Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Paņēmis spieķi labajā rokā, es viegli uzsitu pa plecu Devālam, kas sēdēja man priekšā.

- Cik trūka, ka būtu tev trāpījis, Devāl, - es sacīju. - Bet kāda jauka diena. Deval, labāku nemaz nevar iedomāties.

Viņi par atbildi kaut ko nomurdēja, pat atpakaļ nepagriezda­mies laikam taču neuzdrošinājās paskatīties man acīs,baidīdamies, ka es varētu uzminēt, kā īstenība bija, kad tika sadragāta mana kāja.

- 1abas trofejas un dzeramā pa pilnam, - es jautri triecu tālāk. lai nu viens saka ka ka tādiem veiksmes medniekiem ka mēs vēl vairāk vajag? Tu teiksi - sievišķus? Var jau būt, bet zeltu un rumu ir vieglāk sadalīt - draugu starpā, protams.

Dzirdēju vīrus atsaucīgi murmuļojam. Visi bija līksmi, priecīgu gaidu pilni. Viņiem dzīve .bija aizraujoša spēle. Krastā vairs neviens nedomāja par disciplīnu. Tur viņi ļāva sev pilnu vaļu, un pat Flints nespēja neko grozīt. Krastā viņi izrādīja, ka bauda tādas pašas tiesības dzīvot kā visi citi ļaudis. Un ikreiz atkārtojās viens un tas pats bēdustāsts: rums un bļaustīšanās, strīdiņi un rums, baurošana, rēkšana, cik rīkle cieš, un rums, spēles un vēl vairāk ruma.

Paraudzījos uz Flinta laivu, kas atradās kabeļtauvas tiesu mums priekšā. Viņš pats ar milzīgo asiņu krāsas platmali galvā stāvēja laivas priekšgalā un pilnā kaklā izrēca komandas. Nebija nekādas atšķirības, vai viņš komandēja jollu vai fregati. Rīkle Flintam bija kā miglas taure. Sagūstīto sievieti viņš tomēr galu galā bija atstājis uz kuģa, laikam gribēja to dažas dienas paturēt tikai sev vien. Es paraudzījos visapkārt, meklēdams saskatīt, kur atrodas dakteris. Kā tad - arī viņš bija tanī pašā laivā netālu no Flinta, kailais pakausis baloja pa gabalu. Viņš gaužām līdzinājās tikko noplūkātam tītaram.

Nekad neesmu spējis saprast kuģa ārstus un mūsējo uz „ Walrus" it īpaši - kālab viņi tā nopūlējās, lai saglabātu dzīvību tādiem kā mēs, ja mums pašiem bija puslīdz vienalga, dzīvojam vai mirstam, turklāt mēs viņu nīdām kā melno mēri. Es nepazinu nevienu jūr­nieku, kas būtu turējis labu prātu uz kuģa dakteri. Visu mūžu mirkt asinīs - kam no tā kāds labums? Dievbijīgi viņi noteikti nebija Un nebija ari nekādi žēlsirdīgie samarieši. Tātad - kāda jēga? Nedz es viņus sapratu toreiz, nedz ari saprotu tagad. Turklāt bieži vien tie bija tiešām izglītoti puiši. Izņemot mani, „Walrus" dakteris laikam bija vienīgais uz kuģa, kas bija izlasījis kādu kār­tīgu grāmatu. Un, to teikdams, es nedomāju Bībeli. Nevar gan sacīt, ka lasīšana viņam būtu daudz līdzējusi. Viņš bija nožēlojams nelga. Taču vismaz šodien viņam būs iespēja izdarīt kaut ko derīgu, lai attaisnotu savu dalības tiesu no laupījuma. Tas varbūt pat mani rosinās izteikt kādu pateicības vārdu. Pārmaiņas labad.

noburājām apmēram pusi jurasjudzes gar vienas salas sanu. tikuši līdz salas galam ziemeļrītos, piestājām krasta dienvidu puse. Mēs te nebijām pirmoreiz. Krastmalā vēl rēgojās mūsu iepriekšējo reižu ugunskuru vietas. Mētājās tukšas ruma pudeles. Smiltis bija baltas un vizmaini spožas, gluži tādas pašas kā dimantu drumslas, kad jukušie no „Kasandras" sašķaidīja iegūtos dimantus tūkstoš drumslās, lai varētu tos taisnīgi sadalīt. Palmu lapotnes veidoja milzīgas starainas ēnas, kas smiltīs kustējās, kad lapotne iekrita vējš. Lāgiem nokrita pa kokosriekstam. Reiz kādā no iepriekšējiem apmeklējumiem rieksts nāca zemē kā lielgabala bumba un trāpīja vienam no komandas tieši pa galvu. Šis bija uz vietas pagalam. Visiem par sajūsmu. Neviens nebūtu ticējis, ka no tāda nieka var nomirt. Be: nu vairs neviens neapmetās zem pal­mām. Tik pārāk smieklīgs tas joks nemaz nebija.

Šis zemesrags apmešanās vietai nebija izraudzīts nejauši. Kad runa bija par viņa paša drošību, Flints rīkojās gaužām piesardzīgi, vismaz līdz sava mūža pēdējam gadam, kad bija pilnīgi nojūdzies. Viņš jau sen bija atklājis šās vietas priekšrocības. Zemesrags pārsimt olekšu garumā iestiepjas jūrā kā slaids, ieliekts pirksts. No pirksta ieliekuma paveras brīvs skats tiklab uz ziemeļiem, kā uz dienvidiem, un ikviens kuģis, kas tuvojas, būtu uzreiz pamanāms. Piebrauciens pie salas bija tik tāls, ka mums pilnīgi pietiktu laika tikt atpakaļ uz kuģa. Protams, ja vien nebūsim līdz nemaņai pie­dzērušies.

