Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Atkal aizritējušas dienas. Varbūt mēneši? Un es vēl joprojām esmu dzīvs. Šodien iegriezos savā darbistabā - pirmoreiz, kopš esmu pabeidzis rakstīšanu. Tur tas gulēja - Džona Silvera dzīves gājums, taisni tā, kā viss bija noticis. Sāku to šķirstīt, palasījos vienā otrā vietā, un pēkšņi mani pārņēma ērmotas izjūtas. Maigums, lepnums, kauns, neziņa, izbrīns, riebums, viss juku jukām. Vai tiešām mana iecere bijusi, lai Džons Silvers te noguļ un satrun tāpat kā es?

Un tad es atkal atcerējos tevi, Džim, un atcerējos savus nodomus un apņemšanos, ka Džonam Silveram nebūs nonākt neslava, nebūs palikt bez atbildes uz izaicinājumu; viņam jāpatur pēdējais vārds - tieši tā, ka viņš ierakstījis sava karogā, vai vismaz jābūt tiesīgam pateikt kaut ko arī no savas puses, lai pasaule zina, ka arī viņš ir bijis sava veida cilvēkbūtne, vienpatis un pats savs kungs, kam visu mūžu neizbēgami bija jāsargā sava apdraudētā aizmugure. Un tanī brīdī, Džim, es biju aizkustināts līdz asarām. Es esmu parādā Džonam Silveram. Par visu, ko viņš man devis, man ir pienākums parūpēties, lai viņam paliek iespēja turpināt dzīvi pēc nāves. Vai viņam, tāpat kā daudziem citiem mūsu amata brāļiem, būtu nācies nodzīvot velti? Nē. Viņam nebūs izgarot un izgaist!

Tālab nolēmu padzīvot vēl kādu brīsniņu ilgāk, līdz te atkal piestās kāds kuģis, kas varēs aizvest Džonu Silveru pie tevis. Tev, Džim, vajadzēs uzņemties atbildību par viņu. Es paļaujos uz tevi. Man nav neviena cita, kam varētu viņu uzticēt. Esmu uzrakstījis tev arī zīmīti, kurā paskaidroju, ko nododu tavās rokās.

Tas ir viss, Džim. Novēlu tev ilgu un laimīgu mūžu. Un man šķiet, ka tu it labi varētu piebiedroties man tostā, godinot mūsu veco kuģabiedru. Ilgu mūžu Garajam Džonam Silveram!

Nebija nekādas jēgas jau galēt viņu nost. Bet nu beidzot es tiešām ceru, ka varēsim noslēgt visus rēķinus. Nu es beidzot jūtos pilnīgi drošs. Ar nāvi nevajag ielaisties nekādos avansos, Džim, pat ne pašam ar savējo, to es vienmēr esmu sacījis.

Es cieši biju ieķēries tajā mazumiņā dzīves, ko paglābušas lapas uz mana rakstāmgalda, kurās aprakstīts, ko īsti nozīmēja būt Garajam Džonam Silveram, kuru draugi, ja viņam tādi bijuši, sauca par Bārbekjū. Tā viņu dēvēja arī ienaidnieki, kuru nekad nav trūcis. Lapas, kur izbeigta visa muļķošanās un fantazēšana, izpušķošana un mānīšanās. Pirmoreiz spēle ar atklātām kārtīm. Teikta vienīgi patiesība un nekas cits kā patiesība, bez trikiem un novirzīšanās. Pateikts viss, kā bija īstenībā, nekas vairāk. Tieši tas bija nepieciešams, nevis, lai mani vēl kādu laiku noturētu pie pilnas saprašanas, kā biju iedomājies, bet tāpat vien - tikai pie dzīvības. Jā, tieši tā ir iznācis, vai nu man patīk vai ne.

Un tagad, kad lejā klints pakājē redzu ugunskuru un dzirdu sasaucamies kareivjus, kas ieradušies saņemt mani dzīvu vai mirušu, labāk vēlams dzīvu, nozīme ir tieši dzīvībai. Ja viņi nepieņems manus noteikumus, es, bez mazākajām šaubām, aizstāvēšos, cīnīšos līdz pēdējam asins pilienam. Es nogalināšu tos, kam pavēlēts mani saņemt ciet. Dot un ņemt - tas allaž bijis mans vadmotīvs, un man nav žēl ne viņu, ne sevis.

Beidzot esmu aizsūtījis Džeku projām. Viegli nebija piespiest viņu aiziet - pēdējo no visiem. Viņš neatlaidīgi pastāvēja uz to, ka atdos dzīvību manis labad, kaut es negribēju par to ne dzirdēt. Cik bezjēdzīgi! Kā viņš iedomājās - kāds labums man būtu no viņa /iedošanās, ja mēs abi būtu pagalam? - Tā es viņam uzrēcu savā senākajā balsī. Fregatē, kas noenkurojies Renterbejā, kopā ar kara

flotes jūrniekiem bija vairāk nekā simt vīru, piedevām trīsdesmit seši lielgabali, ko varēja iznest un uzstādīt krastā. Protams, puse kareivju būtu pagalam, ja tie censtos uzbrukt klintājam, varbūt pat vairāk, ja mēs būtu divi. Bet iznākums būtu viens un tas pats -neizbēgama nāve mums abiem.

