Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Devāls atiezās smaidā - platā, nicīgā ņirgā, kā to prata vienīgi viņš. Un viņam savulaik tas bija vienīgais smaids, citādi viņš nemā­cēja. Paņēmis nazi, viņš nošņāpa kazām astes pēc visiem likumiem. Dērks pasniedza viņam nosmailētos iesmus, un viņš ar vienu grūdienu izdūra tos cauri vienai pēc otras abām kazām no pēcgala līdz pat mutei. Vīri elsa un kliedza satraukumā par prasmīgo veikumu. Pa to laiku Džonijs bija ugunskuram katrā pusē uzstatījis pa trijkājim, un drīz vien gaisu piepildīja ceptas kazas gaļas smarža. Vīriem tecēja siekalas ka suņiem. Tas nebija brīnums, jo šis cepetis bija pirmā svaigā gaļa kopš garām nedēļām.

Es pacietīgi nogaidīju, līdz katrs bija savu tiesu dabūjis un ēdē­jiem tauki dāsni tecēja pār zodiem. Biju nostājies tieši Devālam aiz muguras ar pielādētu pistoli rokā.

- Biedri! - es uzsaucu. - Vai drīkstu lūgt mazu brītiņu uzmanības nabaga piemeklētai dvēselei, kas vēlas jums teikt dažus vārdus?

Man šķiet, visi paskatījās uz mani, taču nepārtrauca čāpstināt un šmakstināt.

- Jūs ēdat gardu galu, - es turpināju, - jūs esat sveiki un veseli, un ruma te ir tik daudz, ka var apdzirdīt veselu eskadronu. Jums ir pārākais kapteinis, kas spēj padarīt jūs par bagātiem vīriem, ja paši gribēaiet.Tāpēc iesaku uzsaukt tostu Flintam! Visi auroja un rēca tā, ka jūsmīgāk nebija iespējams. Viņi gluži labi zināja, ka bez Flinta nebija ne apzaļējuša vērdiņa vērti.

- Un jūsu darbs ir jūsu cienīgs, - es turpināju. - Vakar jūs nostrādājāt uz goda, un ieguvums sagāda prieku visiem. Un pūlē­jās visi. Ikviens no jums darīja to, kas jādara.

Nu es pieklusu, bet uz ļoti īsu brītiņu.

- Ikviens no jums, izņemot vienu.

Paslepus uzmetis skatienu Flintam, redzēju, ka viņš tur rokā zobenu. Viņš droši vien pieļāva iespēju, ka var izcelties nekārtības, ja izrādīsies, ka tas, kuru nosaukšu, ir komandā labi ieredzēts. Bet tāda klaburčūska kā Devāls nekad nebija baudījis biedru uzticību.

Taču varēja skaidri redzēt, ka diezgan daudziem nebija īsti tīra sirdsapziņa, jo tie sāka knosīties un novērsa skatienu.

- Es vakardienas kaujā zaudēju kāju. Tā dažkārt gadās, cīnoties par taisnu lietu. Turklāt varu justies laimīgs, jo esmu dzīvs un kaut ar vienu kāju stingri turos pilnā augumā. Iedomājieties, ja man būtu sadragātas abas kājas, pēc kā tas tagad izskatītos?

Laikam viņi tiešām to iedomājās, un šur tur kāds ieklukstējās smieklos. Iedomājos, ka tāds bezkājains Garais Džons Silvers patiesi izskatītos jocīgi - protams, citiem. Bet tieši šāda aina tiem pavīdēja acīs. Tālāk viņu iztēle nesniedzās.

- Iesaku uzdzert tostu mūsu dakierim! - skaļi iesaucos troksnī, kas pa to laiku bija sacēlies. Un nu visi pilnās rīklēs slavināja dakteri.

Daktera sejā neatplauka prieks, tas nekad nenotika, viņš tikai ar roku noslaucīja nosvīdušo pliko pauri. Man iešāvās prātā, vai viņš varbūt neiedomājās, ka es izspēlēju ar viņu nelabu joku un tūdaļ metisos viņu apsūdzēt par to., ka viņš nav papūlējies manu kaju saglabāt, lai domā vien, par to man sirds nosāp.

un tāpēc lai mūsu dakterim tiek vēl viens darbs slavas kaldināšanai. Lai viņš ķeras klāt un nozāģē vēl vienu kaju tikpat pras­mīgi un ar tādu pašu aizrautību, ar kādu vakar zāģēja manējo.

piepeši daktera acis iegailējas briesmīgs izbīlis. Viņš laikam nopietni ticēja ka es pieprasīšu, lai viņš nozāģē pats sev kāju, jo esmu sadusmots par viņa vakardienas darbu.

Taču tai pašā mirklī pacēlu savu divstobru pistoli un piespiedu to Devālam pie pakauša.

