Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— Taču ar visu to uz priekšu viņi virzās varen ātri, — Aragorns piebilda, — un nenogurst. Un var gadīties, ka vēlāk mums nāksies meklēt ceļu tur, kur plešas vien kailas klintis.

— Tad steigsimies viņiem pakaļ! — Gimlins iesaucās. — Arī rūķiem ir ātras kājas, un nogurumam viņi ļaujas ne drīzāk kā orki. Taču pakaļdzīšanās būs ilga — viņi devās ceļā jau kur tas laiks.

— Jā, — Aragorns piekrita, — mums visiem būs vajadzīgs rūķu sīkstums. Tomēr iesim! Ar cerību sirdī vai bešā — tik un tā dzīsimies ienaidniekiem pa pēdām. Un gauži viņiem klāsies, ja izrādīsimies ātrāki! Mūsu pakaļdzīšanās būs tāda, ko Trejām ciltīm — elfiem, rūķiem un cilvēkiem — būs cildināt kā brīnumu. Uz priekšu, Treji mednieki!

Kā briedis viņš aizšāvās. Mežā viņš aizsteidzās. Aizvien tālāk un tālāk viņš vedināja pārējos nenogurdināms un spējš, jo nu viņš pēdīgi bija izlēmis, kas darāms. Aiz muguras palika ezer­malas meži. Viņi kāpa lēzenās nogāzēs, kas melnas un zobainas vidēja pret saulrietā jau piesarkušajām debesīm. Satumsa vakars. Viņi šāvās tālāk kā pelēkas ēnas akmeņiem klātā zemē.

Mijkrēslis sabiezēja. Aiz muguras starp kokiem palejā gū­lās migla, kavēdamās Anduīnas palsajos krastos, bet debess bija skaidra. Iemirdzējās zvaigznes. Rietumos uzlēca bries­tošs mēness, un klinšu ēnas satumsa melnas. Viņi bija nonākuši akmeņainu kalnu pakājē, un iešana vedās gausāk, jo pēdas vairs nebija tik viegli atrodamas. Te Emonmuīlu augstiene no zie­meļiem uz dienvidiem stiepās divās garās, šā tā sagrūstītās grē­dās. Abām grēdām rietumpuse bija stāva un grūti pārvarama, bet austrumu nogāze — lēzenāka, daudzu ūdens izgrauztu gravu un šauru aizu izvagota. Trīs ceļinieki augu nakti kūlās pa šo klin­šaino apvidu, rāpdamies līdz tuvākās un augstākās grēdas korei un tad viņa pusē atkal kāpdami dziļas, līkumotas ielejas tumsā.

Tur klusajā un saltajā pirmsausmas stundā vini īsu bridi atvilka elpu. Mēness turpat priekša jau sen bija norietējis, virs

galvas mirdzinājās zvaigznes, pirmais rītausmas atspīdums vēl nebija pakāpies pāri melnajiem kalniem, kas tumsnēja aiz mugu­ras. Aragorns uz bridi apjuka: orku pēdasLbija noskrējušas ielejā un tur pagaisušas.

— Kā tu domā, kurp viņi būtu griezušies? — Legolass nopra­sīja. — Kā lēs, kurp viņi dodas — uz ziemeļiem, kur taisnāk ejams līdz Izengardai, vai uz Fangornu? Vai uz dienvidiem, kur Entava priekša?

— Uz upi viņi nedzīsies, lai kurp domā nokļūt, — Aragorns noteica. — Un, ja vien Rohānā kas nav nogājis pagalam greizi un Sarumana vara itin vairojusies, pāri mustangrimu zemēm viņi diebs pa īsāko ceļu, kādu vien spēs uziet. Meklēsim ziemeļos!

Ieleja starp klinšainajiem kalniem stiepās ka akmens sile, un tai pa vidu starp laukakmeņiem urdzēdams skrēja strautiņš. Pa labi pieri grumbās rauca klints krauja, pa kreisi augšup cēlās pelēkas nogāzes, vēlīnās nakts tumsa neskaidras un ēnām klātas. Viņi nogāja vel kādu jūdzi vai vairāk uz ziemeļiem. Aragorns meklēja pēdas, kūkumā saliecies un pētīdams zemi starp ielokiem un gravām, kas stiepās augšup, uz rietumgrēdas kori. Legolass bija aizsteidzies visiem pa priekšu. Piepeši elfs nosaucās, un pā­rējie skrēja viņam klāt.

—Dažus no tiem, kam dzenamies pakaļ, esam jau panākuši, — elfs noteica. — Palūk! — Legolass pastiepa roku, un viņi ierau­dzīja, ka tie, kas pirmajā acumirkli izskatījās pēc nogāzes pakājē sakritušiem akmens bluķiem, bija čokurā sarāvušies miroņi. Tur gulēja pieci beigti orki. Visi bija nonāvēti ar neskaitāmiem nežē­līgiem cirtieniem, un diviem galva mētājās atstatu no ķermeņa. Zeme bija piesūkusies ar orku melnajām asinīm.

— Vēl viena mikla! — Gimlins norādīja. — Bet te vajag die­nas gaismu, un to mēs nevaram gaidīt.

