Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Pēc maza brītiņa pamanīju, ka, izņemot mani, neviens cits nesmē­jās. Trīsdesmit pārbijušies pirāti stāvēja uz klāja kā statujas un blenza tā, ka bija jābaidās, vai tikai acis neizvelsies no dobumiem.

- Smejieties tak, vanckari! - es norēcos. Un visi trīsdesmit deva vaļā. Izklausījās, it kā trīsdesmit rīkles sacenstos cita citu smieklu rēkoņā pārspēt. Neko tik jocīgu es laikam nekad mūžā vairs neesmu piedzīvojis. Sāku arī pats no jauna smiet. Beidzot viņu ķērkšana mani nokaitināja.

- Rimstieties, lai velns jūs neparauj! - es nobrēcos, un šiem žokļi sacirtās ciet tādā ātrumā, ka zobi noklaudzēja.

Tieši tajā brīdī no pūpes tuvojās Flints. Viņš bija visu ainu novē­rojis, ne aci nepamirkšķinot, un neizrādīja pat visniecīgāko emo­ciju izpausmi.

- Patīkami tevi atkal redzēt, Silver, - viņš noteica.

Es neatbildēju. Flintu redzēt nekad nebija patīkami. Pagriezies pret komandu, viņš sacīja: - Mums uz kuģa vajadzīgi īsti vīri.

Viņš pieliecās, satvēra manas kājas stumbeni un no visa spēka to saspieda - tā, lai visi redz.

Man nošķīda melns gar acīm, visa pasaule satumsa, bet es nepaģību un neizdevu ne skaņas.

Viņš atslējās taisns un pārlaida skatienu vīriem, kuru ģīmjus Šausmas bija izķēmojušas līdz groteskumam.

- Kā jūs nupat redzējāt, - viņš dzedrā vienaldzībā ierunājās, -Silvers ir īstens vīrs.

Tas bija vispārākais, kā Flints spēja izpaust draudzību un cilvē­cisku siltumu.

es visu dienu nosēdēju, cepinādamies saulē. Sāpes gan uzplūda, gan atplūda, kāja pulsēja gluži kā sirds bet es biju dzivs.

nekam citam nebija nozimes. Vienīgi faktam, ka joprojām esmu dzīvs. Izraels Hendss bija sadabūjis pudeli ruma, it kā rums būtu visīstākais dzīvības avots, bet es līdz pat vakaram tam nepieskāros. Man nekad nav kārojies ruma, kur nu vēl šādā reizē.

Vēlāk vakarā palūdzu kuģapuiku Džonu, lai paķer lākturi un pasēž kopā ar mani. Man vienmēr ir patikuši jauni zēni. Ne tāpēc, lai tos izmantotu. Nē, nepavisam, man miesaskārības maz stāv prātā, miesa un āda mani sevišķi neinterese. Varbūt tāpēc, ka pašam tik maz kā no vienas, tā otras palicis. Cik esmu gulējis ar sievietēm - tas ir nepieciešami, ja negribi galīgi sajukt prātā - tad allaž esmu papūlējies ātri tikt galā, lieki nekavējoties, kā mēdz teikt. Jauni zēni ir pavisam kas cits. Tie ir tīri kā nule noberzts kuģa korpuss, gludi kā nospodrināts misiņš, šķīstāki nekā mūķenes. Liekas, ka viņus nekas nespēj sabojāt, pat visļaunākais. Piemēram, Džims. Es domāju Džimu Hokinsu no „Hispaniola". Viņš nošāva Izraēlu Hendsu, un tas bija labi darīts. Viņš stāvēja klāt un piere­dzēja vīrus mirstam un agonijā kliedzam; un tomēr - kad mēs atstājām to nolādēto salu, šķita, ka īstenībā nekas nav noticis un ka viņam vēl visa dzīve priekšā.

Džons bija tāds pats. Viņš nerāvās projām, kad apliku viņam roku ap pleciem - kā vecs draugs draugam maigajā Kārību jūras vakarā. Viņš pat pajautāja: - Vai sāp, mister Silver?

Mīļš paldies par vaicāšanu, es nodomāju. Bet nezināju, ko atbil­dēt. Kā lai būtu viņam izskaidrojis, ka sāp kāja, kuras man vairs nav, ka tā droši vien peld kaut kur netālu no „Walrus", ja vien haizivis to jau nav apēdušas. Man kļuva žēl, ka netiku palūdzis dakterim, lai saglabā manu amputēto locekli. Es būtu noskrubi­nājis nost miesu un kaulus paglabājis kā piemiņlietu - to man vajadzēja gan izdarit. Tagad atlika vienīgi iedomāties, ka to kāds nebēdnis pludmalē atradīs un nekad neuzzinās, ka tā piederējusi nevienam citam kā man. Garajam Džonam Silveram.

- Nē, - es atteicu. - Džonam Silveram nekad nesāp. Pēc kā tas izskatītos? Kam gan vēl būtu kada bijāšana no manis, ja es činkstētu par zaudētu kāju? Kam,es tev jautāju?

