Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Es posos projām no dūmiem piekvēpušā, smirdošā jūrnieku rajona, līdz, nelabajām smakām pamazām pagaistot, nokļuvu Glāzgovas smalkajā centrā. Iedomājos, ka tur, kur apgrozās rēderi, tirgoņi resniem vēderiem un citas svarīgas personas, es varēšu iegūt labus padomus par piemērotiem kuģiem un krietniem kap­teiņiem, kas labprāt mani pieņems darbā.

Bet pie kā man vajadzētu griezties milzīgajā seju jūklī, lielajā cilvēku barā, no kuriem neviens uz manu pusi pat nepaskatījās, it kā manis vispār pasaulē nebūtu? Pielavījos vīriem, kam bija svārki ar vara pogām, galvā trīsstūrenes un rokā spieķi ar zelta turekļiem. Bet, kolīdz tiku pietiekami tuvu, lai varētu sadzirdēt, ko šie runā par kuģiem, kuriem drīz jāiziet jūra, tā tūliņ kāds pacēla spieķi un, īsi nolamādamies, draudēja man, it kā es būtu klejojošs suns.

Vācies prom, puika! Tev te nekas nav darāms.

Kāpēc lai nebūtu? - es nodomāju, juzdams mostamies tādu aizvainojumu, kādu līdz šim vēl nekad nebiju izjutis. Ko šitic glau- nie kungi zina par manām darīšanām? To es viņiem varētu pajau­tāt. Viņu asinīm pielijušajās acīs es nebiju lielākā vērtē par uti, mušu vai prusaku, biju viņiem tikpat kā tārps kuģa sausiņā. Kas bija viņi paši? Piepūtušies krupji, kas vai plīsa no savas lielmanī- bas. Taču es biju pārāk jauns un zaļš, pārāk dumjš, lai saprastu, ka esmu vismaz tikpat vērts, cik tie. Bet es vienmēr kļuvu nevarīgs, ja mani padzina neuzklausītu, un paliku kā pienaglots stāvam šo trīs vīru priekša, kuriem nebija laika mani uzklausīt. Vienam no viņiem bija spoži uzpleči, kas šķita iemirdzamies, kad viņš gozējās pats savā spožumā.

Vai tu kurls esi, vai? - noprasīja spīdeklis pēc tam, kad bija devis man padomu vākties pie velna.-Taisies, ka tiec!

Piezadzies noklausīties godavīru sarunas,- uzsauca vel otrs.

Piedošanu, ser, - es sacīju, - Bet nevaru taču būt kurls, ja noklausos.

Viņi apklusa. Man likās, ka esmu kungiem atbildējis, kā nākas. Bet atkal biju kļūdījies. Roka, kam augšgalā pie pleca bija uzplecis, pašāvās strauji kā vējenes spārns un iešāva man tādu pliķi, ka es sāpēs nosarku līdz ausīm.

Vai tev kauna nemaz nav, draņķagabals?

Nē, - es atteicu, ar vienu roku turēdams izpļaukāto vaigu. - Es tikai pateicu, ko domāju.

Kā tad, - uzplečainais draudīgā balsī attrauca. - Un iedomā­jies, ka vari to darīt nesodīts?

Šoreiz es vairs neko neteicu, no sirds vēlēdams, kaut man šai brīdi būtu kapteiņa Bārlova rokas, ne tikai mani nevarīgie vārdi. Pieredze vairojās aizvien straujāk. Tebe nu bija - pārmaiņas labad biju runājis tieši un patiesi, un kas man no tā tika? Sāpīga pļauka, vairāk nekas.

Lai nu, lai, - noteica vienīgais no trijotnes, kas vēl nebija runājis, tam balss skanēja mierīgāk un iecietīgāk. - Nu tad pasaki, kas tev uz sirds un pēc tam posies prom. Mums ir svarīgākas lietas kārtojamas.

Es gribu tikt uz kuģa, - paskaidroju. - Gribu sameklēt labu kuģi un kārtīgu kapteini.

Trijotnes saskatīšanās būtu man bijis labs brīdinājums, bet es biļii pārāk aizņemts ar saviem nodomiem, lai domātu par piesar­dzību.

Nu tad tu tiešām esi saticis pareizos cilvēkus, - sacīja tas ar maigāko balsi. - Varu tev pakalpot abējādā ziņā un apmierināt tavas vēlēšanās. Norunāsim satikšanos pēc stundas „Enkurā"-tas ir taba kas kuģu piestātnē. Es pārstāvu cienījamo Džonsonu kungu firmu, kuras kuģi ved tabaku no Virdžīnijas, manā pārziņā ir kuģa apgāde ar personālu.

Es paklanījos, pievilka kāju un pateicos par laipno piedāvā­jumu. Bet, kaut ari biju nopietni uzklausīts, tomēr uzskatīju par par vajadzīgu pajautāt, kā lai zinu, ka stunda pagājusi.

Svešais palūkojās manī ar interesi, Pareizi gan, - viņš sacīja. - Kuram gan tavā vecumā būs pulk­stenis kabatā? Tev, es redzu, galviņa strādā. Tu varbūt proti arī lasīt?

