Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Pa divi blakus mustangrimi auļoja garām, un, kaut ari ik pa brīdim kāds no viņiem piepacēlās kāpšļos, galvu vērīgi grozī­dams, trīs svešiniekus, kas klusi sēdēja, viņos noskatīdamies, jāt­nieki acīmredzot nebija pamanījuši. Pulks jau bija teju garām, kad Aragorns pēkšņi piecēlās kājās un skaļi uzsauca:

—Kas no jauna ziemeļos, Rohānas jātnieki?

Brinum zibenīgi un veikli viņi apturēja rumakus, apcirtās un triecās atpakaļ. Necik ilgi, visi trīs ceļinieki jau atradās auļojošu zirgu ielenkumā, un kustīgais loks uz kalna nogāzes viņiem vis­apkārt skrēja riņķī vien, saslēgdamies aizvien ciešāks. Aragorns stāvēja, ne vārda nebilzdams, un abi pārējie sēdēja nekustēda­mies, prātodami, kā diez viss iegrozīsies.

Nebija ne vārda, ne sauciena, bet jātnieki pēkšņi apstājās. Svešiniekiem pretim bija pavērsts šķēpu mežs, dažiem jātniekiem rokā bija loks, un bultas jau trīsēja uzvilktos lokos. Tad viens izjāja priekšā — varena auguma vīrs, par citiem lielāks, un no bruņcepures viņam kā krēpes lejup vilnīja balta zirgaste. Jātnieks tuvojas, līdz viņa šķēpa uzgali no Aragorna krūtīm šķīra nieka sprīdis. Aragorns pat nepakustējās.

— Kas jūs tādi, un kas jums- darāms šajā zemē? — jātnieks noprasīja rietumu kopus mēlē, runas un izteikšanās ziņā itin lī­dzinādamies Gondoras Boromiram.

— Mani dēvē par Nerimšu, — Aragorns atbildēja. — Nāku no ziemeļiem. Dzenu orkiem pēdas.

Jātnieks nolēca no zirga. Atdevis šķēpu citam, kurš piejāja klāt un turpat blakus nokāpa no zirga, viņš izvilka zobenu un nostājās aci pret aci ar Aragornu, viņu vērīgi nopētīdams, itin pārsteigts. Pēdīgi viņš atkal ierunājās.

— Iesākuma nospriedu, ka paši esat orki, — viņš sacija, — tak nu redzu, ka tā vis nav. Patiesi, par orkiem jums saprašanas maz, ja reiz šādi cerat viņus nomedīt. Orkiem bija ātras kājas un labi ieroči, un viņu bija skaitā daudz. Aši vien jūs, mednieki būdami, būtu par ēsmu palikuši, ja vispār viņus panākt pamanītos. Bet tu, Nerimša, radies tāds svešādnieks. — Viņš atkal pievērsa Pēd­dzinim savu skaidro, spožo skatu. — Vārds, kādā tu nodēvējies, cilvēkam nepiedien. Un svešādas arīdzan ir jūsu drānas. Vai no zāles izaugāt? Kā nākas, ka mūsu skatam palikāt nemanīti? Vai esat elfu ļaužu?

— Nē, — Aragorns atteica. — Tikai viens no mums ir elfs — Le­golass no Mežaines valstības, kas tālīnajā Drūmmežā. Bet šurp nācām caur Lotloriēnu, un mums līdzi ir ķēniņienes veltes un laba vēlējumi.

Jātnieks viņus uzlūkoja ar vēl jo lielāku pārsteigumu, bet vaigs viņam nocietinājās. — Tad Zeltmežā patiesi ir ķēniņiene, kā vecās teiksmās vēstīts! — viņš sacīja. — Runā, no viņas tikliem izsprūkot vien retais. Savādi laiki! Bet, ja reiz viņa jūs tā ieredz, tad jau paši, var likties, viltu vērpjat un buraties. — Piepeši viņš salti uzlūkoja Legolasu un Gimlinu. — Ko nerunājat, mēmuļi? — viņš pagēroši noprasīja.

Gimlins piecēlās un, kājas iepletis, stingri iecirta zemē pa­pēžus — pirksti sagrāba cirvja kātu, melnās acis iezibsnījās.

— Saki savu vārdu, zirgvaldi, un es tev teikšu savējo un ne to vien, — viņš atbildēja.

—Ja reiz tā, — noraudzidamies lejup uz rūķi, sacīja jātnieks,

—svešatniekam savs vārds jānosauc pirmajam. Tomēr man vārdā Ēomers, Ēomunda dēls, un mani dēvē par Rohānas Trešo maršalu.

