Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Nevaru arī teikt, ka man būtu pavērušās diezin kādas lielās iespējas citur. Kas reiz kļuvis par jūrnieku, paliek jūrnieks līdz pat nāves stundai, tāds bija likums. Krastā neviens negribēja ar mums ielaisties, vienalga, vai rokas saskrambātas un iezīmētas vai ne. Krastā bija tikai divas iespējas: strādāt par krāvēju vai kļūt par žūpu. Paglābušies no kuģa, dezertieri pavadīja pāris laimīgu dienu krogos un bordeļos, pēc tam salīga no jauna, cerot tikt pie labākas apiešanās un lielākas algas, neko vairāk lielākā daļa aizbēdzēju nekāroja. Bet es paliku pie kapteiņa Vilkinsona un pierādīja gan viņiem, gan visiem pārējiem, ka neesmu no tiem, kas par katru nieku činkst vai laižas lapās. Gribēju vispirms kļūt par īstu cilvēku un viru, pirms kaut kādā veidā pacelt balsi.

Silver, - kapteinis Vilkinsons viendien mani uzrunāja gandrīz vni draudzīgā tonī, - tādus kā tevi vajadzētu apdrošināt.

Apdrošināt, ser?

Jā. Raugi, neviena apdrošināšanas sabiedrība - ne ,,Royal l exchange", ne „London" negrib apdrošināt komandu. Kuģi apdrošina, kravu ari, bet cilvēkus ne. Taču kas būtu kuģis bez komandas? Mastus tun takelāžu var apdrošilnāt, bet matrozi, kas rāpjas mastos ka mērķaķis rēvē un sastiprina takelāžu, to neapdrošina. Vai tas ir taisnīgi?

-Nē, ser, - es atteicu, jo atbildi no manis gaidīja.

Bet tāda iekārta pastāv, - viņš turpināja. - Starp tevi, Silver, un lielo rāju nav nekādas atšķirības. Es nevaru iztikt ne bez tās, ne bez tevis.

Es palocīju galvu un pulējos noslēpt satraukumu, beidzot manī modās dumpības gars, krūtīs sāka spārdīties satrakoti zirgi - pēc des­mit gariem paklausības gadiem. Pēkšņi es sapratu, ka šis bijis mans pēdējais kuģojums ar „Lady Mary". Kapteinis Vilkinsons bija mani izskolojis par augstas klases jūrnieku labāk, nekā būtu spējis jelkāds cits, bet pielīdzināt mani lielajai rājai bija kaut kas pavisam cits.

Kapteinis Vilkinsons, protams, nemanīja nekā no ta, kas manī norisinājās. Rājai nav jūtu. Tā čīkst un krakšķ, ja pārslogota, bet tādu vainu viegli var novērst. Gluži tāpat ir ar jūrnieku. Bet es klusēju. Īstenībā priekam vajadzēja izlauzties man pār lūpām, priekam par dumpības garu, par sašutumu, kas mani padarīja par cilvēku, līdzīgu visiem citiem. Kapteinim Vilkinsonam es biju vajadzīgs, tāpat kā lielā rāja, bet viņš man - nemaz.

Apdrošināt vajadzētu vismaz pret nāves gadījumiem, rēderiem būtu jāsaņem kompensācija, tādas ir manas domas, - viņš noteica.

Vai atļausiet, ser? - es pajautāju.

Kapteinis Vilkinsons satrūkās un pārsteigts paskatījās uz mani.

Ko tad tu teiksi? - viņš noprasīja.

Vai tas nebūtu pārāk liels risks, ser? Matroži krīt kā mušas, to taču visi zina. Dezertē pirmajā ostā, kur nokļūst. Neviens rēderis nespētu tikt galā ar izmaksām.

Tev taisnība, Silver. Tieši to viņi apgalvo. Bet kāds man no tā labums? Man jācieš no matrožu zuduma.

Brīdi viņš klusēja, tad atkal paraudzījās manī, kā man šķita - pirmoreiz tā, it kā būtu pamanījis, ka es neesmu koka bluķis vai kaut kas no takelāžas.

Kas tev, Silver, sastāstījis, ka ir tā, kā tu teici?

Neviens. To es pats izprātoju.

Ak tā.

Viņš uzmeta man skatienu, kuram vajadzēja mani krietni nobiedēt, bet es nekautredamies skatijos viņam preti.

Uz mana kuģa, Silver, neviens pats neko neprāto, - viņš sacīja. - Uz „Lady Mary" ir tikai viens kapteinis, un tas esmu es. Skaidrs, Silver?

Jā, ser, - es atteicu, saglabādams tik daudz cieņas, cik valdī­damies spēju izturēt.

Ej atpakaļ pie darba, Silver.

Esi vien, esi kapteinis, es nodomāju. Līdz nākamajai ostai.

