Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Tik un tā tālu projām, — Aragorns atsaucās. — Ja atminos pareizi, šie pakalni stiepjas līgas astoņas vai vairāk uz ziemeļiem, un tad uz ziemeļrietumiem, kur Entavai izteka, plešas liels kla­jums, varbūt vēl līgas piecpadsmit.

— Labi, iesim tālāk, — Gimlins noteica. — Lai manas kājas par jūdzēm nedomā. Tās gan būtu knašākas, ja sirds nebūtu tik smaga.

Kad viņi pēdīgi tuvojās pakalnu grēdas galam, saule jau rietē­ja. Daudzas stundas viņi bija gājuši neapstādamies. Tagad viņi kātoja lēnām, un Gimlins — jau gluži sakumpis. Gan darbu darī­dami, gan ceļu mērodami, rūķi ir cieti kā akmens, bet nebeidzamā pakaļdzīšanās nupat lika sevi manīt, jo arī cerība sirdī dzisa. Ara­gorns soļoja rūķim nopakaļ drūms un nerunīgs, ik pēc brīža pie­liekdamies, lai pārbaudītu kādu zemē atstātu nospiedumu vai zīmi. Vienīgi Legolasam solis bija tikpat viegls kā allaž, viņa kajas tik tikko pielieca zāles stiebrus, iedams viņš pat pēdas neatstāja, elfu ceļamaize spēku viņam deva pārpārēm, un gulēt, ja cilvēki to maz varēja dēvēt par miegu, viņš spēja, atpūtinādams prātu savāda­jās elfu sapņojumu takās, vaļā acīm klejodams šīspasaules gaismā.

— Uzkāpsim tajā zaļajā pakalnā! — viņš uzsauca. Abi pārējie elfam gurdi sekoja, kāpdami lēzenajā nogāzē, līdz nonāca pašā virsotnē. Pakalns bija līdzens un kails, stāvēja atstatu, no visiem vistālāk ziemeļos. Saule nogrima aiz apvāršņa, un kā priekškars nokrita vakara tumsa. Viņi bija vieni paši pelēkā, bezveidīgā pa­saulē, kur nebija ne zīmju, ne kādas norādes uz. to, cik kas tālu. Tikai tāltālu ziemeļrietumos pret dziestošo pamali tumsa košāks melnums — Miglas kalni un mežs to pakājē.

—It nekas nav saredzams, kas mums te ko līdzētu, — Gimlins noteica. — Neko darīt, nāksies atkal apstāties un kaut kā pārlaist nakti. Metas salti!

— Ziemelis pūš — no sniegiem, — Aragorns atsaucās.

— Un austrumos rīts atausis agrs, — Legolass piebilda. — Bet atpūtieties, ja citādi nevar. Tomēr nemetiet cerības pie malas. Nav zināms, ko nesīs rīts. Padoms bieži nāk ar saules lēktu.

—Jau tris saules uzlēkušas 1 , kopš dzenam pēdas, bet padoma nekāda, — noņurdēja Gimlins.

Nakts savilkās aizvien aukstāka. Aragorns un Gimlins gulēja nemierigā miegā un ikreiz, kad uztrūkās, redzēja līdzās stāvam vai šurpu turpu staigājam Legolasu, elfs klusiņām dziedāja savā mēlē, un, viņam dziedot, melnajā velvē virs galvas iegaismojās baltas zvaigznes. Tā aizritēja nakts. Visi kopā viņi noraudzījās, kā debesīs, kas nu bija kailas un bez mākoņiem, palēnām iezaigojas rītausma, un tad uzlēca saule. Saullēkts bija blāvs un skaidrs. Vējš vilka no rītiem, miglas vāli aizvēlas visi līdz pēdējam, un skadrajā gaismā drūmi plājās nepārskatāms klaids.

Priekšā un austrumos viņi redzeja Rohanas līdzenuma vēju appūstās augstienes, ko bija manījuši jau pirms daudzam dienām, braukdami pa Dižupi. Ziemeļrietumos melnēja Fangorna mežs, līdz kura ēnainajam jurnolam vēl aizvien bija līgas desmit, un kokiem apaugušās nogāzes pagaisa zilā tālē. Viņpus mežam, kā pelēkā mākoņu gultā peldēdama, pie pamales vizēja Miglas kalnu pēdējās smailes — augstā Metedrasa — virsotne. No meža pretim kā apsveicinādamās tecēja Entava — nu strauja un šauriņa, krau­jos krastos. Orku pēdas, noskrējušas no pakalniem, veda tieši turp.

Ar asrcdzīgo skatu izsekodams līdzi pēdām, kas stiepās līdz upei, un tad visgarām upes lokiem līdz pat mežam, zaļajā tālē Aragorns pamanīja kādu ēnu, neskaidru, tumšu, strauji kustīgu plankumiņu. Nometies garšļaukus, viņš atkal vērīgi ieklausījās. Bet Legolass, kas stāvēja viņam līdzās, pie skaidrajām elfa acīm pielicis slaiko plaukstu, redzēja nevis ēnu vai plankumiņu, bet sīciņus jātniekus, skaitā daudzus, un rīta gaisma viņu šķēpu uz­gaļos atvizēja kā sīciņas zvaigznes, ko mirstīgas acis nemaz ne­spēja saskatīt. Jātniekiem tālu aiz muguras plānos pavedienos debesīs vērpās melni dūmi.