—Tomēr tulko, kā gribi, atminējums rādās cerīgs, — Legolass atsaucās. — Orku ienaidnieki mums varētu būt draugi. Vai šajos kalnos kāds mīt?

— Nē, — Aragorns atteica. — Mustangrīmi te atklīst reti, un līdz Minastirītai no šejienes tālu. Varbūt te medībās gājis kāds bariņš cilvēku — kālab, to mēs nezinām. Taču nedomāju vis.

— Ko tad tu domā? — Gimlins taujāja.

—Domāju, ka ienaidnieks pats savu ienaidnieku vedis līdzi, — Aragorns atbildēja. — Šie ir ziemeļu orki — tālienieši. Starp no­kautajiem nav neviena dižorka ar savādajām zīmotnēm. Es teiktu, ka izcēlies ķīviņš — starp šiem nešķīsteņiem tā ir ierasta lieta. Varbūt strīdējušies, kurp doties.

— Vai par gūstekņiem, — Gimlins piebilda. — Cerēsim, ka arī viņi te nebūs atraduši galu.

Aragorns pārmeklēja zemi plašā lokā, bet nekādas citas cī­niņa pēdas neuzgāja. Viņi turpināja ceļu. Rītos debesīs jau pa­rādījās palss svīdums, zvaigznes dzisa, un pamazām pieņēmās spēkā nespodra gaisma. Nedaudz tālāk uz ziemeļiem viņi uzgāja graviņu, kurā sīks strautiņš, lejup krizdams un lokus mezdams, klintī bija izgrauzis taciņu uz ieleju. Gravā auga viens otrs krūmiņš, un strauta krastos šur tur vīdēja zāles ceri.

— Beidzot! — Aragorns noteica. — Rau, kur pēdas, ko meklē­jam! Augšup pa gultni — turp orki devušies pēc ķildas.

Nu sekotāji mudīgi metās kalnup pa nule uzieto ceļu. It kā pēc nakts atpūtas spirgti pamodušies, viņi lēca no viena akmens uz nākamo. Pēdīgi klāt bija pelēkā kalna kore, spēja vēja brāzma sajauca matus un sapluinija apmetņus — dzestrais rltavējš.

Pavērušies atpakaļ, viņi Dižupes viņā krastā ieraudzīja tālos kalnus liesmojam. Debesis ausa diena. Virs tumsā tītās zemes kamiešiem cēlās sarkanas saules mala. Rietumos pasaule vēl dusēja klusa, bezveidīga un pelēka, bet turpat acu priekšā nakts tumsa pamazām izplēnēja un zeme mozdamās atkal iegaismojās toņos un pustoņos: Rohānas plašās pļavas pārplūdināja zaļums, ar ūdeņiem pilnajās ieplakās virmoja balta migla, un projām pa kreisi, vismaz trīsdesmit līgas tālu, zili un purpursarkani slējās Baltie kalni, saceldamies piķa melnās smailēs, kam virsotnēs mir­dzēja sniegs, pietvīcis rožainajā ritausmā.

— Gondora! Gondora! — izsaucās Aragorns. — Kaut no jauna tevi uzlūkot man būtu lemts laimīgākā stundā! Vēl mani ceļš neved uz dienvidiem, kur plūst tavi dzidrie strauti.

Gondora! Gondora — zeme, kas dus Balto kalnu un

Dižjūras skavās! Rieteņa šūpās pār Sidraba koku tur gaisma reiz

sendienās tavās Sijājās dzidra kā lietutiņš veclaiku ķēniņu dārzos un ziedos.

Lepnajie muri! Ai, sniegbaltie torņi! Ai, zeltkroni,

celies jel spārnos! ' Gondora, Gondora! Vēli, lai Sidrabkoks atkal reiz

plaukst saujās tavās. Vēli, lai rietenis spirgti pūš atkal reiz Jūras un Baltkalnu skavās!

— Iesim nu! — Aragorns noteica, novērsdams skatu no dien­vidiem un palūkodamies uz vakariem un ziemeļiem, kurp veda ceļš, kas viņam bija ejams.

Kalns, kura korē ceļinieki nu stāvēja, zem kājām stāvs laidās lejup. Savas divdesmit asis zemāk stiepās plata, zobaina radze, kas piepeši atdūrās pret kailu klints krauju — Rohānas Aus- trummuri. Tur beidzās Emonmuili, un priekšā, ciktāl sniedzās skatiens, plājās mustangrīmu zaļie līdzenumi.

— Skatieties! — iesaucās Legolass, norādīdams augšup, blā­vajās debesis. — Atkal tas ērglis! Tik augstu. Nu it kā laižas pro­jām no šis zemes atpakaļ uz ziemeļiem. Milzu ātrumā. Re!

— Nē, pat manas acis viņu nespēj saskatīt, manu krietno Legolas, — Aragorns noteica. — Laikam tiešām varen augstu. Diez kas viņam darāms, ja vien putns ir tas pats, kuru redzēju pirmīt? Bet verieties! Redzu kaut ko, kas tuvāks un mums vairāk no svara — re, virzās pāri līdzenumam!