Björn Larsson - Garais Džons Silvers

To es nevarēju un arī negribēju, jo īstenībā, atklāti sakot, ne man „Lady Mary" bija ko vērts, ne komanda, man bija pilnīgi vien­aldzīgs tiklab pats kuģis, kā tā aprīkojums, sākot ar ķīli un beidzot ar mastu galiem, kuru vairs nebija.

Ak tu teici, ka šie sūknējuši, dzīvību ārā laizdami, - kapteinis Vilkinsons pēc brītiņa turpināja. - Tas ir labi, viņiem būs nodar­bošanās. Bet ar to nepietiek. Mēs nestūrēsim uz Oldehu. Tur fer­meri jau pēc pusstundas steigtos savākt no kuģa paliekām malku, ko ziemā nokurināt. Bet es nedomāju zaudēt ne savu kuģi, ne savu labo vārdu.

Ser? - es ieteicos.

Ko tu gribi? - viņš atsaucās, tik ļoti uzsvērdams uzrunu „tu", it kā redzētu mani pirmoreiz mūžā.

Izeju varbūt varētu atrast.

Silver, ja tu līdz šim neesi to zinājis, tad pateikšu. Kapteinim ir tikai viens ceļš uz elli: jāsaglabā savs sasodītais kuģis.

Es tieši par kuģa saglabāšanu domāju, ser.

Un kā tad tu to darītu? - viņš pikti noprasīja. - Vai tev, Silver, nāk prātā, ka tu, vienkāršs matrozis, varētu izdomāt kaut ko tādu, ko es nebūtu apsvēris?

Nē, ser, tā es nedomāju, nepavisam. Bet, ja atmiņa mani neviļ, tad līcī ir smilšu sēre - Lispatrika sēre, mēs varētu kuģi aiztūrēt līdz turienei.

* Hārdvuds (angļu val-cietkoks.

- Tiešām, to mēs varētu gan, - viņš sarkastiski apstiprināja. - Un vai tev liekas, ka pēc tam „Lady mary" vēl varētu iet jūrā?

Nē, - es atteicu. - Bet mēs - jūs un es - varētu, ser, un dažs labs no komandas arī. Bez tam mēs varētu izglābt diezgan daudz take­lāžas apaļkoku un varbūt arī daļu kravas.

Samirkušu tabaku? - kapteinis Vilkinsons jautāja. - Kas tādu pirks, Silver? Kas?

Bet komanda? Un es pats?

Kapteinis Vilkinsons pat neuzskatīja par vajadzīgu man atbil­dēt. Viņš vairs nelikās ne zinis. Es palūkojos pāri uz stūres māju un stūrmaņiem. Ja mūsu Lēdijai Mērijai dzīve jābeidz uz Lispatrika sēres, viņiem tagad vajadzētu sagriezt stūri, iekams nav par vēlu.

Kāpēc gan es nepaķēru cirvi un nepāršķēlu kapteini Vilkinsonu pušu no augšas līdz apakšai, tieši kā tās malkas šķilas, kādās viņš gatavojās pārvērst kuģi kopā ar savu labo reputāciju? Kāpēc es nedarīju to, ko kapteinis Bārlovs man bija mācījis? Bet nekā, es nepakustināju pat pirkstu. Tad, kad es beidzot atjēdzos kaut ko darīt, „Lady Mary" bija uzņēmis kursu tieši uz klintīm Holopena līcī. Steigšus norāpos lejā pie sūkņiem un pateicu vīriem, ka kapteinim Vilkinsonam neko nav vērts ne viņa dzīvība, ne manējā, ka viņš nolēmis triekt kuģi virsū tieši klintīm, ziedot to Neptūnam, it kā tādējādi gribēdams izpirkt savu kaunu par zaudēto kuģi.

Nu, ko es teicu? - iesaucās Vinterborns. - Vecais taču ir dulns,

galīgi vājprātīgs. Un mēs noticējām tev, Džon, ticējām tavam vārdam. Lasies pie velna! Un paskaties, ko es par tevi domāju!

Viņš notēmēja un trekni nospļāvās man pie kājām.

Tu vari domāt, kas tev, ellē, tīk, Vinterborn, un spļaudīties, cik vien tev spļāviena pietiek, - es pavisam mierīgi atteicu. - Bet pats esmu izlēmis tūliņ iet augšā, pārņemt stūri, ja vajadzēs pārsviest Vilkinsonu pār bortu. Varbūt vēl iespējams nokļūt kādā smilšu līcī.

Es ar lielāko prieku iesviedīšu viņu jūrā, - milzenis Harijs pieteicās,-un lai tas kaut būtu pedējais darbs manā dzīvē.

es turēšo tev līdzi, - ierunājās mazais Kervins, un nevienam neienāca prātā pat pasmaidīt.

Tikai ļaujiet jums atgādināt, ka tas ir dumpis. Mums nav laika petīcijām un zvērestiem. Es uzņemos visu atbildību.

Uzsteidzāmies augšā pateikt pārējiem, tad devāmies uz paka­ļējo klāju, es visiem pa priekšu taisni pie kapteiņa Vilkinsona.

Keptn, - es sacīju. - Es pārņemšu nLady Mary'. Ja vien ir kaut niecīgākā iespēja apbraukt apkārt klintīm, es uzņemas to izdarīt.