Mēs tikko bijām izcēlušies uz salas, kad daži jau atrāva vaļā pirmo ruma mučeli. Pārējie nebija tik steidzīgi, tie atkrita liedaga smiltīs un, rokas zem pakauša palikuši, palika guļam kā beigti. Es klumburoju apkārt uz savas vienīgās kājas, cik labi spēju, un runā­jos ar visiem kā daždien labs biedrs, kāds es vajadzības gadījumā pratu būt. Cik spēdams, centos radīt jautru, sirsnīgu noskaņojumu, Lai visiem paliktu prātā, ka Garajam Džonam Silveram ir laba sirds un, lai viņš daritu ko darīdams, neko nedara bez droša iemesla.

drīz vien daži sāka, cik skaļi varēdami, lielīties ar saviem piedzī­vojumiem un nopelniem, it kā tie kļūtu dižāki, ja tika izgaudoti, kā nākdami no vilka rīkles. Morgans, kas daudz tālāk par seši aizskaitīt neprata, jau bija izvilcis no kabatas metamo kauliņu un sējās klāt visiem pēc kārtas, lūkodams saspēlēt uz saņemamo laupījuma daļu. Tāds cilvēks Morgans nu reiz bija - riskēja ar dzīvību, lai pēc tam būtu iespēja saspēlēt uz kauliņiem. Es viņam reiz ieminējos, ka vajadzētu spēlēt nevis uz līdzdalības tiesu, bet uz dzīvību, sacīju, ka tā viss sanāktu ātrāk. Bet Morgans manu joku nesaprata.

Pjū klīda apkārt, kā parasts, meklēdams kašķi, taču šodien viņš izskatījās tāds kā apjucis, nemierīgāks kā citkārt. Melnais Suns tinās ap jaunākajiem komandas locekļiem - gan uz kuģa, gan gados jaunākiem. Pirmo, kurš dzērumā nolūza, viņš iestiepa krūmos Tikai debess dievi zina, kāds prieks viņam no tā tika. Flints, atbil­stoši savai reputācijai, sēdēja viens pats nomaļu, nolicis priekšā sev vien lietojamo ruma mučeli. Un vakars vēl nebija beidzies, kad mučele jau rādīja dibenu. Flints spēja tempt rumu kā neviens cits cilvēks pasaulē. Kad visi jau bija apkrituši, Flints joprojām sēdēja taisnu muguru un stiklainām acīm vērās ugunskurā. Jo vairāk viņš dzēra, jo rāmāks kļuva. Beigās viņš klusēja - bez vārda, bez skaņas, tikai sēdēja un blenza. Un varat ticēt vai neticēt, esmu redzējis viņu tādos vakaros kā šis raudam asaras, kas nebija mazākas par krokodila asarām.

- Par ko? - es reiz viņam vaicāju.

- Par visiem krietnajiem jūrniekiem, kas velti zaudējuši dzī­vību, -viņš jūtelīgi atteica.

- Bet jūs un es - mēs dzīvi, turklāt sveiki un veseli, - es attraucu, lai viņu uzmundrinātu.

- Vai tas man kāds mierinājums? - viņš atjautāja, blenzdams tukšām acīm.

Man šķiet, tā bija vienīgā reize, kad nesapratu Flintu, un tikai nelabais zina, vai viņš pats sevi saprata.

šajā vakarā ievēroja, ka viņš rumu iebauda loti atturīgi. Es zināju, kam viņš gatavojās., bet nesteidzos. jānogaida, kamēr būs celti priekšā ēdieni. Tas notika reizē ar tumsas iestāšanos. Džobs, džonijs un Dērks atgriezās pie ugunskura un atstiepa divas kazas, ko bija paguvuši nošaut pirms saulrieta. Tas izraisīja spēcīgu satraukumu, skaļas ovācijas un visus citādus iespējamos atzinības izpaudumus. Man tas bija īsti pa prātam, jo.piešķirs manai rīcībai vel īpašu pipariņu. - Devāl, vecais kazu kāvej! - Derks uzsauca. - Tev vajadzēs tās izcepināt, būsi šovakar grilmeistars.

Tas nu bija akurāt tas, uz ko es tiku cerējis un biju iekļāvis savā plānā. Tāpēc vien, ka viņš bija francūzis, puiši viņu uzskatīja par tādu kā bukenieri - veco, labo laiku pirātu. Un tāpēc viņam uzticēja kazu cepšanu uz iesma, ko franči dēvē par barbe-au-cul, taču īste­nībā vārds cēlies no barbacoa indiāņu valodā. Bet bija it viegli sapro­tams, kālab franči nosaukumu nepareizi saklausījuši, jo, apstrā­dājot cepšanai, kazai nocirta asti, atstājot tikai īsu stumberuti, kas netraucēja izgrūst smailo cepamo iesmu kazai cauri visā garumā. Mazais palikušais stumbenītis no tiesas maķenīt atgādināja bārdu, tikai viņgalā, un tāpēc franču valodā tā sanāca. Bet tagad tas sen aizmirsts. Un nav daudz zinātāju, kas prot iztulkot, ka mana iesauka Bārbekjū nozīmē - bārdu pie pakaļas.