekad neaizmirsa piesaukt augstus, cēlus principus. Viņš vērsās pret nebrīvi gan uz sauszemes, gan jūras, viņam pat pietika nekautrības izteikt vēlēšanos pieņemt uz kuģa pašiem savu mācītāju, bet tai reizē kuģa padome viņu pārbalsoja. Flints nebija tik prātniecisks kā Roberts vai Deiviss, un, ja man kāds jautās, es teikšu, ka Flints diezin vai vispār kādreiz domāja, viņš gluži vienkārši bija entuziasts. Bija veltīgi nopūlēties viņu par kaut ko saprātīgi pārliecināt. Nē, ja gribēja no Flinta kaut ko jēdzīgu panākt, vajadzēja uz viņa spēlēt kā uz mūzikas instrumenta, bet viegli tas nebija, jo viņš nebija labi uzskaņots, toties nenoteikts un mainīgs kā vējš un padebeši. Patiesi bija grūti iedomāties, ka asinskārais nešķīstgars loloja labas ieceres, ka viņam bija mērķi un principi un rūpēja pasargāt krietnus jūrniekus no ļauna.

Lai tā būtu, man iebildumu pret to nebija.

- Esmu jūsējais, - es sacīju.

Vairāk nebija nekas sakāms. Ātri savācām savas lādes un steidzāmies tās novietot vienā apakšējā klāja kaktā, līdzās citām, kas tur jau stāvēja. Pa malu malām ņudzēja cilvēki. Apkalpē bija simt trīsdesmit vīru. Kāda trešdaļa matrožu vēl gulēja savos šūpuļtīklos. Lielāks skaits vienlaikus arī nemaz nevarēja sagulēt vietu trūkuma dēļ.

Kā jau minēju, visur ņudzin ņudzēja cilvēki - malu malās, kaktu kaktos. Daži spēlēja kauliņu spēles, citi vija virves vai šuva, kas, pārliekušies pār treliņiem, blenza tukšajā apvārsnī, dziedāja vai svilpoja, kas nodarbojās, graizot koku, vecu, sakaltušu sieru, ziloņkaulu vai pat kā akmeni nokaltušu vēršgaļu. Citi stāstīja visādus brīnumus, vai simto reizi pārkravājot savas lādes; daži draiskojās ar kuģa suņiem un kaķiem, kaut ko krāsoja, bet daži - vai nu ticat, vai neticat, darbojās ar burām, lai kuģis kustētu uz priekšu. Bija arī tādi, kas trenkāja prusakus vai utojās. Kam vajadzēja, tie tīrīja ieročus, kamēr citi cīkstējās, nemaz nerunāt par tiem, kas ņēmās pa virtuvi, maisīja viras katlus, un tad vēl atlika tie, īstenībā vislielākā daļa, kas nedarīja itin neko, sēdēja tik bezdarbīgi, it kā nekad nebutu neko darījuši un arī turpmāk nedomāja neko uzsākt.

Es biju jau gandrīz aizmirsis, cik grūti pierast pie tāda cilvēku daudzuma, kur cits gar citu pastāvīgi berzās. Un tomēr mūsu labā jāteic, ka mēs pratām cits citu likt mierā un netraucēt. Galu galā nebijām tak šurp nākuši, lai zēģelētu taisnā ceļā uz elli. No turienes taču gandrīz visi bijām ieradušies.