Nākamās dienas rītā laiks bija rāms, gaiss dzidrs, un mums pretī vērās Īrijas krasta sārtais smilšakmens. Pa kreisi pacēlās Keipklērs, borta labajā pusē Festneta Klints. Diena bija neparasti rāma. Debesīs vieglas baltas spilvas kā vates plūksnas. No tādām debesīm nevienam jūrasbraucējam briesmas nedraudēja. Redzamība tik laba, ka varēja skaidri saskatīt četras virsotnes. Brīvās sardzes maiņa sastājusies pie kreisā borta treliņiem un ilgu pilniem skatieniem vērās uz krastu. Es zināju, ka kapteini Vilkinsonu kaitina tāds skats - noraudzīties uz jūrniekiem, kas nekā nedara, bet pat viņš nevarēja tik rāmā laikā pavēlēt rīkoties ar burām, kad jūrā ņirbēja tikai pavisam sīki vilnīši.

Es stāvēju uz pakaļējā klāja aizvēja pusē, kur man pienācās stāvēt, un man bija :ik viegli un priecīgi ap sirdi kā toreiz, kad devos meklēt labu kuģi un godprātīgu kapteini, lai varētu kļūt brīvs kā putns. Bet tagad viss bija citādi. Tagad es apzinājos, ko saku retajos gadījumos, kad vispār atvēru muti. Es vairs nepen- terēju nevienam priekšā baušļus - ne šādus, ne tādus, neplātījos kairam, ko satiku, ka protu lasīt latīniski. Nestaigāju apkārt, apvaicādamies, kur atrast taisnīgus un labestīgus kapteiņus, kādi tik un tā nav atrodami. Nekad vairs neatklāju, ko īstenībā domāju, jo tas vienmēr man izvērsās par ļaunu.

Toties biju iemācījies, ka ir arī tādi vārdi, ko katram patīk dzir­dēt, ari visvienkāršākajam jūrniekam, un ka man piemita dotības izrunāt to, ko viņi vēlējas dzirdēt. Par mani nevienam nebija nekādas skaidribas, turpretī es citus iepazinu aizvien labāk. Un kā gan tas dzīve iekārtots par spīti tam visam, es liku labi ieredzēts un uzskatīts par krietnu biedru.

Un, tā kā biju prātīgs un taupīgs, man bija pat nauda. Vēl aiz­vien biju saglabājis kādreiz bikšu oderē iešūto, no tēva mantoto kontrabandas naudu un tai pievienojis triju gadu algu un ienāku­mus no dažādiem sīkiem darījumiem, "bez kuriem neiztiek neviens jūrnieks. Kopumā man apģērbā bija iešūtas sešdesmit mārciņas. Kas gan būtu to noticējis? Vismaz neviens no maniem biedriem, par to varēja galvu likt ķīlā.

Diezgan izklaidīgi noskatījos, kā pirmais stūrmanis satraukts pieskrien pie kapteiņa Vilkinsona un, strauji žestikulēdams, māj uz kuģa pakaļgalu. Es pagriezos apkārt, jo līdz tam brīdim, tāpat kā pārējie, biju ar acīm kavējies tikai pie klinšainā krasta un zaļajiem pakalniem tālāk zemes iekšienē. Nekad neaizmirsīšu skatu, kas man pavērās tagad. Debesmala nemanot bija spēji satumsusi, un gari, gandrīz melni taustekļi stiepās debesīs, kas virs „Lady Manj" vēl joprojām gaiši zilgmoja. Apvārsnis bija pārvērties putojošā neprātā, uz mūsu pusi vēlās bangas kā milzu nogruvums. Esmu pārliecināts, ka uz kuģa neviens vienīgs, pat vecie vilki, kas visu mūžu pavadījuši uz jūras, nekad nebija redzējuši neko tamlīdzīgu. Daudziem sejā vīdēja īstas šausmas, kad pagriezāmies pret kap­teini Vilkinsonu. Mēs visi sapratām, kas gaidāms: cīņa ar burām un takelāžu uz dzīvību un nāvi.

Bet pavēle rāpties mastos neatskanēja. Kapteinis Vilkinsons pameta ašu skatienu uz kuģa pakaļgalu, tad pagriezās pret komandu.

Vīri, - viņš sacīja savā parastā, pātagas švīkstieniem līdzīgajā balsī. - Pēc dažām minūtēm mēs nokļūsim briesmīgākajā vētrā, kādu jelkad esam piedzīvojuši. Ja jūs darīsiet visu, kā teikšu, mums varbūt izdosies kuģi izglābt. Ja nepaklausīsiet, tiksiet nošauti kā dumpinieki. Vai izteicos skaidri un saprotami?

Atbildes nebija, izņemot vienīgi mani. Es pacēlu balsi, pirmo­reiz to balsi, kas vēlāk iemantoja biedīgu slavu, jo izrēca to, ko neviens cits iztēles un apsvēruma trūkuma dēļ neprata izpaust. Es nelabi iebrēcos pret debesīm:

Urrā kapteinim Vilkinsonam!

un viri, sakuma nedroši, tad, man mudinot, jau mazliet skaļāk

un pēc tam visi kopā pilnā sparā nobrēca spēcīgu urrā kapteinim Vilkinsonam - vispēdīgajam pasaulē, kas slavināšanu pelnījis.