Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Dērks un Džordžs veiklam kājām atsteidzas pie mums. Es izvilku kamzolī paslēpto kaulu zāģi, ko biju piesavinājis, kamēr dakteris snaudujoja.

- Lūgtum, dakter. Rādiet nu savu mākslu. Varbūt ar vienu operāciju jums ir vienkārši palaimējies. Devāla labā cerēsim, ka tā nav.

- Mīļais mister Silver, to es nespēju. Tas cilvēks nav ievainots. Es esmu ārsts, nevis miesnieks.

Sviedri viņam plūda aumaļām.

- Mīļais dakter, - es attraucu. - Vai es nebiju sveiks un vesels, kad Devāls uz mani izšāva no aizmugures? Atbilstoši likumam man ir pilnīgas tiesības to suņagabalu piebeigt. Bet es nestaigāju apkārt slepkavodams, ja tas nav nepieciešams. Ar to neviens neko neiegūtu. Ari es ne. No līķa nevienam nav nekāda labuma. Bet jums, mīļo dakter, nav izvēles.

Devāls nelabi brēca, kad dakteris pievilka zāģim zobus stingrāk. Taču man likās, viņš noģība, pirms ķirurgs ķērās pie darba.

- Nudien riebīgi, - dzirdēju man aiz muguras Melno Suni sakām, - viņš mums izķēpāja visu vakaru.

Es redzēju arī, ka dakteris darīja savu darāmo dziļā nepatikā. Laikam arī viņa visai apšaubāmajā sirdsapziņā bija kāda vājāka vietiņa. To derēja paturēt prātā - varbūt kādreiz dzīvē noderēs.

Kad Devālam kāja bija nozāģēta, es to paņēmu rokās un stiepu uz ugunskuru. Valdīja pilnīgs klusums, izņemot daktera šņukstus. Paņēmu vienu no asajiem iesmiem un izgrūdu cauri Devāla kājai no augšas līdz apakšai. Kaut ari visi klātesošie bija gardēži, šoreiz nekāda līksmība neradās. Tad iekāru kājas stumbeni liesmās.

- Nosauksim to par bārbekjū! - es paziņoju.

Vienu mirkli visi klusēja, tad izdzirdu neviena cita kā Pjū čerkstīgo balsi, kad viņš aptvēra, ko esmu izdarījis. Viņa oža ne mazā­kajā mērā nebija cietusi nelaimē, kas viņu bija piemeklējusi.

- Urrā Silveram! - viņš ieķērcās. - Lai dzīvo bārbekjū!

No dažādām pusēm atskanēja daži vārgi piekrišanas saucieni. Taču nekāda brašuma tajos nebija. Ja nu vienīgi bailes. Pat īstens izbīlis. Un vai tieši to nebiju kārojis panākt? Ko nieku man nozīmēja Devāls? es būtu varējis viņu nošaut uz vietas. Godīgi atzīstoties, man pašam butu bijis vieglāk ietriekt viņam turpat, kur stāvējām, lodi galvā. Pret Devālu es līdz ar to būtu izturējies žēlsirdīgāk. Bet tagad es vismaz droši zināju, ka labu laiku neviens cits man no aizmugures virsū nebliezīs. Mani liks mierā. Viss bija vienkāršāk par vienkāršu.

Pametu skatienu uz Flintu. Viņš sēdēja, stingi vērdamies apde­gušajā kājā. Tad ilgi un cieši noskatīja mani un klusēdams palocīja galvu. Dzi[a cieņā, kā pieklājās.

Kcpš tā laika mans vārds bija Barbekjū. Man tīri smiekli nāca, kad vēlāk Trelonijs, Laivsijs Smollets un viņu kompānija iedomā­jās, ka iesauku esmu izpelnījies ar savu pavārmākslu.

Es smagi nosēdos liedagā. Un, kad beidzot laidos miegā, man apkārt vējoja smirdoņa no sadegušas cilvēkgaļas un sagruzdējušas apava ādas.

Viena paša apava.

, un jūra Renterbejā iezvīļojās un iezaigojās, it kā visi Madagaskaras dārgakmeņi butu sabērti vienuviet Tas tiek uzskatīts par skaistumu. Bet kāds man no tā labums? Es negremžos, bet jāteic, ka daudz no šīs dzīves man vairs nav atlicis.

Es Šeit ierados 1737. gadā kopā ar Doloresu, ar savu papagaili, ar Džeku un pārējiem vergiem no nepiekāpīgās sakalava cilts, kurus biju izpircis brīvībā. Aizbēgu uz šejieni, uz Plenteina seno tversmes vietu pēc tam, kad beidzās nejēdzīgā jezga ar Flinta bagātību meklēšanu. Šeit, Lielajā salā, visu Fortūnas džentlmeņu kādreizējā paradīzē, esmu pēdējais no mūsu sugas, uzsēdies uz sēkļa un palikšu, līdz pienāks laiks, kad tikšu aicināts uz kuģu kapsētu. Esmu sācis rakstīt savu kuģa žurnālu, un tas ari apmēram ir viss. Esmu daudz stāstu izrisinājis, dažu labu vīru aiz deguna pavazājis. Tā esmu pasaulē uz priekšu kūlies. Vienmēr pratis par sevi atbildēt. Neviens cits nebūtu varējis par mani atbildēt.

