Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Mani atdzīvināja ar spaini jūras ūdens un pamatīgu bocmaņa zābaka spērienu pa pēcpusi. Biju viscaur noplūdis ar aukstiem sviedriem, rokas drebēja, gar acīm lēkāja zvaigznītes, tiklīdz kaut par nieka tiesu pagrozīju galvu. īsi un skaidri sakot, es pārdzīvoju savas pirmās paģiras, un, kad man kāds būtu jautājis, es būtu pateicis ka labāk gribu mirt nekā dzīvot, bet tāda vēlēšanās man arī ir bijusi tikai vienīgo reizi mūžā, ja atmiņa neviļ. Mani uzstūrēja augšā pa kāpnēm uz klāja, pēc tam pa durvīm uz kuģa pakaļgalu, lai gan jāatzīstas, ka es neapjēdzu, kur kurais gals atrodas, un pēkšņi stāvēju acis pret aci ar kuģa dievu.

Ser, - bocmanis godbijīgi ziņoja, - Džons Silvers, kuģapuika, kas vakarvakarā ieradās kopā ar Nedu.

Kapteinis mani pārbaudīja no galvas līdz kāju pirkstiem, gluži kā izsolē pārdošanai atvestu zirgu.

Man šeit ir līgums, - viņš sacīja, - kur stāv rakstīts, ka Džons Silvers apņemas par mācekli doties braucienā uz Cezapīku un atpakaļ; saņemot algā divdesmit divus šiliņus mēnesī. Šo līgumu tu liecinieku klātbūtnē esi parakstījis. Vai esi vienisprātis?

Es laikam palocīju galvu.

Labi.

Kapteinis apgāja apkārt galdam, apstājās un paskatījās uz mani ar skatienu, kam vajadzēja mani pārbiedēt līdz nāvei.

Es noprotu, Silver, ka tu vēl nekad neesi spēris kāju uz kuģa klāja. Tāpēc gribu tev šo to darīt zināmu. Uz kuģa nav nekādas tais­nības vai netaisnības, kā pieņemts, krastā dzīvojot. Uz kuģa valda likai divi jēdzieni: pienākums un dumpošanās. Viss, ko tev uzdod darīt, ir pienākums. Viss, ko tu atsakies izpildīt vai izpildi slikti, nozīmē dumpošanās. Par dumpību soda ar nāvi. Lūdzu, paturi to prātā.

Jā, ser, - es nomurmulēju kā transā, galīgi neapjēgdams, ko runāju vai daru.

Šādi Džons Silvers sāka savu slaveno jūrnieka karjeru. Biju devies jūrā, lai iemantotu brīvību, pat ādas cimdus biju šajā nolūkā iegādājies, bet nu atklāju, ka man saistītas gan rokas, gan kājas. Uz līdzenas vietas mani iejūdza darbā tādā pasaulē, kas man bija pilnīgi nesaprotama. Biju apdullis un palicis kā bez valodas. Es izpildīju pavēli pēc pavēles, kuras sekoja nebeidzamā secībā. Nekad ne ar pušplēstu vārdu neizpaudu, ko domāju, jo biju iemācījies, ka godīgums bieži vien nav pareizākā politika. Ja atvēru muti, lai kaut ko sacītu, tad teicu tikai to, ko tas otrs cilvēks gribēja dzirdēt, ne varda vairāk, no mazāk. Es pārliecināju sevi, ka tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, līdz būšu sagaidījis labākas dienas, ja vispār izdosies sagaidīt.

Visnelāgāk bija tas, ka sākumā es nesapratu gandrīz ne vārda no tā, kas uz kuģa tika runāts. Runāja, protams, angliski, bet ļoti daudzus vārdus es dzirdēju pirmoreiz, un viss pārējais bija tīrais žargons. Es, kas biju iedomājies, ka man piemīt dotības vārdus izlocīt un izveidot, un pārveidot, līdz vārdi nezināja, kur meklēt un kur atrast sev īsto vietu, es, kas vajadzības gadījumā varēju pat runāt latīniski, pēkšņi biju izslēgts, nostumts malā kā pēdīgais nejēga un stulbenis, par apsmieklu citiem. Atceros, ka viendien Moriss, daudz pasaulē izceļojies vīrs, ieteicās, ka Meijors, jaunais kapteiņa palīgs, izlīdis pa enkura caurumu. Un es, āmurgalva no dzimšanas, skrie­šus metos uz kabeļmāju pārbaudīt un pēcāk prasu Morisam, kā gan cilvēks varētu izlīst pa to caurumu, kur ne žurka netiek cauri.

Moriss un visi, kas :obrīd nebija sardzē, smējās līdz asarām. Un, pateicoties manai nezināšanai, jauna smieklu vētra izcēlās, kad dzir­dēju, ka Čezapīkā mūsu galdnieks Kutbērts esot norijis enkuru.