Tukšajā klajumā valdīja klusums, un Gimlins dzirdēja gaisu strāvojam zālē.

— Jātnieki! — Aragorns iekliedzās, pielēkdams kājās. — Šurp auļo daudzi jātnieki, sasēduši straujos rumakos!

—Jā, — piebalsoja Legolass. — Skaitā simt un pieci. Zeltaini ir viņu mati, un spoži viņu šķēpi. Vadonis ir auguma varen ražens.

Aragorns pasmaidīja. — Modras ir elfu acis, — viņš teica.

— Kur nu! Līdz jātniekiem tikai nedaudz vairāk par piecām līgām, — Legolass atsaucās.

— Lai līgas piecas vai viena, — ierunājās Gimlins, — šajā kailajā zemē no viņiem neizbēgsim. Gaidīsim tepat vai iesim savu ceļu?

— Gaidīsim, — Aragorns teica. — Esmu noguris, un mūsu medības beigušās ar neveiksmi. Vai vismaz citi mūs apsteiguši, jo šie jātnieki auļo atpakaļ pa orku pēdām. Varbūt no viņiem da­būsim zināt ko jaunu.

— Vai šķēpu ribās, — Gimlins piebilda.

— Tns segli tukši, bet hobitus neredzu, — pavēstīja Legolass.

— Es neteicu, ka dabūsim zināt ko labu, — Aragorns sacīja. — Bet labu vai ļaunu — tik un tā gaidīsim tepat.

Visi trīs no pakalna virsotnes, kur pret palsajām debesim bija pārlieku labi saskatāmi, lēnām kāpa lejup pa ziemeļu nogāzi. Gluži līdz pašai pakājei netikuši, viņi apstājās un, satinušies ap­metņos, pulciņa sasēdās izbalojušajā zālē. Laiks ritēja gausi un tērpinoši. Vējš bija ass un rāva cauri lidz kaulam. Gimlins ne­omulīgi sagrozījās.

— Kas tev zināms par tiem jātniekiem, Aragorn? — viņš no­prasīja. — Vai mēs te tupam, pēkšņu galu gaidīdami?

— Esmu bijis viņu vidū, — Aragorns atteica. — Mustangrimi ir lepni un stūrgalvīgi, taču godprātīgi, domas un darbos cēl­sirdīgi; pārdroši, bet ne cietsirdīgi; viedi, bet nemācīti — grāmatas neraksta, toties daudz dziesmu dzied, gluži kā cilvēku bērni pirms Melndienām. Bet nezinu, kas še noticis pēdējā laikā, nedz ari to, kas mustangrimiem varētu būt prātā tagad, kur viņiem no vienas puses nodevējs Sarumans, no otras — Saurona draudi. Viņi izse- nis bijuši draugos ar Gondoras tautu, kaut ari gondoriešiem nav rada. Sensenos, nule jau aizmirstos laikos Eorls Jaunais viņus izveda no ziemeļiem, un viņi drīzāk ir rados ar Klaidavas bar- diešiem un Meža beorniem, kuru vidū aizvien vēl it lielā skaitā gadās ieraudzīt ražena auguma un no vaiga glītus vīrus, kādi ir Rohānas jātnieki. Vismaz orkus viņi mīlēt neies.

— Bet Gendalfs teicās dzirdējis baumas, ka viņi maksājot meslus Mordorai, — Gimlins sacija.

—Es tam ticu tieši tikpat maz kā toreiz Boromirs, — Aragorns atteica.

— Gan drīz uzzināsi, kas un kā, — sacija Legolass. — Viņi jau tuvojas.

Beidzot pat Gimlins sadzirdēja tālīnu pakavu dipoņu. Jāt­nieki, sekodami pēdām, bija nogriezušies no upes krasta un tuvo­jās pakalniem. Zirgi auļoja vēja ātrumā.

Tad pāri pļavai atvilnija skaidri, skaļi saucieni. Piepeši tie ar joni sacēlās gluži vai pērkona dārdos, un pakalna pakājē iznira pats pirmais jātnieks, gar grēdas rietumu malu baru vadīdams atpakaļ uz dienvidiem. Pārējie garā virtenē auļoja nopakaļ — bruņās tērpti viri, strauji, mirdzoši, spēks un daile, kas mieloja skatu.

Zirgi viņiem bija iznesīgi, raženi un skaisti noauguši; pelēkā spalva spīdēt spidēja, garās astes plīvoja vējā, krēpes uz lepna­jiem kakliem bija sapītas pīnēs. Paši jātnieki zirgiem īsti pie­dienēja — liela auguma, slaidiem locekļiem, linbaltiem matiem, kas zem vieglajām bruņcepurēm garās pīnēs vilnīja nopakaļ; no vaiga skarbi un modri. Rokās viņiem bija slaiki oškoka šķēpi, uz muguras atsviesti krāsoti vairogi, pie sāniem bija gari zobeni, līdz ceļgaliem lejup slīga nospodrināti važu krekli.