Džeks sāka runāt, ka sameklēšot pastiprinājumu un savākšot Iezemiešu karapulku, kas uzbruktu angļiem no aizmugures.

- Tie ir karaflotes jūrnieki, - es aizrādīju, - sanāktu īsta asinspirts, nekas vairāk.

Es pārlieku labi zināju, ko nozīmētu, ja simtam nēģeru, kas apbruņoti ar dažām musketēm, bultām un lokiem, stātos pretī pussimtam labi apmācītu flotes kaujinieku un vismaz divreiz tik

daudz cīņās rūdītu jūrnieku no Karaliskās kara flotes. Iezemieši liktu vienkārši apkauti kā īstā kautuvē. Taču Džeks negribēja klausīties, lai kā es kliedzu, vienalga, kādiem vārdiem runāju.

- Vai tu kurls? - es rēcu.

- Es palikšu,-viņš atsaucās.

- Ne vella nepaliksi! - es kliedzu un paķēru abas pistoles, kas gulēja uz galda. - Ja nevāksies prom, es tevi nošaušu uz vietas. Tad tu būsi dabūjis, ko pats vēlējies.

- Zēvelē vaļā! - tas velna pulveris mierīgi atteica, atņirdzies smaidā līdz ausīm.

Tas mani nokaitināja tik briesmīgi, ka piespiedu pistoli pats sev pie galvas. Tas nepalika bez iespaida. Un lai mani kas parauj, ja es satraukumā nebūtu varējis draudu izpildīt. Nu bija mana kārta pasmaidīt.

- Āre, es atkal ierunājos draudzīgā noskaņā, - tu zini tikpat labi ka es, ka runāju tā, kā tiešām domāju. Nekad neesmu tevi mēģinājis muļķot,Būtu labi, ja mēs šķirtos kā draugi.

- Labi, - Džeks skumīgi piekrita. - Mēs abi taču esam brāļi, vai ne?

- Mēs esam brāļi, Džek, ja tu tā gribi, bet es lieku galvu ķīlā, ka mēs abi esam bandubērni, katrs savā veidā. Un nerādi tik sasodīti nelaimīgu ģīmi! Es taču tikpat esmu pie gala, to tu skaidri redzi. Korpuss satrunējis, un kapteinim smadzenes atmiekšķējušās. Tā nu reiz ir, tur nekas nav līdzams. Tu, protams, arī vairs neesi nekāds jauneklis, tomēr esi spēcīgs un vesels. Tev dzīvojami vel labi gadi. Ej atpakaļ uz savu cilti, kā aizgāja pārējie. Vispār - dari, ko gribi, bet lasies prom no šejienes!

Es tiešām gribēju tikt drīzāk no viņa vaļā, jo viņš skatījās uz mani tā, ka es sāku bīties, vai tikai es viņam neliekos dārgāks par visu citu pasaulē. Un acīs viņam bija asaras. Viņš paspēra soli uz priekšu, apskāva mani un sacīja, ka es vienmēr esot runājis blēņas. Es atbrīvojos no apskāviena un izstūmu viņu ārā. Viņš iegāja ieroču noliktavā un iznāca ārā ar zobenu un trim pistolēm. Tad viņš uzmeta man skatienu, ko neaizmirsīšu ilgi, pareizāk sakot, dienu vai divas, kamēr vēl nebūšu pagalam. Tad viņš pagriezās un aizgāja, nebildis ne vārda, kā allaž bija paradis.

Bet kuram tad tika sapūsta migla acīs, ja ne man? Džeks devās taisnā ceļā lejā uz kareivju nometni, izšāva pa šāvienam no katras pistoles, tad sāka kā neprātīgs cirst ar zobenu uz visām pusēm, līdz labi tēmēta lode viņu nogāza. Viņš paņēma līdzi nāvē četrpadsmit kareivjus, kā man nākamajā rītā paziņoja nevainojami iznesīgs flotes virsnieks, kas ar baltu karogu rokā ieradās pie manis, lai izteiktu savu netīro priekšlikumu.

- Vai tas bija viens no jūsu vīriem? - virsnieks jautāja, saviebies netīksmē.

- Jā, - es atteicu, jo nedomāju noliegt, ka Džeks bija pēdējais, kas man bija tuvs šaipus kapam. - Bet viņš liedzās man paklausīt. Es vienkārši sūtīju viņu projām, lai viņam nebutu bez vajadzības jāmirst. Neesmu taču tāds muļķis, lai nesaprastu, kāda jums šeit darīšana.

- Mums ir uzdots aizturēt kādu personu - Garo Džonu Silveru, sauktu arī par Bārbekju, un aizvest to uz Bristoli, kur tam jāstājas