- Kutbērtam, - es sacīju, - tiešām ir milzīgi liela mute, taču man liekas, ka viņš pat gigas abordāžas kāsi nespēj norīt.

Un tādā garā turpinājās labu laiku. Taču pamazām, bet droši es iemācījos visu. Un drīz vien atklāju, ka ir divas valodas - viena darbos uz kuģa, bet otra, ko jūrnieki runāja brīvajā laikā tērzēdami un triekdami. Tiku uzņemts viņu pulkā un pec neilga laika pat ieguvu labu slavu, jo gada laikā iemācījos savērpt stāstus un sacerēt jūrnieku dziesmas ne sliktāk kā vecie jūrnieki, varbūt pat labāk. Uz kuģa bija likums, ka neviens neuztraucās un neinteresejās par to, vai stāsts ir patiess vai izdomāts, un tāpēc varbūt nemaz nebija tik ērmoti, ka es iekaroju zināmu cieņu. Ar to cieņu varbūt bija tā, ka mani sāka respektēt arī cita iemesla dēļ proti, es līdz pēdējam sīkumam izpildīju katru pavēli, kas atskanēja no pakaļējā klaja. Piedevām es nekad nemirku rumā, nekad nepiedzēros, lai aizmirstu, ka esmu jūrnieks, nevis cilvēks - vienalga, dzīvoju vai mirstu. Un ilgi, līdz krietni vēlāk sāku domāt citādi, man no prāta neizgāja kapteiņa Vilkinsona draudi un atgādinājums, ka paklausība ir vienīgā iespēja, kā izdzīvot.

Viņš bija tirāns, pat no visļaunākajiem šajā sugā, par to varēja nešaubīties, bet būrāt viņš prata, tas nu bija viens, kas tiesa. Visos gados, ko atrados uz kuģa, viņš nepieņēma ne vienu vienīgu lēmumu, kas jūrnieka darbā būtu aplams. Kad viņam pēdīgi nācās zaudēt ,,Lady MaryJi, tur vainojams nebija ne viņš, ne kuģis, tas nebija ieskaitāms grēku sarakstā, kuri gulēja uz viņa sirdsapziņas, ja vien viņam tāda bija. Un nemirstīgajiem dieviem, ja tie kaut cik intere­sējās par mums, vajadzēja zināt, ka kuģa vadīšana bija vienīgais, kas attaisnoja kapteiņa Vilkinsona uzturēšanos zemes virsū.

Laikam ritot, es pamazām iekaroju zināmu vietu, ne kapteiņa Vilkinsona sirdī, jo ar to viņš nebija apveltīts, bet pasaulē, kuru viņš pazina. Es viņam likos kā sastāvdaļa tanī aprīkojumā, pie kā viņš bija pieradis, kas vienmēr bija pie rokas. Beigās es biju vienī­gais un pēdējais no visas komandas, kas pirms desmit gadiem no brīvas gribas vai ne bija uzkāpusi uz kuģa. Pat virsnieki dezertēja un pārgāja uz citiem kuģiem, kad piestājām ostā. Kapteinis Vilkinsons pret saviem ļaudīm izturējās nežēlīgi, negantāk par jeb­kuru citu kapteini, taču nevarēja pārmest, ka viņam būtu kādi lutekļi, pret visiem viņš izturējās vienlīdz nejauki. Man gadījās pieredzēt, kā daudz piedzīvojuši jūrasvilki pārgurumā un nespēkā sabruka, kad enkura kabelis klaudzēdams izslīdēja no enkurcauruma. Tas, ka viņi pirmaja izdevīgaja brīdi joza prom, ko kājas nes, ja vispār vairs varēja paskriet, neuztrauca kapteini Vilkinsonu ne vismazākajā mērā. Viņš pat neraizējās par kravas izlādēšanu, lāva, lai ar to noņemas rēderi un aģenti. Esmu pārliecināts, ka viņam pat riebās iedomāties, ka varētu vai vajadzētu spert kāju uz sauszemes. Viņam nebija nepieciešams īpaši atcerēties vecum veco kapteiņu likumu, ka brāļošanās ar komandu modina nicināšanu. Likās, ka ar to mirkli, kad kļuva par jūrnieku, viņš absolūti beidza būt cilvēks.

Un es, Džons Silvers, nokalpoju viņam desmit gadu! Es izmācījos par pieredzējušu ‘jūrasbraucēju, par ab klases jūrnieku tiku pat paaugstināts par bocmani. Pamatīgi izstudējos Vecā ragaiņa, paša nelabā, akadēmijā, kur apguvu visas septiņas jūrnieka specia­litātes: lādēšanos, žūpošanu, zagšanu, maucību, kaušanos, melo­šanu, neslavas celšanu. Izaugu un nobriedu spēcīgs kā vērsis un pēdīgi pratu un spēju paveikt jebkuru darbu uz kuģa. Pamatīgi iepazinu cilvēka dabu un izdzīvoju elli. Pat veselus desmit gadus!