Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— Visādi un daudz, — Legolass sacīja. — Krietns pulks kājnieku, bet vairāk neko nezinu teikt, tāpat nevaru saskatīt, kas tie tādi varētu būt. Lielā gabalā — es teiktu, ligas divpadsmit, taču tādā līdzenā vietā attālums grūti nosakāms.

— Lai kā, mums, manuprāt, vairs nevajag nekādu pēdu, kas norādītu, kurp griezties, — bilda Gimlins. — Meklēsim tik rokā taku, pa kuru notikt lejā, pļavās, cik aši vien var.

— Diez vai uzmeklēsi taisnāku par to, kuru izraudzījušies orki, — Aragorns noteica.

Tagad viņi dzinās pakaļ ienaidniekam dienas gaismā. Rādī­jās, ka orki trenkušies, ko kājas neS. Te šur, te tur sekotāji uzgāja izkritušas vai tīšuprāt nomestas mantas — pārtikas maisus, pe­lēkas, saziedējušas maizes garozas un drupačas, saplēstu melnu apmetni, akmeņainajā ceļā uz pusēm pārlūzušu, smagu, dzelzs naglām apkaltu tupeli. Pēdas veda uz ziemeļiem pa stāvās nogā­zes kori, līdz pēdīgi viņi nonāca pie dziļas plaisas, ko klintī bija izgrauzis strauts, kas ar troksni šļācās lejup. Šaurajā aizā kā stā­vas kāpnes lejup uz līdzenumu stiepās grūti pārvarama taka.

Notikuši lejā, viņi neparasti pēkšņi attapās nonākuši Rohā­nas zālē. Tā kā zaļa jūra viļņoja līdz pašai Emonmuilu pakājei. Kalna strauts pagaisa krešu un ūdensaugu biežņā, kur, skaidri sadzirdams, pa zaļām, skatienam apslēptām ejām urdzēja lejup, pāri garajām, lēzenajām nogāzēm, projām uz tālajiem Entavas ielejas dumbrājiem. Tā vien šķita, ka ziema palikusi kavējamies kalnos, kas nu slējās aiz muguras. Te gaiss bija mīlīgāks, siltāks un liegas smaržas pilns, it kā pavasaris jau mostos un zālēs un lapās jau atkal būtu sakustējušās dzīvības sulas. Legolass ievilka elpu krūtis, kā atdzeras ceļinieks pēc tuksnesīgās klintis ilgi ciestām slāpēm.

—Ai, zaļā smarža! — viņš noteica. — Vēl labāka par krietnu nomiedzi. Skriesim nu!

— Vieglas kājas te var skriet ātri, — Aragorns sacīja. — Varbūt vēl ātrāk par orkiem, kam kājas ar dzelzi apkaltas. Nu mums ir izredzes viņus kaut drusku panākt!

Visi trīs skrēja cits pakaļ citam, steigdamies kā suņi, kas uz­oduši svaigas pēdas, un acīs viņiem liesmoja dedzība. Orku no­bradātā platā un neglītā veldres josla stiepās teju tieši uz ziemeļiem, un, kur vien viņi bija garām gājuši, Rohānas smaržīgā zāle bija nosista gar zemi un samelnējusi. Piepeši Aragorns nosaucās un pacirtās sāņus. — Stāviet, kur esat! — viņš iekliedzās.

— Pakaļ man vēl nenāciet! — Viņš steigšus aizmetās pa labi, nost no izbradātās takas, jo bija pamanījis pēdu nospiedumus, kas turp veda, atzarodamies no citiem, — sīku, basu pēdu nospiedu­mus. Tomēr necik tālu tiem šķērsām pāri nostiepās orku pēdas, kas ari atzarojās no izmīdītās joslas gan aizmugurē, gan no priekšpuses, tad atstātās pēdas krasi pacirtās atpakaļ un izbradā­tajā zemē vairs nebija saskatāmas. Vistālakajā vietā Aragorns pieliecies kaut ko izcēla no zāles, tad skriešiem metās atpakaļ.

— Jā, — viņš pavēstīja, — samērā skaidras — hobita pēdas. Manuprāt, Pīns. Viņš ir sīkāks par to otro. Un paskatieties uz šo te! — Viņš parādīja kādu mantiņu, kas iemirdzējās saules gaismā. Izskatījās pēc nule izplaukušas dižskābarža lapiņas — skaistas un neparastas še, līdzenumā, kur no kokiem nebija ne miņas.

— Elfu apmetņa piespraude! — Legolass un Gimlins iesaucās vienā balsī.

—Loriēnas lapas nerpēdz birt velti, — Aragorns noteica. — Šī nav netīši izkritusi, bet nomesta par zīmi tiem, kas varētu dzīties pa pēdām. Manuprāt, Pīns tieši tālab paskrējis nostāk no ceļa.

— Tātad vismaz viņš vēl bijis dzīvajos, — Gimlins piebilda.

—Turklāt galvu spējis likt lietā un kājas tāpat. Tas stiprina dūšu. Mēs nedzenam pēdas velti.

