Björn Larsson - Garais Džons Silvers

taču virsnieks neparko negribeja padoties. Viņš acīm redzot baidījās tikt diskreditēts savu padoto acis, kas nogaidot mīņajās viņam aiz muguras.

Ar pilnu cieņu pret jums, kaptein, teikšu, ka jūs pat nespējat iedomāties, ko puiši visu nesagudro un nedara, lai tikai tiktu vaļā no dienesta: aplejas ar vitriolu, lai izskatītos pēc skorbuta, sagraiza sev muskuļus, tīši lauž rokas vai kājas…

Un vai jūs, leitnant, - kapteinis viņu pārtrauca, - nekad neesat padomājis par cēloņiem?

Leitnants izbrīnījies sacēla uzacis. Pat savā jaunības naivumā es sapratu, ka kapteinis Bārlovs atkal runājis tieši un bez aplinkiem izteicis savas domas, nemaz neapsvērdams, ka, tā runādams, viņš aizstāv dezertierus.

Par šo zēnu es galvoju un uzņemos pilnu atbildību, it kā viņš būtu mans miesīgs dēls.

Pat es apjēdzu, ka kapteinis Bārlovs nepavisam nepazīst cilvēku raksturu, un sāku gatavoties visļaunākajam. Kālab viņš vienkārši nepateica, ka esmu viņa dēls? Taču viņam laikam nebija pieņe­mama nekāda mānīšanās, pat tad, kad tā tik gauži nepieciešama. Tieši, bez aplinkiem - tāds bija viņa moto.

Kaptein, - leitnants sacīja, atguvis pašapziņu. - Kaptein, - viņš atkārtoja, - viens nebūt neizslēdz otru. Ja jūs ar savu vārdu iestājaties par zēnu, tas nozīmē, ka viņš lieliski piemērots dienes­tam flotē.

Kapteinis Bārlovs piecēlās un izslējās pilnā augumā. Varbūt viņš saprata, ka vārdu cīņā nav pastāvējis un ka ar pretinieka viltīgu manevru zaudējis vēju burās, un tas noticis viņa paša kļūdas dēļ. Es skaidri redzēju, kā grumbainajai sejai pārveļas dusmu vilnis un āda ap lūpām un zodu savelkas. Leitnants šai mirklī pieļāva kļūdu, nospriezdams, ka atlikušais ir vairs tikai formalitāte, un pastiepa roku uz manu pusi, taču nepaguva vēl man pat pieskarties, kad Bārlovs satvēra viņa delnas locītavu. Jau nākamajā mirklī roka nespēcīgi nokrita gar sāniem. Jādomā, ka apakšdelma kauls bija salauzts un izspiedies cauri miesai, jo piedurknē parādījās izcilnis, tāds kā maza teltiņa. Virsnieka sejas izteiksme bija neaprakstāma, viena vienota grimase pauda vienlaikus visdažādākās izjūtas: izbrīnu, sāpes, neticību, niknumu, pazemojumu, bailes.

Puiši, - kapteinis Bārlovs uzrunaja jurniekus, kam īstenība nebija nekādas skaidrības par to, kas īsajā mirklī norisinājies. - Leit­nantam noticis negadījums - viņam misējās, kad gribēja atspiesties pret galdu. Jā, redz, cik viegli var iznākt ķibele, ja neskatās, ko dara.

Beidzot! Kapteinis Bārlovs nebija sliktāks par citiem. Arī viņš tātad vajadzības brīdī spēja iegrozīt visu, kā nākas.

Man šķiet, visprātīgāk būs, ja sameklēsiet dakteri, lai apskata leitnanta dilbu. Kas zina, vai nevajadzēs amputēt.

Leitnants vaigā kļuva, ja iespējams, vēl bālāks.

Kapteini Bārlov, - leitnants izspieda pār lūpām, kas bija gluži bālganbalts. - Es rakstīšu ziņojumu.

Dariet gan tā, - kapteinis Bārlovs laipni attrauca. - Ceru, ka protat rakstīt ar kreiso roku, faktiski to prot tikai pavisam nedau­dzi cilvēki. Un atcerieties, ka tas jums bija nelaimīgs brīdis, kad gribējāt sarokoties ar vecāku kungu un ķerties klāt zaļam zēniņam.

Vai es tiešām pamanīju vīpsnās ēnu matrožu sejās, kad viņi veda leitnantu ārā? Nešaubos, ka vervēšanas vajadzibam matroži tika rūpīgi izraudzīti, bet neba tāpēc virsnieka pazemojums viņus iepriecināja mazāk.

Šoreiz tā bija izglābšanās līdz ar nagiem, - kapteinis Bārlovs noteica, kad flotinieki bija projām. - Varēja iziet pavisam greizi. Par laimi, manas rokas ir gudrākas nekā smadzenes. No tām liela labuma nav.

Vai mums tagad nevajadzētu pazust? - es visai satraukts iejautājos. - Varbūt viņi atgriezīsies.

Nedomāju vis, ka nāks vēlreiz šurp. Ko gan tas nabaga leitnants varētu teikt sev par aizstāvēšanos? To, ka viņu pieveicis tāds vecis ka es? Turklāt ar vienu roku? Pieņemsim pat, ka viņa komandieris saktu viņu iztaujāt un atrastu mūs šeit. Tad viņam vajadzētu pierādīt, ka tu esi dezertieris. Bet kā viņš to varētu, paskatījies uz tavām rokām?