Nu vairs nav neviena, ko pavazāt aiz deguna. Nav vairs ne mana papagaiļa, ko saucu par Flintu, nav manas sievas Doloresas, kuras īsto vardu es nezināju. Es viņu nosaucu par Doloresu, kaut kāds vārds taču bija vajadzīgs. Doloresa un Flints nomira gandrīz vienlaikus Doloresa pa priekšu-bez skaņas, bez vismazākā brīdinājuma. neatstājot pēdas kā ķīļūdens rīta agrumā. pēkšņi izgaisa, it

kā nekad vispār nebūtu bijusi. Un es paliku viens kā pēdīgais nejēga, nesaprazdams vairs itin nekā.

Flints aizgāja nākamajā dienā, bet izdarīja to diezgan stilīgi. Man nav ne jausmas, cik vecs viņš īsti varēja būt; to nezina neviens. Varbūt kādus simt gadus. Viņš bija izkuģojis ar dižajiem kaptei­ņiem - ar Morganu, ar L'Olonē, kuru dēvēja par Asiņaino, droši vien ne bez pamata, ar Robertsu, Inglendu un Labušu. Taču papagaiļa pēdējais kapteinis bija Flints, un no tā viņš ari mantojis vārdu, jo dulnais Smolets no „Hispaniola" neskaitās. Sava mūža gaitā papagailis bija pieradis turēt knābi, ja piemēro cilvēcisku izteik­smes veidu, dienasvidū paša smagākajā karstumā. Bet todien ķērca un bļaustījās no paša agra rīta līdz vakaram. Izbuldurēja visas blēņas un rupjības, kādas vien zināja - un to nebija mazums, noskaitīja visas pasaules monētu nosaukumus. Pēdīgi viņš, galvu piešķiebis, paskatījās uz mani tik bēdīgām acīm, ka es neizturēju un pamatīgi apraudājos. Es, Garais Džons Silvers, pinkšķēju veca papagaiļa labad! Un visbeidzot, saņēmies pēdējos spēkus, pacēla galvu un nočukstēja, ja pieņem, ka papagailis spēj čukstēt:

«Piecpadsmit vīru uz miroņa lādes, jo-ho-ho, un pudele ruma!"

Un tad viss bija galā. Simt gadu vai vēl vecāks papagailis iegūla kapā, it kā nevienas dēkas, neviena trakuma, ko tas piedzīvojis, vispār nebūtu bijis. Un es tiku pamests gluži viens. Viens pats ar dažiem brīvlaistiem vergiem, ar miesassargu, kaut gan nekā īsti sargājama vairs nebija, izņemot vecu, cauru kuģi, pilnu ar dārgu­miem. Kauna lieta, bet diemžēl patiesība. Es, kas visu mūžu biju stingri bijis es pats un sev ari paticis, pēkšņi vairs nezināju, kur tam visam atrodama jēga.

Skaitīju savas naudas ripiņas, nezinādams tām ne mērķa, ne nolūka Esmu, cik uziet, sagulējis ar iezemiešu meitenēm, bet nu jau sendienām visas dzīvības sulas manī apsīkušas un izkaltušas. esmu izfantazējies un runājis par daudz ko, bet neviens nav manī klausījies arī es pats ne bet tad vienā jaukā dienā es saku stāstīt savu dzīves gājumu, tieši tā kā viss cits pēc cita nāca prātā: kā pazaudēju kāju, kā tiku pie iesaukas kāpēc tas notika Vai kāds būtu varējis iedomāties ka nonākšu līdz tam? Ka uzrakstīšu patiesu un gluži raibu, piedzīvo­jumiem bagātu stāstu par Garo Džonu Silveru, kuru dēvēja Bārbekjū vārdā - draugi, ja viņam daži tādi bija, un ienaidnieki, kuru nebija trūkums. Un beigas visādai pačalošanai un sagudroju­miem. Beigas visai plātībai un iedomībai. Pirmoreiz mūžā - kārtis galdā! Nekā cita kā vienīgi patiesību bez sagudrojumiem un izlocīšanās. Tikai to, kā īstenībā bija, ne vārda vairāk. Tieši tas man vajadzīgs! Tas man nepieciešams, lai es vēl kādu brīdi spētu noturēties pie pilnas saprašanas!

, un, ja tiešām tā ir, kā man liekas, tad esmu nodzīvojis piecdesmit sešus gadus. Skaidri zinu, ka esmu piedzimis Bristolē istabā ar skatu uz jūru vai vismaz uz to Atlantijas okeāna līci, ko dēvē par Bristoles Kanālu, gar kuru ir tik daudz kontrabandistu perēkļu kā nekur citur pasaulē. Bet ikviens, kas iedomājas, ka es kļuvu par jūrnieku tā skata dēļ, tas smagi maldās. Tā notika ari ar mani, lai gan tas nepavisam neietilpa manos nodomos.