Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Džons neizpratnē paraudzījās uz mani. Vai tad uz „ Valrus" visi vīri nav drosmīgi?- viņš jautāja.

Es neatbildēju. Viņam būs jāiemācās domāt un spriest pašam. Džons vilcinājās.

- Es skaidri nezinu, kas notika pēc tam. Otrs kuģis pēkšņi sagriezās, pirms mūsējie paguva uz tā uzkāpt. Kāds sacīja, ka tas masts krizdams sagriezis kuģa priekšgalu. Tad viņi ari izšāva vienu borta zalvi. Daži mūsējie krita, un jums, mister Silver, tika sadragāta kāja. Bet tad mēs šos pievilkām klāt, metamies uz šo klāja, sākās kauja. Un jau pēc īsa brīža šie nolaida karogu.

- Pagaid' brītiņu! - es viņu pārtraucu.-Tas ir ļoti svarīgi, tāpēc klausies uzmanīgi. Tu sacīji, ka visa „Walrus" komanda stāvēja pie treliņiem. Vai esi pārliecināts, ka tur tiešām bija visi?

- Nebija otrā stūrmaņa mistera Bounsa. Viņš stāvēja pie stūres.

- Pareizi. Viņš bija pie stūres. Bet, nepieskaitot Bounsu uz tiltiņa, vai kads arī nebija uz klāja, kaut kur mums pārējiem aiz muguras? Padomā labi!

- Nē, - Džons dzīrās atbildēt, bet tad aprāvās. - Ak, pareizi, viens tiešam nestāvēja pie treliņiem.

- Kurš tas bija? - es jautāju, pūlēdamies neizrādīt savu pārdzī­vojumu.

- Tas francūzis-Devāls.

- Vai tu tiešam to skaidri zini?

Zēns laikam bija kaut ko sadzirdējis manā balsī, jo pieklusa un tikai pēc mirkļa apstiprināja: - Jā, zinu.

Es dziļi ievilku elpu, tad pasniedzos, satvēru Džonu aiz pleciem un draudzīgi sapurināju.

- Vīru runas,-es teicu, un viņšstaroja aiz lepnuma.

- Tas bija ļoti labs atstāsts,- es turpināju, palaidis viņu vaļā. - Bet nu uzklausi labu padomu no vecā Silvera, kas nudien diezgan daudz piedzīvojis, vari man ticēt. Iemācies stāstīt, piegudrot klāt un melot. Apklust un nebūt spējīgam izdomāt atbildi ir ļaunākais, kas kartīgam vīram var atgadīties. Protams, ja tu gribi būt kārtīgs virs ja ne tad viss vienalga.

Džons palocīja galvu.

un nu man gribētos bridi pakavēties vienam, - es sacīju, - pasēdēt vienatnē paskatities uz mēnesi un zvaigznēm. t u vari likties pie miera. Esi paveicis krietnu darbu - tas ir tikpat droši, kā mani sauc Silvers.

- Paldies, ser, - Džons sacīja, īstenībā nemaz nezinādams, par ko viņš man pateicas.

Noskatījos, kā viņš aiziet, un pūtinādams atspiedu muguru. Viņš bija izglābis man dzīvību, citādi neprotu to vērtēt. Es neticu, ka būtu spējis ilgi padzīvot, nezinot, kurš mēģinājis mani noslep­kavot no aizmugures. Visi domāja, ka manu kāju sadragājusi ienaidnieka borta zalve. Es vienīgais zināju, ka lode man trāpīja pēc borta zalves. Varbūt tikai dažas sekundes, tomēr pēc zalves. Gļēvais žurkulis Devāls, kas savulaik taisījās klāt par draugu, sašā­vis mani no aizmugures. Garajam Džonam Silveram palaimējās, jo vecais „ Walrus" zalves trieciena brīdī sazvārojās, citādi es būtu beigts un mans stāsts galā, tieši tā, kā tas jau atgadījies mana amata brā|iem - viss cauri, gluži par neko.

Aizvēru acis, gaidīdams nākamo dienu.

Otrā rītā aizsteberēju līdz Flinta kajītei un pieklauvējis gāju iekšā. Viņš gulēja gultā ar to sievieti.

- Tas tak nudien ir Silvers. Iznācis rīta pastaigā, vai? - viņš ņir­dzīgi noprasīja, demonstrēdams savu parasto karātavu humoru.

- Cenšos, kā māku, Flint. -Neko vairāk es neteicu.

- Silvers, - viņš sacīja, - ir vienīgais vīrs uz kuģa, kas ir ko vērts. Man par laimi, viņš vairs nespēj vadīt kuģi, citādi būtu kapteinis, bet es kalpotu viņa vietā. Vai tā nav. Silver?

- Var jau būt. Bet esmu atnācis citas darīšanas dēļ, ne manis slavināšanas labad.

Flints redzēja, ka runāju nopietni, un uzslējās gultā sēdus. Viņa spalvām biezi apaugusī krūts man neviļus atgādināja lapsas kažoku Es mierīgi viņam izstāstīju, kas noticis, cenzdamies neizrā­dīt dusmas. Flints klausījās tikpat mierīgi, bet sieviete nespēja novērst acis no mana kājas stumbeņa, jo glītais, tīrais apsējs, ar ko dakteris šorīt manu kāju no jauna bija apsaitējis,atkal mirka asinīs.