Jā, latīniski, - es diezgan lepni atteicu.

Lai nelabais mani parauj! - viņš iesaucās. - Jūs, kungi, to dzirdējāt? Tas puika prot lasīt latīniski. Vai jums neliekas, ka kap­teinim Vilkinsonam patiks kuģapuika, kas māk latīniski?

Abi pārējie pasmējās.

Noteikti, - uzplečotais piekrita, - viņam vajadzīgi visi, ko vien var dabūt. Un, ja gadās tāds, kas var Bībeli priekšā palasīt, nenāks par ļaunu.

Tev laime tikpat kā rokā, - pirmējais varen nopietni noteica. - Esi vien laikus „Enkurā" un gaidi mani tur. Pasaki, ka tevi sūtījis Neds. Tad tev iedos kaut ko slāpes padzesēt, kamēr ieradīšos.

Es devos uz priekšu tālāk pa Riverklaidu, būdams pārliecināts, ka tiešām esmu sagaidījis savu laimi, un raidīju ilgu pilnus skatie­nus uz kuģiem, kas gatavojās doties pēc tabakas, ko jūrnieki dēvēja par „indiāņu atriebību", lai atvestu to no Virdžīnijas uz Skotiju un Angliju. Cezapīka un Cārlstona, es savā nodabā bez mitas atkār­toju. Tās bija vietas, uz kurieni Glāzgovas tabakas baroni sūtīja savus kungus, tik daudz es zināju.

Es tātad došos plašajā pasaulē, būšu brīvs kā putns, pats savs kungs, nevienam par kalpu. Jutos laimīgs kā cīrulis debesīs. Dzīve ir skaista. Taču nebiju aizmirsis arī kapteiņa Bārlova teikto un pa ceļam uz „Enkuru"" nopirku cimdu pāri.

Un kā viss gāja tālāk? Tas pats vecais stāsts, bet man tas, pro­tams, bija jauns. Taču ko tas man līdzēja?

Iegāju „Enkurā", nosaucu Neda vārdu, un mani pacienāja ar glāzi ruma, kuru es tūdaļ iztukšoju, kā parasti mēdz darīt tādi zaļi brašuļi, lai nepaliktu kaunā. Nekavējoties galdā tika celta jauna glāze - uz „Enkura" rēķina - sacīja krodzinieks, kas arī pats esot bijis jūrnieks. Nu ko - iztukšoju arī to. Kā bija paredzēts - rums man sakāpa galvā un sajauca prātu.

Kad krogā ieradās Neds, es viņu sagaidīju kā vecu draugu, un galdā parādījās vesela pudele.

Nākamajā rītā pamodos uz labā kuģīša „Lady Mary" klāja, un man nebija ne mazākās nojausmas, kā esmu turp nokļuvis. Vēlāk es no citiem bēdubrāļiem, kas arī bija kļuvuši par Neda upuriem, uzzināju, ka viņš ir negantākais vervētājs Glāzgovā, kurš apgādā kapteiņus ar jūrniekiem, vienalga, ar labu vai ar varu. Metodes bija atšķirīgas, bet iznākums vienmēr viens un tas pats: kapteiņi dabūja darbaspēku, ķērājiem tika savervēto jūrnieku pāris mēnešu algas. Dažreiz nākamie jūrnieki arī paši nolīga aģentu, lai tas viņiem sagādā darbu uz kuģa. Allaž tika noslēgts neapstrīdams līgums jūrniekiem ar aģentu - abām pusēm pa prātam, kā mēdza sacīt Neds: līgums bija apstiprināts ar pirksta nospiedumu vai parakstu, kas tika iegūts, nākamo jūrnieku apdzirdot vai citādi apdullinot.

Es, izrādījās, biju ticis cauri visai viegli. Biju apdzirdīts līdz nesa­maņai, un tas bija viss. Galīgā dullumā tiku parakstījis kaut kādu papīru, kurā apņēmos atdot aģentam triju mēnešu algu un samak­sāt par izdzerto rumu. Taču varēja notikt daudz ļaunāk. Daži tika nešus uznesti uz kuģa, gandrīz vai beigti sadauzīti. Daži citi, darbā stādamies, zināja, ka līdz ausīm iestiguši parādos aģentam un neredzēja ne šiliņa no gada vai divu gadu algas, kas paredzēta līgu­mā. Bija arī tādi līgumslēdzēji, kas apņēmās novergot plantācijās piecus gadus, pirms atkal kļūst par brīvcilvēkiem, ja vēl būs dzīvi.

Un lai kāds iedomājas un brīnās, ka krastā ir cilvēki, kas visā nopietnībā pieraksta lapu pēc lapas, jautādami, kā gan izskaidrojams, ka piratērijas cunfte pievelk un savaldzina aizvien vairāk brīvprātīgo. Rakstīšanas prasme vēl nebūt nav zāles pret muļķību, !o varu teikt droši. To apstiprināja arī mans paraksts zem līguma, ko Neds droši vien man bija nolicis priekšā, kad rums bija paveicis savu darbu ar mani.