Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Atbrīvojiet vantis! - es dzirdēja kapteini Vilkinsonu rēcam kā miglas tauri, un komanda ceļoja uz priekšu no mutes mutē, jo kapteiņa balsi pret vēju nevarēja dzirdēt tālāk par rokas vēzienu.

Likās, ka radusies jauna cerība, un takelāža pazuda pār bortu, pirms man bija izdevies atrast savu cirvi. Stūrmaņi tika piesieti pie stūres, lai sānsveres brīžos netiktu mētāti pa klāju, un stūrēja vienī­gajā virzienā, kādā varēja stūrēt. Mēs dreifējām, tomēr pagaidām turējāmies virs ūdens.

Paceliet lagas, nomainiet vīrus pie sūkņiem! - komandēja kapteinis Vilkinsons, kas atkal stāvēja savā vietā uz pakaļējā klāja.

šajā brīdī es un, bez šaubām, arī pārējie redzēja viņu stāvam savā vietā - gandrīz pārcilvēcisku, kā izcirstu no tā ozolkoka, no kāda viņš droši vien bija darināts.

Tad uz klāja parādījās namdaris un paziņoja, ka ūdens sakāpis līdz kravas telpām un balasts, jādomā izsitis kuģa korpusā zem ūdens līnijas sūci. Kapteinis Vilkinsons pavēlēja pielikt vairāk vīru pie sūkņiem un biežāk tos nomainīt.

Ap šo laiku es arī biju atjēdzies un atkal varēju palīdzēt. Aizgāju līdz ziņojumu tāfelei un paņēmu gabalu pussamirkuša krīta, kas aiz mitruma bija pielipis un tāpēc nebija nokritis uz klāja.

Nokāpu lejā kravas telpā un lauzos uz priekšu, ūdens man snie­dzās līdz vidum. Virs galvas dzirdēju vīrus, sevi drošinot, dziedam, taču nekas vairāk par vārgu čarkstu neiznāca, nevarīgais mēģi­nājums nespēja nevienu apmānīt. Uzrāpos pa kāpnēm augšā līdz sūkņu telpai un uzvilku uz sienas, kur vēl bija sauss, platu baltu svītru. Tad uzrāpos pats augšā un atvēru lūku. Tur ieraudzīju pus­plikus vīrus ar nosvīdušu, piepūlē sasarkušu miesu un nāves bailēm pārbiedētajās stiklainajās acīs. Viņi blenza uz mani, it kā es būtu pats nāves laivinieks Hārons, kas nemaz nebija tik aplam, kaut gan mans nodoms bija gluži pretējs. Bet es viņu sejās redzēju arī ko citu - man šķita, tas bija zināms respekts, turklāt nebijuša, jauna veida respekts, ko varbūt varēja izskaidrot mana rīkošanās ar cirvi pie grotmasta.

Biedri, - es iesāku, - šitais kuģis ilgi vairs nenoturēsies. Tas drīz noies uz grunti. Bet, ja jūs man jautātu, es teiktu, ka nav jēgas arī mums nolaist karogu kopā ar to.

Kapteinis Vilkinsons ir jucis! - Vinterborns iebļāva man ausī.

Mes visi te dabūsim galu pie sūkņiem, lai tik izglābtu viņam šito

veco tupeli.

Nav te runa par vecās tupeles izglābšanu! - es atkliedzu pretī.

Man liekas, es zinu, kas viņam prātā. Viņš pūlēsies tikt līdz

malhedai Kinzeilā un aiz zemesraga izmetīs enkuru, kur varētu nogaidīt, līdz aprims nolādētais vējš un Kinzeilā mūs varēs izvilkt krastā,

Un kas noliks, ja tā nesanāks?-Vinterborns jautāja.

Tas pats, kas tad, ja jūs pārtrauksiet sūknēt. Noiesim dibenā murdēdami, tas notiks. Tāpēc saraujiet, biedri, es vēl šoreiz negribu nolaist karogu. Bet tas notiks, ja neklausīsiet, ko saku. Apsolu, ka es arī rokas klēpī neturēšu.

Un ko tu domā darīt? - Vinterborns jautāja, ne vairs gluži strīdīgā balsī.

Ja nespēsim tikt līdz Oldhedai, zvēru, ka uzbraukšu kuģi uz sēkļa vienā krastmalā, kur jūs varēsiet sausām kājām iziet malā.

Un ko Vilkinsons par to saka?

Tas bija Baltorps, viens no angļu matrožiem, kuram atšķirībā no mums pārējiem, velsiešiem, īriem un skotiem, piemita paklausības gars.

Ja nonāks līdz tam, - es atbildēju, un man likās, ka skaļāk pakliegt nespēju, - tad kapteinis Vilkinsons padosies tam, ko es sacīšu.

Atskanēja murdoņa, tomēr vairums man piekrita un noticēja, tāpat kā sev noticēju es, jo nebiju vēl saņēmis pilnu mācības mēru.

Un neaizmirstiet vēl ko. Ja kuģis noiet uz grunti, mums ir likumīgas tiesības uz savu daļu kravas. Mēs būsim brīvi ļaudis, turklāt turīgi. Ko jūs, mīlīši, par to domājat?