-es gribu pats viņu sodīt,- sacīju.- Zināms, ar jūsu atļauju. - Saprotams,-Flints attrauca bez mazākās kavēšanās, un viņam tas nebija nekas neparasts. -'Saprotams.. - viņš atkārtoja. - Bet kā? To man gan labprāt gribētos zināt.

Es redzēju viņa lūpās iezīmējamies ieinteresētu smīnu.

- Ar vienu kāju? - viņš šaubīdamies piebilda.

- Neraizējieties par niekiem. Ar to gļēvo lēvaru, par kuru mēs runājam, es, ja vajadzēs, tikšu galā vispār bez kājām un ar vienu pašu roku.

- Par to es nešaubos, - atteica Flints un tiešām tā domāja.

Viņš nesaskatīja nekā pretdabiska domā, ka cīnīties spēj arī cilvēks, kam nav ne roku, ne kāju.

- Vai šopēcpusdien mēs izkāpsim krastā, kā ieplānots? - es apvaicājos, bet drīzāk konstatēdams, nekā jautādams.

- Jā, - sacīja Flints, - kā jau komandas sapulcē nolēmām. Izkāpsim krastā ar visu ēdamo un rumu, ko savācām uz „Rozes". Tur mēs ēdīsim un dzersim, kamēr vai plīsīsim. Kā parasti. Bez jauninājumiem.

- Labi. Tad es uzņemšos rūpes par izklaidi.

- Vilšanos tu nepiedzīvosi, - viņš sacīja sievietei, pačubinā­damies ap tās sīko, vājo augumu. - Es Silveru pazīstu.

Viņa vēl aizvien blenza uz manas kājas stumbeni. Bet mani pārsteidza tas, ka viņa nemaz neizskatījās līdz nāvei pārbiedēta pēc nakts, ko bija pavadījusi kopā ar Flintu. Varbūt viņam tomēr piemita ari kāda vērtīga īpašība. Tā gan tad būtu vienīgā, izņemot prasmi vadīt kuģi un valdīt komandu tā, kā to neprata neviens cits. Zināms, man paliks mūžīgs noslēpums, kā viņš apguvis navigā­ciju, jo domāt viņš prata vienīgi tad, kad runa bija par dzīvību vai bojāeju ne par ko citu.

krastā izceļamies vēlā pēcpusdienā ar trim gigām un jollu.

visa komanda devās uz krastu. Es augu dienu biju nogulējis uz klāja uzkrādnms spēkus, kamēr vīri notīrīja vakardienas drazu. asiņu paltis bija nomazgātas, līķi nolaisti pār bortu; komanda strādāja pārnesot mantas no „Rozes" uz „ Valrus". Par katru atrastu zelta ripiņu, par katru dārgakmeni noskanēja prieka kliedzieni un auri. Es gulēju, acis pa pusei piemiedzis, un visu vēroju. Devāls vairākkārt pagāja garām, uz mani ne aci nepametis.

- Devāl! - es vienā šādā reizē uzsaucu, kad viņš patlaban gāja garām.

Viņš apstājās un naidīgi palūkojās manī. Taču acis vīdēja arī bailes, kā tas daždien mēdz būt ar cilvēkiem, kam trūkst drosmes nostāvēt pašiem uz savām kājām.

- Glauns ķēriens, Devāl, - es sacīju, apveltīdams viņu ar savu visjaukāko smaidu, kas spētu izkausēt sviestu tāpat kā silta saulīte.

„Roze" bija labs guvums, viens no vislabākajiem. Taču zelts un piastri man šobrīd patiesi prātā nestāvēja. Nē, pat dārgakmeņi, mana lielākā vājība, nespēja mani novērst no kursa.

Es papūlējos tikt tanī pašā laivā, kurā brauca Devāls. Mani uz turieni aizveda Pjū, kaut gan viņš vakar bija zaudējis redzi, eksplodējot kādam deglim, kad mūsējie pārcēlās uz „Rozes" klāju. Taču likās, ka viņš neko nepārdzīvo. Viņš bija tikpat pārgalvīgas negantības pilns kā vienmēr. Mani viņš iemeta pār bortu laivā kā kartupeļu maisu, un spieķi, ko man šorīt bija uztaisījis galdnieks, ielidināja pakaļ kā šķēpu, nebēdādams, ka tas varētu kādam pār­šķelt galvu. Aklam vai redzīgam - vienalga, šādi joki viņam patika. Cilvēkiem bija jāmirst, lai dzīve viņam liktos dzīvošanas vērta. Bet es pastiepu roku, cik tālu spēju, un notvēru spieķi gaisā. Kad vien man radās jelkāda izdevība, es lūkoju iegrūst kādu sprunguli Pjū negantības riteņos. Taču viņš man neko ļaunā neņēma un īgnu prātu uz mani neturēja. Laikam tas nesniedzās līdz viņa saprašanai.