Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Džons Ronalds Ruels Tolkiens

Gredzenu pavēlnieks

Lai treji gredzeni elfu ķēniniem apakš zvaigžņotā klaida,

Lai septiņi - rūķu valdniekiem, kas zemzemes kambaros mīt,

Lai deviņi - virszemes ļaudīm, ko nāve pēcgalā gaida,

Un Viens - tam, kurš valda par tumsu un tronī sēd izraidīts

Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.

Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens, kurš pārējos maļ,

Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ

Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.

Šī ir "Gredzenu pavēlnieka" otra daļa.

Pirmā daļa "Gredzena brālība" bija stāsts par to, kā Gendalfs Pe­lēkais atklāja, ka hobita Frodo īpašumā nonākušais gredzens īstenība ir Lielvaras gredzens, kam pakļauti visi Varas gredzeni. "Gredzena brālība" vēstīja, kā Frodo un viņa ceļabiedri, baigo Mordoras Melno jātnieku vajāti, devās bēgļu gaitās projām no mierpilnās hobitu Dalienas, līdz pēdīgi visi, pārvarējuši nāves briesmas, ar F.riadoras Pēddziņa Aragorna palīdzību nonāea Flronda namā Rivendellā.

Tur tika sasaukta Elronda lielā Sanāksme, un lajā nosprieda, ka vajag mēģināt Gredzenu iznicināt, un Frodo lika iecelts par Gredzena glabātāju. Tad lika izraudzīti Gredzena brahbas locekļi, kas viņam palī­dzētu veikt uzdevumu — aiziet, ja izdosies, līdz Uguns kalnam, kas atradās Mordorā, Naidnieka paša zemē, jo vienīgi lur bija iespējams Gredzenu atkal izkausēt. Brālībā apvienojās Aragorns un Gondoras valdnieka dēls Boromirs, kas pārstāvēja cilvēkus; no elfiem — Drūtnmcža elfu ķēniņa dēls l.egolass; no rūķiem — Vientuļā kalna Gloina dēls Gimlins; no hobiliem — Frodo ar savu kalpu Semiusu un diviem ga­dos jauniem radiniekiem Meriadoku un Peregrinu; un vēl Gcndalfs Pelēkais.

Pulks, atstājis Rivendellu, slepšus aizceļoja tālu uz ziemeļiem, līdz, nesekmīgi izmēģinājušies ziemas laikā šķērsot Karadrasa kalna pāreju, viņi Gendalfa vadībā uzmeklēja apslēptus vārtus un iekļuva plašajās Morijas raktuvēs, raudzīdami atrast ceļu cauri kalnu dzīlēm. Tur Gcn­dalfs, izcīnīdams kauju ar briesmīgu apakšzemes gani, iegāzās tumsas bezdibenī. Bet Aragorns, kas, kā likām atklājās, bija noslēpumainais Rielzcmes senķēniņu mantinieks, veda Pulku tālāk, projām no Morijas Austrumvārtiem, cauri elfu valstībai I.oriēriai un lejup pa dižo Anduīnas upi, līdz viņi nonāca pie Raurosa ūdenskrituma. Tikmēr jau bija noskaid­rojies, ka viņu gaitas vēro spiegi un pa pēdām dzenas kustonis Gollums, kas reiz Gredzenu bija piesavinājies un pēc tā joprojām alka.

Tagad katrā ziņā vajadzēja izlemt, kā rīkoties: doties uz austru­miem, uz Mordoru, iet līdzi Boromiram uz Gondoras galvaspilsētu Minastirītu, lai gondoriešiem palīdzētu gaidāmajā karā, vai ari pašķirties. Kolīdz kļuva skaidrs, ka Gredzena glabātājs izlēmis turpināt bezcerīgo cc|u uz Naidnieka zemi, Boromirs raudzīja sagrābt Gredzenu ar varu. Pirmā daļa noslēdzās ar stāstu par to, kā Boromirs krita par upuri Gre­dzena valdzinājumam, kā Frodo un viņa kalps Semiuss aizbēga un iz­čibēja un kā atlikušie Brālības locekļi izklīda kur kurais, jo viņiem pie­peši uzbruka orku kareivji, no kuriem vieni kalpoja Mordoras Tumsas pavēlniekam un otri — nodevīgajam Izengardas Sarumanam. Gredzena glabātāja ceļš nupat jau šķita lemts neizbēgamai neveiksmei.

Otrā daļa "Divi torņi" vēstīs par Brālības locekļu turpmākajām gai­tām līdz brīdim, kad uzmācās lielā Tumsa un uzliesmoja Gredzena karš, par ko tiks stāstīts trešajā un pēdējā daļā.

Aragorns steidzas kalnup, arvien pielikdams soli. Brīžiem viņš pieliecas, zemi nopētīdams. Mobiliem gaiļa ir viegla, un viņu atstatas pēdas pat Pēddzinim salasīt gruli, bet netālu no virsotnes taciņai pāri skrēja strautiņš, un miklajā zeme viņš ierau­dzīja to, ko bija meklējis.