— Cerēsim, ka par savu pārdrošību viņš nav samaksājis pār­lieku dārgi, — Legolass noteica. — Aiziet! Steigsimies tālāk! Kad iedomājos, kā tie dzīvespriecīgie jaunuļi tiek dzīti kā tādi lopiņi, man sirds vai svilst.

Saule pakāpās zenītā un tad palēnām slīdēja lejup. No jūras tālu dienvidos izcēlās viegli mākonīši, ko vējš drīz aizpūta pro­jām. Saule nogrima aiz pamales. Aiz muguras sabiezēja tumsa, no austrumiem snaikstīdama garas rokas. Vajātāji aizvien vēl bija uz kājām. Vesela diena jau bija aizritējusi, kopš Boromirs kritis, un orki joprojām bija lielu gabalu priekšā. Līdzenajā plašumā viņi vairs nebija saskatāmi.

Kad visapkārt sakļāvās nakts tumsa, Aragorns apstājās. Iedami augu dienu, viņi tikai divreiz uz īsu brīdi bija apstājušies atvilkt elpu, un no Austrummūra, kur visi tris bija stāvējuši rīt­ausmā, nu viņus šķīra divpadsmit līgas.

— Beidzot mums priekšā smaga izvēle, — viņš sacīja. — At­pūtīsimies šonakt vai iesim, kamēr griba un spēks vēl kaulos?

— Ja vien ienaidnieki arī nenospriež atvilkt elpu, mēs palik­sim tālu iepakaļ, — Legolass norādīja.

— Pat orki taču nevarētu soļot bez mitas! — Gimlins ieteicās.

— Orki reti ceļo, kad saule pie debesīm, tomēr šie tā dara, — Legolass sacīja. — Naktī jau nu viņi noteikti neliksies uz auss.

—Bet, ja iesim pa nakti, neredzēsim pēdas, — Gimlins iebilda.

—Pēdas ved taisni un, ciktāl manas acis rāda, nenogriežas ne pa labi, ne pa kreisi, — Legolass atteica.

— Varbūt es varētu jūs pa tumsu vest uz labu laimi, taisnā virzienā, — Aragorns ierunājās, — bet, ja noklīstam vai viņi kur nogriežas sāņus, mēs rītausmā dabūsim krietni kavēties, iekams pēdas atkal uziesim.

— Un ir vēl kas, — Gimlins piebilda. — Tikai dienā varam saredzēt, vai kādas pēdas neaiztek kur citur. Ja nu kāds gūsteknis aizmūk vai tiek aizstiepts uz austrumiem, sak, uz Dižupi, uz Mor- doras pusi, mēs zīmes varam nepamanīt un to nemūžam neuzzināt.

—Tiesa gan, — Aragorns piekrita. — Taču, ja pareizi nolasīju zīmes tur iepriekš, pārsvarā te Baltrokas orki, un visam pulkam tagad vajadzētu dzīties uz Izengardu. Patlaban viņu pēdas ved tieši turp.

— Tomēr būtu pārsteidzīgi paļauties uz to, ka zinām, kas šiem padomā, — Gimlins sacīja. — Un kā ar bēgšanu? Tumsā mēs būtu palaiduši garām zimes, kas tevi aizveda pie piespraudes.

—Kopš tā brīža orki būs tapuši divkārt modri, bet gūstekņi — vēl jo gurdāki, — Legolass norādīja. — Bēgšanas vairs nebūs, ja vien paši tādu nesarīkosim. Kā lai to paveic, kas to lai zina, bet vispirms mums viņi jāpanāk.

—Tomēr pat es, būdams rūķis, kurš radis mērot garu ceļu un starp savējiem nebūt ne pats lielākais vārgulis, nevaru aizskriet līdz pašai Izengardai, ne reizes neapstājies, — noteica Gimlins.

—Ari man sirds sviltin svilst, un es būtu ceļa meties drīzāk, bet nu man maķenīt jāatvelk elpa, lai varu skriet jo ātrāk. Un, ja reiz elpu atvelkam, aklā tumsā to darīt der vislabāk.

— Es jau teicu, ka izvēle ir smaga, — Aragorns sacīja. — Kā lai izšķiram šo strīdu?

— Tu esi mūsu vadonis, — Gimlins ieteicās, — un prasmīgs pēdu dzinējs. Izlem tu.

— Sirds man liek steigties tālāk, — bilda Legolass. — Bet mums jāturas vienkopus. Klausīšu tavam padomam.

— Jūs paļaujaties uz kļūmīgu lēmēju, — Aragorns atteica.

—Kopš izbraucām cauri Argonatai, visu esmu nospriedis greizi. — Apklusis viņš ilgi vērās ziemeļos un rietumos biezējošajā nakts tumsā.

— Pa tumsu neiesim, — viņš beidzot ierunājās. — Vislielākās briesmas man rādās tās, ka pēdas varam pazaudēt vai nepamanīt, kas un kurp nācis un gājis. Būtu mēnessgaisma gana stipra, mēs varētu to likt lietā, bet — ak vai! — mēness agri riet un ir vēl jauns un nespodrs.