Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Vienu sekundi varēja domāt, ka kapteinis izvirdis niknumā. Viņš neviļus pakāpās soli atpakaļ, it kā sitienu saņēmis, bet tūdaļ attapās un nokliedza:

Klusu!

Iestājās kapa klusums, diezgan dabiski, jo visi jau bijām ar vienu kāju kapā.

Pašreiz nav īstais laiks urrā saucieniem, - viņš turpināja.-Jūs varbūt brīnāties, kāpēc mēs nevelkam buras augšā. Gluži vienkārši tāpēc, ka no aizmugures vējš tās saplosīs driskās, kamēr jūs vēl nebūsiet sasējuši pirmo mezglu. Un, tiklīdz buras piepūstos, laba daļa no jums ielidotu jura. Tatad… - Viņš vēl pēdējoreiz paskatījās pār plecu atpakaļ, - .. .pakaļējā borta maiņa lai stājas pie sūkņiem; labā borta maiņai jāatlaiž vaļīgāk visas buras un, cik vien iespē­jams, jāatraisa buru auklas. Kad visas buras būs vaļā, puse labā borta maiņas var siet glābšanās trosi. Otra maiņas puse gatavo vētras buras un skatās, vai mums vēl būs masts, pie kā tās piestip­rināt. Liekas, man nav jāsaka, ka tas viss jādara ellišķīgā ātrumā, to laikam pat jūs saprotat.

Stūrmanis, siekalas šķiezdams, izkliedza savas pavēles. Vaļā atlaistās buras ar troksni plandījās. Es, būdams kuģa bocmanis, nepiederēju ne pie vienas maiņas, bet pieliku roku visur, kur vaja­dzēja, taču patlaban man bija laiks pagriezties atpakaļ un paskatīties.

šī nebija parasta vētra no skaidrām debesīm, šis bija drausmīgs orkāns, kas pūlēsies izdzēst dzīvību mums visiem, arī man. To es sa pratu, kad ieraudzīju Boulzu, visvecāko jūrasvilku mūsu komandā, kas bija pieredzējis daudz vairāk vētru un negaisu nekā jebkurš no mums, nometamies ceļos un lūdzam Dievu! Cilvēks, kas nekad visa mūžā nobijā noskaitījis nevienu lūgsnu; kas bija apzvērējis, ka viņa vienīgais ticības apliecinājums esot kompass; kas mums visiem bija mācījis, ka visdrošākā iespēja nogremdēt kuģi esot zaudēt laiku, ludzoties Debestēva palīdzību! Un tagad viņš lūdzās!

Saja mirkli kapteinis Vilkinsons pameta vietu pie laba borta un drošiem, noteiktiem soļiem naca tieši pie manis.

Silver, - viņš ledainā balsī mani uzrunāja, - kāpēc tu aicināji komandu uzsaukt man slavinājumu?

Es nezinu, ser, - atteicu, - bet varbūt bija nepieciešams iedvest vīriem papildu drosmi un cerību.

Drosmi un cerību? Vai nepietiek, ja viņiem piedraud ar nāvi?

Piedošanu, ser, nepietiek - tādā brīdī, kad viņi jūt, ka no nāves tik un tā neizbēgt.

Kapteinis Vilkinsons skatījās man tieši acīs.

Vai esi pārliecināts, ka ovācija nemaz nebija domāt man?

Jā, ser. Paskatieties pats.

Es norādīju uz Boulzu, kas vēl joprojām, ceļos nometies, lūdza Dievu.

Mēdz teikt, - es sacīju, - ka tad, kad jūrnieks ķeras pie dievlūgšanas, cerību vairs nav.

Kapteinis Vilkinsons noraudzījās uz Boulzu, it kā uzskatītu to par pēdīgo gļēvuli.

Un ko tad tu gaidi, Silver, kāpēc nesāc lūgties?

Ko lai es pielūdzu? Jūs, vai?

Viņš skadri iesmējās. Izklausījās pēc suņa rējiena. Tie bija pirmie smiekli, ko jelkad dzirdēju no viņa mutes.

Silver, - viņš no jauna ierunājās, aprāvis smieklu tikpat spēji, kā bija iesmējics. - Kā jau teicu, tevi vajadzētu apdrošināt. Es nemūžam neatradīšu otru tādu kā tu.

Tad viņš noliecās tuvāk pie klāja un ieaurojās: - Boulz! Tavas dvēseles labā ceru, ka tu nepielūdz nevienu citu kā mani.

Boulzs pietrūkās kājās un pārbiedētām acīm skatījās uz mūsu pusi.

Jā, jā, ser, - viņš svepstēja, - jā, jā.

Silver, - kapteinis Vilkinsons atkal pievērsās man. - Kad sāksies vētra, tev būs jānāk man palīgā pie stūres. Velns viņu zin, man liekas, visiem pārējiem te nav liela bēda, vai „Lady Mary" peld vai nogrimst.

Un vētra bija klāt. Tā sagrāba atraisītās vaļīgās buras un sašķērēja, il ka tie būtu batista mutautiņi. Nākamā kārta pienāca priekšējam mastam. Ar dārdienu, ko vētras troksnī un auros vispār nevarēja sadzirdet, tas nolūza un nogāzās. Uz klāja aprima jelkāda kustība. Komanda bija uz ceļiem, ne Dieva priekšā zemojoties, bet vētras notriekta. Visu skatieni šausmās kavējās pie grotmasta, kura augš­daļa bija nolīkusi kā vītols, bet pamatne trīsuļoja kā lautas stīga. Tas ir balsts, no kā atkarīga kuģa dzīvība, es šausmu mākts domāju.

