Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Es palocīju galvu. Krodzinieks berzēja kaklu un, nevarēdams lēti ievilkt elpu, sāka klepot.

Man šķiet, mūsu saimniekam vajadzētu uzlabot garastāvokli, - kapteinis Bārlovs sacīja. - Tu, Džon Silver, kā mūsu abu kopējais kasieris, varbūt varētu atlīdzināt misteram Skvaieram par laip­nību, ka viņš atnesa mums divus kausus alus.

Es platām acīm paraudzījos uz viņu, izvilku no kabatas divus šiliņus un noliku naudu uz galda. Taču kapteinis Bārlovs paņēma vienu naudiņu un pastūma to pa galdu atpakaļ pie manis.

Šitente tak dzeramnaudu neprasa, vai ne, Skvaier?

Krodzinieks papurināja galvu, pagrāba samaksu par alu un izgāja ārā.

Viss jādara kārtīgi un kā pieklājas, - kapteinis Bārlovs mani pamācīja. - Tēriņš jāsamaksā, bet pāri par to ne.

Es klausījos un mācījos. Visu mūžu, cik vien spēju atcerēties, esmu bijis kārs uz mācīšanos. Man nekas un nekad neieskrēja pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Viss, itin viss, ko uzskatīju par derīgu - pašreiz vai vēlāk -, man iegūla prātā. No kapteiņa Bārlova iemā­cījos, ka nekad nedrīkst cilvēkus uzskatīt par nevērtīgiem līdz tam brīdim, kamēr tie skaidri parāda, ka tiešām ir tādi. Un cik aplam biju iedomājies, ka ar savu piecpadsmitgadīgā spēku un augumu vajadzības gadījumā varētu viņu pieveikt.

Vai jūs tiešām esat kapteinis? - es apvaicājos jaunajam paziņam.

Un kā tu pats domā? - viņš iejautājās tikpat mīlīgā balsī, kādā bija paziņojis, cik viegli varētu pārlauzt krodziniekam sprandu.

Es nemāku teikt, - atbildēju pavisam godīgi.

Vai zini, Džon Silver, tu man patīc. Es varētu tev šo to iemācīt, esmu vagojis jūru divdesmit gadu, tas ir ilgāk, nekā vairums spēj izturēt. Nav nemaz pārāk daudz tādu jūrnieku, kas nobrauc div- desmit gadu uz kuģiem un pēc tam vēl ir spējīgs pasēdēt krogā un iedzert pa kausiņam alus ar draugiem, ja tādi palikuši, to tu vari droši man ticēt, Man šķīet, ka tu proti rakstīt? Jā, tā jau domāju. Un lasīt? Tici man, ka tas ir arkārtigi svarīgi. Es tev kaut ko pateikšu - gauži maz jūrnieku prot lasīt, un tā ir smaga bēdu lieta, jo viņi parakstīs jebkuru līgumu, ko viņiem noliks priekša. Ja tiem sacīs,

ka būs jāatved tabaka no Cārlstonas, viņi tam noticēs, bet neviens tiem neatklās, ka vispirms būs uz Ameriku jāaizved vergi no Āfrikas. Un viņi nīkst pa pusgadam uz enkura Akrā vai Kalabarā un palēnām sapūst. Vergu vešana ir nejaukākais, kas vien var būt, Džon, to turi prātā un nekad neaizmirsti! Dezertē, kļūsti par pirātu, pārmet kapteini pār bortu - viss ir atļauts, lai tikai no tā paglābtos. Ja tev tas neizdodas, tad esi zaudējis visu un šķirsies no šīs pasau­les, pirms pagūsi jelko apjēgt. Es to zinu, jo pats esmu pieredzējis, kā mirušus jūrniekus pārmet pār vergu kuģa bortu haizivīm. Bez bēru dziesmām un āmen. Beigtos vergus meta jūrā dienu, bet jūrniekus - naktī, lai vergi nepamanītu, ka komandā apmirst cits pēc cita, kamēr mūsu palika tik maz, ka mēs nebūtu spējuši preto­ties, ja nēģeriem ienāktu prātā sadumpoties. Tā tiešām notiek, vari man ticēt: vergu pārvadājumos aiziet bojā tikpat daudz jūrnieku, cik vergu. Bet par to neviens nerunā, vai ne?

Es neziņā papurināju galvu. Daļēji tāpēc, ka man vēl nekad nebija gadījies tik tuvu sastapties ar īstu jūras kapteini, daļēji tāpēc, ka vēl nekad nebiju dzirdējis par kapteini, kas iestājas par matrožu labumu.

Un vai jūs tiešām esat kapteinis? - es atkal piesardzīgi iejau­tājos, man šķiet - ar cieņas pieskaņu balsī.

Kaujas karstumā, - viņš atbildēja, - kaujas karstumā neviens nav bijis vairāk kapteinis kā es. Pārējā laikā es ne ar ko neatšķīros no jebkura cita vīra uz klāja.

No tādas atbildes es gudrāks netiku.

Es biju viens no tiem, ko ievēlēja, - viņš piebilda.