— Zīmes esmu nolasījis pareizi, — viņš pie sevis nosprieda. — Frodo skrējis uz kalna virsotni. Diez ko viņš lur redzējis? Bet atgriezies pa to pašu ceļu un kāpis atkal lejup.

Aragorns saminslinājās. Viņš karsti vēlējas pats noiet līdz sargsedeklim, cerēdams lur ieraudzīt kaut ko, kas palīdzētu ieviest kadu skaidrību šaubu nomocītajā prātā, bet steiga bija gaužam liela. Piepeši meties uz priekšu, viņš pāri lielajām akmens plātnēm un augšup pa pakāpieniem skriešus laidās uz virsotni. Tad, apsēdies sargsedekli, viņš paveras visapkārt. Taču saule šķita satumsusi, un pasaule — dūmaka lita un tāla. Viņš atkal un atkal raudzijas uz ziemeļiem un redzēja vien tālīnus kalnus, tomēr ne gana tālīnus, lai augstu debesis nebūtu saska­tāms liels, ērglim līdzīgs putns, kas, mezdams plašus lokus, lai­dās arvien zemāk.

Kamēr Aragorns tā lūkojās apkart, viņa modras ausis no pa­lejas mežaudzes Dižupes rietumkrastā sadzirdēja nākam kadu troksni. Viņš parakmeņojas. Klaigas. Un tajās viņš ar šausmām saklausīja orku piesmakušās balsis. Tad piepeši dobji iedziedājās liels kaujas rags. Varenais sauciens grandedarns aizvilnīja kal nos un atbalsojās ielejās, pārskanēdams ūdenskrituma dārdus.

— Boromira rags! — Aragorns iekliedzās. — Viņš ir nelaimē! — Nolēcis lejā pa pakāpieniem, viņš skriešiem metās atpakaļ pa nogāzes taku. — Ak vai! ŠI diena rādās nolādēta, un viss, ko daru, sagriežas greizi. Kur Sems?

Jo tuvāk, jo klaigas kļuva skaļākas, bet rags skanēja arvien vārāk un izmisigāk. Neganti un spalgi noblaustījās orki, un rags piepeši apklusa. Aragorns jau brāzās lejup pa kalna pakāji, bet, iekams tika lejā, kņada noplaka, viņš metās pa kreisi, uz trokšņa pusi, bet tas attālinājās, līdz pēdīgi vairs nebija sadzirdams. Iz­rāvis spožo zobenu un saukdams: — Elendil! Elendil! —, viņš iz­lauzās cauri mežmalas kokiem.

Varbūt kādu jūdzi aiz Atspirgas, nelielā noriņā netālu no ezera krasta, viņš atrada Boromiru. Tas sēdēja, muguru atbalstījis pret varenu koku, it kā pūtinādamies. Bet Aragorns redzēja, ka viņu caururbušas daudzas melnspalvu bultas, zobens vēl bija viņam rokā, taču nolauzts turpat pie spala, līdzās gulēja kaujas rags, pārcirsts uz pusēm. Visapkārt un viņam pie kājām grēdojas daudzi nokauto orku līķi.

Aragorns noslīga uz ceļgaliem viņam blakus. Boromirs pa­vēra acis un raudzīja ko teikt. Pēdīgi pār lupām nāca gausi vārdi. — Es mēģināju atņemt Frodo Gredzenu, — viņš teica. — To es no­žēloju. Esmu samaksājis. — Viņa skatiens aizklida pie kritušajiem ienaidniekiem — tur gulēja vismaz divdesmit. — Viņi ir projām — sikaliņi. Orki viņus sagrāba. Manuprāt, pagalam nav. Orki viņus aizveda līdzi. — Boromirs apklusa, viņa acis gurdi aizdarljās. Pēc brīža viņš ierunājās no jauna.

— Ardievu, Aragorn! Dodies uz Minastiritu un glab manu tautu! Es neesmu turējies godam.

— Nē! — Aragorns atsaucās, saņemdams Boromira roku un noskūpstīdams viņu uz pieres. — Tu esi guvis virsroku. Nav daudz tādu, kas būtu izcīnījuši šādu uzvaru. Esi mierīgs! Minastirīta nekritīs!

Boromirs pasmaidīja.

— Uz kuru pusi viņi aizgāja? Vai Frodo te bija? — Aragorns taujāja.

Taču Boromirs vairs nebilda ne vārda.

— Ak vai! — Aragorns noteica. — Tā aiziet Denetora manti­nieks, Sardzes torņa pavēlnieks. Bēdīgs gals. Nu Pulks pagalam.

Tā ir mana vaina! Velti Gendalfs uz mani paļāvās. Ko lai tagad iesāku? Boromirs man vēlēja doties uz Minastirltu, un tieši tā rīkoties alkst mana sirds, bet kur gan ir Gredzens un Glabātājs? Kā lai viņus uzmeklēju, un ko darīt, lai darbs, kas mums uzticēts, nebeidzas ar nelabojamu neveiksmi?