Es paskatījos uz rokām. Kas gan pie tām tik savāds? Kapteinis Barlovs sekoja manam skatienam un ieklukstējās smieklos.

Rokas tev baltas kā jēriņa kažoks un mīkstas kā maza bērna dibentiņš. Tādu roku nav nevienam jūrniekam, pat kuģapuikam ne. Paraugies uz manējām!

Viņš noguldīja rokas uz galda apskatei. Jā - tur šķērsu un gareniski stiepās un krustojās lielākas un mazākas aizdzijušas skrambas, netrūka tulznu un ieplīsumu, un dažādu izciļņu, viss rakstu rakstiem. Krāsa rokām bija kā nospodrināts varš, it kā tās būtu dedzinātas ar nokaitētu dzelzi.

- Šitenās ir tādas zīmes, ko tu dzēsdams nespēj izdzēst no jūrnieka rokām līdz viņa mūža galam, - viņš sacīja. - Indijā iespiež pierē zīmi, kas norāda piederību kastai līdz ar visām tiesībām un sabiedrisko stāvokli. Mums tas nav nepieciešams. Mums to aplie­cina rokas. Vervētāji to zina. Jūrnieku tie vienmēr pazīs pēc rokām. Tā, draudziņ, kad būsi kļuvis jūrnieks un vienmēr tev tuvumā nebūs kapteinis Bārlovs, tad iegaumē: nekad nepiedzeries, kad pilsētā atrodas karaflotes vienības ar vervētājiem. Neaizmirsti - nerādies tiem acīs, jo, kā daždien jūrnieks, tu būsi iezīmēts - ne dzī­vībai, bet nāvei, kaut, jāteic, daži tomēr izdzīvo, kā, piemēram, es.

Tas viss man kā liels vilnis atvēlās atmiņā todien, kad noraudzī- jos uz savām rokām un nesapratu, kam tās lieti noder. Tikai tad, kad visu biju atmiņa sakārtojis, uzticēju to papīram - pie griestiem piekārtā eļļas lampas gaismā uz „Walrus". Un tikai vēlāk, kad biju jau uzrakstījis kapteiņa Bārlova pēdējos vārdus, sapratu., kas bija nozīmīgāks par visu pārējo: biju iezīmēts - dzīvei, nevis nāvei, un nolēmu, ka neļaušu, lai rokas mani nodod. Uz kuģa strādāju ar ādas cimdiem rokā, vispirms pamatīgi ieziedis tos ar trānu. Sākumā, kad no manis vēl nebaidījās, par mani zobojās. Bet es, izkāpis krastā, biju brīvs cilvēks. Kad visi pārējie slapstījās, jo tos vajāja un tvarstīja karaflotes vervētāji un citādi ķērāji, es mierīgi sēdēju krogā un sūcu alu. Varēju saderēt, ka neviens netiks skaid­rībā par Džonu Silveru. Un es, Dievu piesaukdams, kā mēdz teikt., ceru, ka tas arī nekad nevienam nav izdevies.

. Labi gan, jo puse no tiem, ko notver un ar varu piespiež dienēt karaflotē, dzīvi nepaliek. Nomirst tā, it ka nekad nebūtu dzīvojuši. Pārējie visu mūžu nokalpo, klausīdami citu komandām, kas droši vien ir pat ļaunāk par nāvi. Protams, ja grib īsti dzīvot. Ja ne, tad ir gluži vienalga.

Kapteini Barlovu es atstāju, kā tautā mēdz teikt, viņa liktenim: pie pāris alus kausiem paplukušā krogā, nepajautājis, kā sākumā biju apņēmies, kuri tad Glāzgovā ir tie kapteiņi, kas neienīst gluži vienkārši visus cilvēkus, bet koncentrē neieredzēšanu tikai uz

matrožiem. Pēcāk nospriedu, ka man tas tomēr jāizdibina pašam.

Taču izrādījās, ka atkal reiz esmu kļūdījies. Nav lielāka grēka kā mānīt pašam sevi. Un, ja dzīvei ir izdevies iekalt man paurī kādu derīgu pamācību, tad to: nedrīkst bez ierunām noticēt, ka pasaulē viss ir labs, piemēram, cilvēki, bet jo sevišķi nedrīkst to noticēt pats par sevi.

Izklaiņojos pa Glāzgovas jūrnieku rajona Grīnokas ielām stun­du stundām. Kā visas ostas, ari Grīnoka oda pēc darvas, ekskre­mentiem, atkritumiem, saglumējuša ūdens, bojātas gaļas, slapjas Vilnas un sapelējušiem buraudekliem, īsi sakot, pēc visa, kam nelaba smaka, piedevām vel pec sviedriem, šķērmiem taukiem, ruma un varbūt vēl pēc daudz kā cita. Tomēr apriebusies darvas smaka dažkārt kļuva par īstu svētību, kad jūrnieki, lai cik samocīti, piekauti vai apdzērušies, atrada ceļu uz ostu un uz saviem kuģiem, vienalga, vai kāroja turp nokļūt vai nc, dažkārt arī tika ar varu piespiesti atgriezties. Lai bija kā būdams, par kompasu tiem kal­poja deguns. Nekādu variāciju: smaka bija ziemeļpols.