Viņš noraudzījās mani ar acīm, kas vai pludoja aiz apbrīna. Lai mani pakar, ja viņš nenoticēja katram manam vārdam! - Bet tagad izstāsti man par kauju, - es sacīju.

- Jūs taču pats bijāt tur klāt, mister Silver.

- Ak, biju jau biju, bet man gribas dzirdēt par to no tevis. Man neatlika laika paskatīties, kā viss notiek. Rokas bija pilnas darba, kā mēdz teikt.

Šķita, ka Džonu tāds paskaidrojums apmierina. Viņam nebija ne jausmas, ko es tīkoju uzzināt.

- Mēs, šeku, saņēmām dažus gūstā, - viņš stāstīja. - Veselus desmit. Vienu sievieti ari.

- Kur viņa tagad ir?

- Man šķiet, Flints viņu pievāca.

Par to varēja nešaubīties. Flints bija kā apsēsts uz sievišķiem un nekad nepalaida nevienu izdevību garām. Esmu izvagojis jūru kuģos ar dažādiem kapteiņiem un lielām komandām, katrs nāka­mais kapteinis bija draņķīgāks par iepriekšējo. Bet neviens no tiem, izņemot Flintu, nekad nebija pievācis gūstekni tikai savām perso­niskajām vajadzībām. Daudzi bija zaudējuši amatu tāpēc, ka kāroja paturēt sievišķi vien savam priekam. Pats esmu ierakstījis statūtos, ka neviens nedrīkst ķerties klāt sievietēm. Bet Flints, redz, drīk­stēja. Es vairs neatceros, kas par to bija rakstīts „Walrus" statūtos. Droši vien nekas. Flintam bija pašam savi statūti, un beigta balle.

- Ak tad pievācis? Pievācis gan, ko? - es bildu Džonam un pavaicāju: - Ko tad viņš ar šo dara, kā tev šķiet?

Nabaga puišelis nosarka. Gandrīz vai aizkustinoši.

- Nu, kā tad palika ar kauju? - iejautājos, lai novērstu viņa domas citā virzienā.

- No kuras vietas lai sāku stāstīt, mister Silver?

- No paša sākuma. Katrs stāsts iesākas ar sākumu.

Gribēju, lai viņš iemācās visu, kā nākas. Ikvienam jauneklim jāmācās risināt valodas pavedienu. Kas neiemācās, to visu mūžu vazā aiz deguna.

- Rītam austot, izlūks pamanīja kuģi, - Džons sāka stāstīt. - Laiks bija labs, skaidrs viņš varēja tālu saredzēt. Mēs pilnās burās devāmies uz priekšu bet tikai pēc astoņiem zvaniem to panācām. Otrais stūrmanis uzvilka sarkano karogu.

- Ko tas nozīmē? - es jautāju.

- Ka žēlastības nebūs, - Džons zibenīgi atšāva atbildi.

- Un ko tas, tavuprāt, nozīmē? Zēns izskatījās apjucis.

- Nemāku droši pateikt.

- Labi, tad es pateikšu tev. Tas nozīmē, ka esam nolēmuši cīnī­ties uz dzīvību un nāvi. Vai saprati?

- Jā, mister Silver.

- Stāsti tālāk.

- Izraels Hendss teica, ka Flints esot āķīgs kapteinis. Un teica arī; ka kapteinis Flints nogaidījis, kamēr šiem uz tā kuģa saule pretī, tieši acīs, bet no mums šo kuģis atrodas aizvēja pusē. Hendss sacīja, ka viņiem neesot nekādu izredžu, ka jāpadodas, nav ko uzsākt kauju ar tādiem kā mēs. Sākumā piestūrējām kuģim pie pakaļgala un nodevām vienu kārtu pa sānu. Pēc tam sagriežamies un devām vaļā no visiem lielgabaliem uzreiz. Šiem visas buras lupatās un vienos caurumos. Un viens masts nogāzās.

- Nogāzās?

- Pārāk maigi sacīts. Viena lielgabala lode trāpīja tieši pa grotmastu tā, ka skaidas nošķīda un masts brikšķēdams nogāzās. Lielā bura plīstot nošvīkstēja kā ass pātagas cirtiens. Daudzi viņu musketieri reizē ar pēdējo pirmsnāves kliedzienu tika ierauti līdzi jūrā.

- Tie nogrima, -.Džons piebilda, lai būru skaidrāk saprotams.

- Un tad?-es skubināju.

- Tad visa „Walrus" komanda stāvēja pie treliņiem. Visi bija apbruņojušies ar musketēm, zobeniem un aizķeramajiem āķiem. Un visi kliedza, cik spēka.

- Kādēļ viņi kliedza?

- Lai tos tur nobiedētu, - Džons pārliecināts atbildēja. Par šo atbildi viņš jutās drošs.

- Pareizi! - es atsaucos. - Bet varbūt viņi aiz bailēm kvieca kā aizkauti suķi un bija pielaiduši bikses.