- Te, raugiet stāv mūsu cienīgais grilmeistars un tēlo svēto nevainību, - es uzsaucu tādā balsī, ka ēdējiem pat žokļi pārstāja darboties. - Mēs, Fortūnas džentlmeņi un laimes meklētāji, esam brīvi partneri. Mums visiem ir vienāda daļa gan guvumā, gan briesmās saskaņā ar mūsu likumiem. Mūsu statūtos ir ierakstīts, kas pienākas par kaujā zaudēto roku, kāju vai pirkstu. Mēs ievēlam savus kapteiņus. Mēs visu izlemjam vienprātīgi. Ja kāds ir citādās domās, viņš var sasaukt padomes sapulci. Ja gadās personiski strīdi, tie tiek izšķirti krastā. Mums visiem ir pa kādai vainai un trūkumam, bet uz kuģa visam jābūt, kā nākas. Vai tā nav, biedri?

Atskanēja piekrītoša murdoņa. Tie bija rupji, neaptēsti vīri, juceklīgs pulks, taču dzīvoja pēc stingriem likumiem, lai neviens neatļautos kaut kā izlēkt vai izcelties pāri citam.

- Un tomēr, - es turpināju tādā balsī, - šitais gļēvulis, kas saucas par Devālu, gribēja mani nošaut no aizmugures, kad mēs grasījāmies tikt uz „Rozes" klāja. Ko jūs par to teiksiet, biedri?

Atkal murdoņa, taču nekas vairāk. Es zināju, ka neviens neizplūdīs dusmās vai līdzjūtībā pret mani, bet, no otras puses, neviens arī negribēja, ka viņu kāds nošauj no aizmugures.

- Pierādījumus!

Tā bija Flinta miglas taurei līdzīgā balss, kas satricināja gaisu.

- Kādi tev ir pierādījumi?

Cik raksturīgi Flintam! Ja runa bija par kaut ko nopietnu, tad viņam galva aizvien sagriezās pareizajā virzienā. Ja man nebūtu pierādījuma, tad sāktos spriedelēšana, mostos šaubas.

- „Roze" izšāva borta zalvi ar skrošu lādiņu, taču es vēl nekad neesmu piedzīvojis, ka skrotis gaisā apgriežas un lido atpakaļ tai pašā virzienā, kā nākušas. Vai jums neliekas tāpat, dakter? Pastāstiet viņiem, kā šāviņš varēja ietrāpīt manā kājā no aizmugures.

Dakteris nopurpināja kaut ko tikko sadzirdamu. Viņš vēl joprojām bija baiļu sastindzināts,

- Nu, drošāk, drošāk! Vai šāviņš ietriecās kājā no aizmugures -jā vai nē? - Jā, -dakteris ķērkšus ieķērcās. - Jā, no aizmugures, par to nav šaubu.

- Ko jūs tagad teiksiet? Vai tas ir pietiekams pierādījums? Laba daļa vīru atsaucās: - Jā! - un kliedza, ka viņiem ēstgriba nesabojāšoties, ja Devālam jāmirst.

- Bet kā mēs uzzināsim, ka misters Silvers tai brīdi nestāvēja ar muguru pret „ Rozi"?

- Kas to sacīja? - es neprāta niknumā ierēcos. - Vai jūsu vidū ir kaut viens vienīgs, kas jelkad redzējis, ka Garais Džons Silvers nostājas ar muguru pret ienaidnieku?

Iestājās klusums. Visi līdz pēdējam vīram bija pārliecināti, ka tas nav iespējams. Es pagriezos pret Devālu.

- Ko tu teiksi savā labā? -es nicīgi noprasīju.

Viņam acīs gailēja naids. Nekad pat neprātīgākajos sapņos nebiju varējis iedomāties, ka jel viens cilvēks spēj tik neganti ienīst, pat ja nīstamais esmu es.

- Vienīgi to, ka man nolādēti žēl vienu - to, ka trāpīju tev tikai kājā, - Devāls atbildēja, laikam nemaz neaptverdams, kādas muļķības sarunājis.

Viņš taču varēja vienkārši apvaicāties, kā gan es zinu, ka šāvis viņš, nevis kāds cits. Viņš nevarēja zināt, ka es mūžam nebūtu uzdevis Džonu par liecinieku, jo tas agrāk vai vēlāk būtu Džonam izvērties par nāves spriedumu, tas bija neapstrīdams.

- Tev žēl, - es atteicu Devālam un pasmējos, - mums pārējiem gan ne. Dakter, nāciet nu šurp!

Dakteris negribīgi panāca tuvāk.

- Nu, mīļo dakter, - es viņu uzrunāju. - Tagad jūs varat parādīt visai „Valrus" komandai un kapteinim Flintam, kā jūs amputējat kāju, strādājot pēc visiem augstās mākslas likumiem.

- nē, tikai to ne! - Devāls nelabi iebrēcās, nobālis kā līķis.

- Tomēr, tomēr, jā - kāju par kāju un rēķins nokārtots. Dērk un Džordž nāciet un pieturiet to ņēku, kamēr viņš zaudēs samaņu. Ar drošsirdību viņis lepoties nevar, to jūs paši labi zināt.