Pieskaiti manu piekrišanu, - noteica Vinterborns, kas bija ne vien stūrgalvīgs un strādīgs, bet arī mantkārīgs kā pats nelabais.

Manējo arī.

Atskanēja arī citas balsis, beidzot piekrita pat pakalpīgais Baltrops. Es atvēru lūku.

Biedri! - es kliedzu. - Tur lejā, kur koks vēl sauss, jūs redzat novilktu baltu svītru. Kad ūdens pārkāps pāri tai svītrai, mēs būsim pagalam un visi karogi nolaisti. Skaidrs?

Visi piekrītot palocīja galvas. Viņi nebija stulbeņi. Viņi gan nezināja, kāpēc labi ir dzīvot, un, kā daždien jūrniekiem, viņiem nebija nekā īpaši laba, kā dēļ būtu vērts dzīvot, bet viņi prata cīnīties par dzīvību, ja viņus kāds sasparoja, ja kāds man līdzīgs viņus iedrošināja.

Lai pierādītu, ka esmu runājis nopietni, metos klāt vienam suknim un sāku darboties tik sparīgi, ka mazais Kērvins, jaunākais un sikakais, lāgā nespēja turēties man līdzi. Beidzot viņš tomēr iekļāvās ritmā un iedarbināja neredzamos muskuļus, kas viņam laikam tomēr bija. Dižvīrs Harijs, plats kā krāsns, uzsāka dziesmu, un mēs divkāršojām tempu. Prieks bija skatīties, kā rāvām. Neticami bija iedomāties, ka tādiem vīriem kā šie uzmudinājumam būtu vajadzīgi kapteiņi un pletnes.

Pēc pusstundas, kad mūsu spēki vēl nebija pagalam izsmelti, izņemot mazo Kērvinu, kas bija gandrīz bez samaņas, es uzsaucu, lai met mieru.

Maiņa!

Visi četri vīri, ar kuriem kopā biju strādājis pie sūkņiem, els­dami atkrita uz klāja. Es sadabūju ūdens mučeli un sadalīju ūdeni. Tad norausos lejup pa kāpnēm, satraukts un baiļu mākts - galu galā cilvēks vien esmu - un paskatījos uz balto svītru. Brīdi paka­vējos skatīdamies. Ūdens šļakstījās šurp un turp, tādā pašā ritmā, kā zvalstījās „Lady Mary". Bet es vairs nešaubījos. Ūdens kritās.

Trijos lēcienos biju atpakaļ uz klāja.

Biedri! - kliedzu pilnā rīklē. - Ūdens par collu nokrities! Kaulainā ar savu izkapti var vākties uz citiem tīrumiem!

Atskanēja skaļš urrā sauciens. Es paraudzījos uz vīriem. Un vairs nebija šaubu. Viņi bija īstajā noskaņojumā, lai sasniegtu Oldhedu.

Ja spēsiet vēl tikpat stingri noturēties, - es sacīju, - namdaris ķersies klāt un drīz vien aizlāpīs sūces. Bet būs jāstrādā ilgāk, ja nosvīdīsiet tā, kā, šeku, svīst Kērvins. Katram iznāks sūknēt pa pus- collai vairāk.

Vīri smējās, taču ne par Kērvinu, kas man ar platu muti uzsmai­dīja. Man likās - pateicīgi, it kā es būtu izdarījis viņam ko labu, bet man taču bija prātā vienīgi glābt savu ādu.

Līdz uznākšanai uz klāja biju gandrīz aizmirsis, cik stāvoklis joprojām bīstams. Drausmīgā rēcošā, grandošā masā viļņi, daudz augstāki par kuģi, vēlās tam pāri. Pret viļņu galotnēm uz mirkli pavīdēja robainas klintis, pret kurām putas uzšķīda līdz pašai augšai, pirms vilnis atkal krita lejup.

Keptn, - es sacīju, kad biju aizgājis līdz pūpei, kur Vilkinsons stāvēja tanī pašā vietā, kurā biju viņu atstājis.- Mes nenogrimsim, vīri sūknē tā, ka vai dzīvību laiž laukā

Ziķeris, Silver, - viņš noteica dobji tukšā balsī, kas mani nobiedēja vairāk nekā viņa parastie draudi un lāsti. - Tu tiešām esi īsts brīnums. Es tevi uz vietas ieceltu par stūrmani, ja tev būtu kaut mazākā jēga par navigāciju. Paskaties uz to mēslu! Man tiešām jābrīnās, ka tādiem slaistiem vispār atļauj spert kāju uz kuģa.

Sekoju viņa skatienam un ieraudzīju stūrmani Hārdvudu, kas bija kā pielipis pie treliņiem, notriepies pats ar saviem vēmekļiem, pārbijies līdz nāvei, patiesi nedarīdams godu savam vārdam*.

Viņš ir pārbijies, ser, - es sacīju.

Vai tu domā, ka es to neredzu? Kā tad - nobijies pats par sevi. Kāds kuģim no tā labums? Atbildi man - kāds!