Kapteinis Vilkinsons kā fūrija traucās starp zemē sagumušajiem bezspēcīgajiem jūrniekiem. Es nezināju, kas tagad notiks, kad viņš vairs nespēs draudēt ar nāvi vai labināt ar cerību. Taču nežēlīgajā lietū, kas mūs kapāja kā deviņastainais kaķis, vēja auros, kas visiem aizsita ausis, uz klāja, kas šūpojās kā svērtenis, kapteinim Vilkinsonam, neskopojoties ne ar spērieniem, ne belzieniem, tur­klāt pilnā rīklē kliedzot un nešķīsti lādoties, tomēr izdevās pusi kreisā borta maiņas piekombinēt pie sūkņiem, bet otrai pusei pavēlēt tupu rāpu nostiept glābšanas troses un, cik iespējams, nostiprināt vantis.

Redzot kapteini Vilkinsonu šaudāmies kā negudru no vienas vietas uz otru, izmisīgi cenšoties glābt savu kuģi, es pēkšņi jutu, ka atraisos no dzelžainajiem drausmu žņaugiem, kas mani stindzināja. Ja viņš spēj nicināt nāvi un iespļaut tai ģīmī, lai saglābtu dažas vecas plankas, tad es būtu īstens kauna traips zemes virsū, ja nespētu darīt to pašu, lai glābtu savu ādu. Galu galā es vēl pirms īsa brīža nodevos domai, ka, krastā nokāpušam, beidzot jāsāk pa īstam dzīvot.

Kopš tā mirkļa es biju uz kuģa visur, palīdzēju, ko spēju un visu laiku uzmundrināju biedrus. Mana dzīvotgriba uzliesmoja kā milzu lāpa, pārvērtās neprātīgā azartā, pat kapteinis Vilkinsons pakāpās pāris soļu atpakaļ, kad mūsu gaitas krustojās.

Pelēkmelnie ūdeņi tagad bez mitas skalojās pār klāju, un vare­nie viļņi dārdēdami sitās gar kuģa sāniem ar troksni, kas līdzinājās linijkuģa zalvēm. Zeme bija pazudusi no redzes lauka, jo lietus kapāja sejā kā skaudra krusa, un pēc īsa brīža notika neizbēgamais. Krītot no viļņa galotnes baigajā bezdibenī starp diviem viļņiem, „/ miy Mnnj" noskrēja no stūres un sazvēlās uz sāniem. Mēs nokļu­vām tādā sānsverē, kādā neviens kuģis nespēj noturēties, un cauri negaisa rēkoņai un viļņu krākšanai mēs pēkšņi izdzirdām pirmo dobjo dunoņu, kad balasts sāka slīdēt uz aizvēja pusi.

Boulzs, nolādētais bojāejās pareģis, iekliedzās, ka nu viss paga­lam, un atkal nokrita uz ceļiem, rokas lūgšanā sažņaudzis. Es jau biju ceļā uz grotmastu un rāpos kā mērkaķis uz augšu vēja pusē, kad ieraudzīju, ka kapteinis Vilkinsons dara to pašu aizvēja pusē, turēdams rokā cirvi belziena gatavībā. Redzēju arī, ka viņš atli­cināja mirkli laika, lai ar cirvi iebelztu Boulzam., aizlidinādams to tāpat, kā tupējis, lūgšanā saliktām rokām, pār bortu. Manuprāt, tieši to Boulzs bija pelnījis, un redzēju, ka citi domā tāpat. Nav labi, ja tādi, kas jau padevušies liktenim, savā padevībā lūko aizraut līdzi tos, kas vēl cīnās par dzīvību jo sevišķi, ja to dara Dieva vārdā.

Mēs ar kapteini Vilkinsonu grotmastu sasniedzām vienlaikus, pacēlām asos cirvjus, zibenīgi novēzēdami tos gaisā.

Ātrāk! - kapteinis pārkliedza visus trokšņus. - Kuģis jāiz­glābj! - Pat šādā brīdi viņš nedomāja ne par savu, ne manu ādu.

Drīz vien bijām iecirtuši pamatīgus robus koka miesā, tikuši gandrīz līdz vidum. Redzēju, ka tālāk uz augšu pamazām veidojas plaisa.

Cērt! - viņš kliedza. - Vēl vienu vēzienu, un taisies nost no ceļa!

Pacēlu cirvi, cirtu no visa spēka, un pats rāvos atpakaļ tik spa­rīgi, ka visā garumā iekritu noteces caurumā, kur ūdens man sniedzās līdz ausīm. Šoreiz es dzirdēju blīkšķi, kad grotmasts saplaisāja, un jutu, ka „Lady Mary" pamazām sāk velties atpakaļ normālā stāvoklī, taču gaužām lēni. Turklāt kuģis bija iemudžināts takelāžā un masts, kas karājās pāri malai, bija īsts dreifa enkurs, draudēdams mūs jebkuru mirkli iznīcināt.