Kapteinis Vilkinsons pirmajā mirklī neko neatbildēja, it kā nebūtu sapratis, ko es runāju. Pagriezu viņam muguru un devos pie stūr­maņiem. Nepaguvu necik tālu aiziet, kad izdzirdu ārprātīgu rēcienu un tūliņ brīdinājuma saucienu, turklāt sauca neviens cits kā Vinterborns. Brīdinājuma kliedziens nāca par vēlu. Nepaguvu ne atjēgties, kad saņēmu negantu belzienu mugurā starp pleciem. Tas, apvie­nots ar kuģa šūpošanos, aizsvieda mani līdz treliņiem. Tad jutu, kā tieku sagrābts aiz drēbēm un nākamajā mirklī pa gaisu aizlidoju tieši bangu vērpetēs, kas virda visapkārt.

Tas, ka esmu palicis dzīvs, skaidri redzams, jo ņemos to visu aprakstīt. Bet krizdams gan uzskatīju sevi par mironi; jāteic, tā ir diezgan nepatīkama sajūta, ja zini, ka nekur tālāk no turienes vairs nebūs, kurp iet. Bet es zināju, kā turēties uz ūdens, un pratu peldēt. To man iemācīja viens vecs indiānis Norfolkā, Virdžīnijā, kur mēs uzņēmām tabakas kravu. Toreiz pārējie par mani gardi izsmējās, kad es pakļuvu zem ūdens un vēlāk klepoju kā diloņslimnieks; jūrniekam peldēt neklājas, tas likās smieklīgi. Bet tagad, kad „Lady Mūry" atradās tikai pāris kabeļtauvu attālumā no Oldhedas klin­tīm Kinzeilā, nesmējās neviens.

Kad nokļuvu viļņa galotnē, kur šūpojos kā pustukša pudele, uz mirkli ieraudzīju Vilkinsonu stāvam uz pakaļējā klāja un stingi raugāmies pretī savam neizbēgamajam liktenim. Komanda, brašie dumpinieki, ar kuriem kopā biju iecerējis nostrādāt krietnu darbu, šausmu pārņemti bija saspiedušies ciešā bariņā, pat šajā brīdī visi sastājušies aiz kapteiņa, kā ienākas. Visi raudzījās uz priekšu, izņe­mot mazo Kērvinu, kas bija pagriezies atpakaļ un ar skatienu meklēja mani.

Kad tiku nakamā viļņa galotnē, redzēju, ka visi kā nopļauti gulēja zemē, vienīgi kapteinis Vilkinsons bija palicis kājas, likās, ka viņš pieskrūvēts pie klāja. Un tad es izdzirdu baigos brīkšķus, kad plai­sāja, plīsa un lūza dēļi un plankas, izdzirdu cilvēku kliedzienus - gan skaļākus, gan pieklusušus atkarībā no tā, kā viļņi mani izmē­tāja gan augšup, gan lejup. „Lady Mary" sagriezās un triecās pret robainu klinti. Un es pēkšņi neatvairāmi sāku dreifēt tuvāk kuģim. Pūlējos, cik spēju, tikt ar līkumu apkārt klintij, taču straume bija pārāk spēcīga, un man tik tikko pietika spēka ieelpai, cīnoties pretī putās sakultajai negantībai. Tomēr tieši tas izvērtās par manu glābiņu, jo laimējās satvert atlūzušu treliņa gabalu, uzsvempties uz tā un ar abām rokām tajā iekrampēties, piespiežot to cieši sev klāt. Cīnījos pēc elpas un turējos pie sava plosta, neko citu nejaudāju.

Pēdējais, ko redzēju vai dzirdēju uz kuģa, pirms tas sašķīda pret klintīm, bija kapteiņa Vilkinsona nekustīgais augums un mazā Kērvina nāves kliedziens.

- Silver, Džon Silver! - viņš izmisīgi bļāva. - Palīdzi!

Bet es tanī ellē nespēju itin neko. Atkal reiz Garā Džona Silvera lielā mute bija viņu novedusi neceļā. Jutu, ka ceļos aizvien augstāk, guļot šķērsu viļņa galotnei, mirkli paliku karājamies it kā starp debesi un zemi, tad vilnis gāzās lejup, sašķīda kaskādēs, es ar savu treliņu kaut kur visam pa vidu. Skaidrāk par visu citu atceros nīgro sarūgtinājumu par to, ka jāmirst tieši man, kam tik ļoti gribējās dzīvot, vairāk nekā jebkuram citam, ko esmu pazinis.

Kad acis atkal atvēru - laikam biju tās aizvēris, lai nebūtu jāskatas nāvei tieši ģīmī, sākumā nespēju ticēt tam, ko ieraudzīju: gulēju uz sava plostiņa tādā kā tunelī un lēnām peldēju pretī gaišai izejai, tas varēja būt vienīgi Oldhedas otrā pusē. Bet es - vai biju dzīvs vai miris? Tieši to es apcerēju visā nopietnībā, kad izdzirdu atbalsi, viļņiem atsitoties pret klinšu rietumu sienām, un tālumā aizvien gaistošākus to cilvēku kliedzienus, kam vēl bija jāmirst. Sapratis, ka esmu dzīvs, gribēju kaut kā ar balsi izpaust prieku par to, bet kaklu man bija aizspiedis neredzams žņaugs, nespēju izdvest nevienu skaņu. Pirms ieslīgu nemaņā, mani pārņēma jaunas baismas: esmu dzīvs, bet mēms.