Tā nevar būt! - es iesaucos. - Dievu taču nevar ievēlēt.

Visiem zināms, ka uz kuģa kapteinis ir Dievs - vai arī Dieva un velna sajaukums, ja vispār ir kaut kāda atšķirība viņu starpā. Uz kuģa Dievam matroži nerūpēja vairāk kā vecajam ragainim.

Var gan būt, - kapteinis Bārlovs sacīja. - Var ievēlēt. Ja tu zinātu, cik daudz ir tādu dievu, tu neatjēgtu vairs ne rīta, ne vakara. Tad es gribētu gan tikt ievēlēts par dievu,-es noteicu.

Kapteinis Barlovs uzlika lielo, raupjo roku man uz pleca.

Saprotams, - viņš sacīja, - saprotams, tev var likties varen jauki būt par Dievu grūtā brīdi. Bet, ja gribi uzklausīt padomu, Džon Silver, ko tev dos cilvēks, kas daudz piedzīvojis, nav sevišķi vērts pēc tā censties. Turklāt, ja gribi būt ievēlēts kapteinis, tad tev jākuģo par dalības tiesu. Un es neesmu pārliecināts, ka tu to vēlētos.

Par dalības tiesu? - es pārjautāju. - Ko tas nozīmē?

Fortūnas džentlmeņus, pirātus, jūras sirotājus, bukenierus, laupītājus, korsārus, kaperus, flibustierus, dēkaiņus, godavīrus, blēžus - sauc viņus, kā gribi, bet tie ir vienīgie, kas paši ievēlē sev dievu uz kuģa. Un paši arī dievu atceļ no amata, ja viņiem tā labpatīk. To visu esmu piedzīvojis.

Man sāka ataust gaisma. Kapteinis Bārlovs bija pirātu kapteinis, ne vairāk, ne mazāk. Es izvalbīju acis vēl stulbāk. Taču visnesaprotamāk man likās tas, ka viņš pēc tāda neizskatījās, nemaz pēc tāda, kādam vajadzētu izskatīties pirātam. Man, piemēram, nemaz nebija baisi no viņa, ja nu vienīgi no rokām.

Viņš, zināms, redzēia, ka manas skata lūkas iepletušās milzīgas kā apakštases vai kā līnijkuģa lielgabalu vārti pirms kaujas.

Jā, Džon, tā tās lietas sastāvēja pirms daudziem gadiem, - viņš iesāka. - Bet es tev teikšu vienu. Talab es neesmu sliktāks par citiem cilvēkiem. Un, ja paskatās pamatīgāk, varbūt pat dažkārt maķenīt labāks. Es neko nenoliedzu un arī nekaunos par to. Zēģelēju ar labo kuģi „Onslow", nezinādams, kas mani sagaida. Brauciena laikā nam­dari pēkšņi saņēma pavēli sliet uz klāja būdas, un, tikko tās naca gatavas, mums pavēlēja tajās ievākties. Tie, kas bija jau kādu laiku uz jums, zināja, kas notiek. Tika sagatavota telpa vergiem. Es, jauns, dumjš un nepiedzīvojis, ņemos un eju pie kapteiņa, un skaidri noprasu, ap ko lieta grozās. Mūsu mērķis pēc kursa taču ir Cārlstona, nevis kaut kāds nožēlojams drudža perēklis Benina līcī, Madagaskarā vai citā tādā vietā. Kapteinis tikai blenž uz mani, it kā nebūtu dzirdējis mani runājam. Un tad piepeši noprasa, vai uz kuģa ir vēl citi, kas domā lapai. Skaidrs, ka bij gan, bet es negribēju ievilkt citus līdzi un tas bij muļķīgi no manas puses, jo, tiklīdz ierunājos: „nē ser, es tikai pateicu savas domas," - viņš paceļ pamatīgu malkas šķilu un bliež man pa deniņiem tā, ka es kā bluķis nostiepjos

uz klāja. Pēcāk man vairākas nedēļas reiba galva un, kad vajadzēja kāpt grotmastā, nāca vēmiens, locekļi drebēja kā apses lapas, galva plīsa vai pušu aiz sāpēm, krampji metās gan rokās, gan kājās, un dažbrīd es dulburēju kā akls. Es tev saku, Džon, ja viņpasaulē ir elle, tad sliktāk ari tur nevar klāties, un, ja ir Dievs, tad viņš ir akls un kurls, un pliekans kā novadējies alus. Apakšā biedri kliedza, ka bail, kad es augšā nevarēju ievilkt elpu un netiku tālāk ne no vietas. Bet es paliku dzīvs, kā tu redzi. Paldies manām rokām - tu redzi, kādas tās izskatās un ko spēj, un bez tam es gribēju palikt dzīvs un kapteini izskolot tā, lai viņam ir, ko atcerēties. Un tas bridis pienāca: vienā neganti vētrainā naktī pārpludināju kapteini pār bortu kā klimpu. Un tev es tagad jautāju: ko tu būtu darījis?

Es neatbildēju. Kā gan es varēju zināt, ko būtu darījis, ja būtu viņa vietā?