—Tad nu, Ēomer, Ēomunda dēls, Rohānas Trešo maršal, ļauj rūķa Gloina dēlam Gimlinam tevi brīdināt: sargies runāt kā nelga! Tu runā nelāgi par to, kuras skaidro daili nespēj nedz iedomāties, un par attaisnojumu še var kalpot vien tas, ja tev prā- tiņa iemērīts par maz.

Ēomera acīs uzliesmoja uguns, Rohānas vīru pulkā sacēlās nikna murdoņa, un viņi saslēdzās vēl ciešākā lokā, saslējuši šķē­pus. — Es, rūķa kungs, nocirstu tev galvu ar bārdu un visu labu, ja vien to kāds būtu paslējis nieka tiesu augstāk virs zemes, — Ēomers noteica.

—Viņš nav viens, — ierunājās Legolass, izrāvis loku un bultu un uzvilcis stiegru tik zibenīgi, ka acs tam nemaz nespēja izsekot.

— Būsi pagalam, iekams, zobens vēl būs kritis.

Ēomers pacēla zobenu, un viss varbūt būtu izvērties pagalam nelāgi, bet Aragorns metās viņiem vidū un pacirta gaisā roku.

— Neņem ļaunā, Ēomer! — viņš iesaucās. — Kad zināsi ko vairāk, sapratīsi, kālab saniknoji manus biedrus. Mēs nenesam ļaunu nedz Rohānai, nedz tiem, kas te mīt, — nevienam cilvēkam, nedz zirgam. Vai neuzklausīsi, kas mums stāstāms, iekams ķeries pie zobena?

— Uzklausīšu, — Ēomers atteica, nolaizdams zobenu. — Bet tie, kas šajos šaubu laikos klimst pa mustangrīmu zemi, rīkotos gudri, ja degunu neslietu tik augstu. Vispirms saki man savu īsto vardu.

— Vispirms saki man, kam tu kalpo, — Aragorns atsaucās. — Vai Sauronam, Mordoras Tumsas pavēlniekam, esi draugs vai naidnieks?

— Es kalpoju vien mustangrīmu valdniekam — ķēniņam Teodēnam, Tengela dēlam, — Ēomers atbildēja. — Mēs nekalpo­jam tālīnajai Melnās zemes varai, tak pagaidām pret to vēl neesam arī atklātu karu sākuši, un, ja esat bēguļos no viņa, no šīs zemes labāk gan dodieties projām. Nupat mūsu robežas ta­pušas visgarām nedrošas, un dzirdam draudus, bet mēs alkstam vien svabadi būt un dzīvot, kā dzīvojuši, paturēdami, kas mūsu, un nekalpodami nevienam svešam kungam, labam vai ļaunam. Labākos laikos viesus uzņēmām laipni, bet šais dienās nelūgts svešatnieks mūs sastop straujus un bargus. Nu? Kas esi? Kam tu kalpo? Kurš tev vēlējis medīt orkus mūsu zemē?

— Es nekalpoju nevienam, — Aragorns sacīja, — bet Saurona kalpus vajāju it visās zemēs, kur tie kāju sper. Starp mirstigiem ļaudīm nav daudz tādu, kam par orkiem saprašanas būtu vairāk nekā man, un šādi es viņiem pēdas dzenu ne no laba prāta. Orki, ko vajājām, tika sagūstījuši divus manus draugus. Šādā reizē cil­vēks, kam zirga nav, ies kājām un nelūgs atļauju doties, kurp pēdas ved. Tāpat viņš to, cik ienaidniekam galvu, nedomās skaitīt citādi kā ar zobenu vien. Neeju kailām rokām.

Aragorns atsvieda vaļā apmetni. Elfu šūdināta zobena maksts no viņa pieskāriena iemirdzējās, un Andurila spožais asmens, laukā izrauts, noplaiksnīja kā piepeša liesma. — Elendil! — viņš iesaucās. — Es esmu Aragorns, Aratorna dēls, un mani dēvē par Elesāru, Elfu Akmeni, Dandanu, Gondoras Elendila dēla Isildura mantinieku. Te būs Zobens, kurš tika lauzts un nu izkalts no jauna! Būsi man paligs vai kavēklis? Izlem ātri!

Gimlins un Legolass vērās uz savu biedru gluži izbrīnīti, jo šādā omā viņu vēl nekad nebija redzējuši. Viņš itin kā izauga augumā, kurpretim Ēomers saruka sīkāks, un rūķis ar elfu Ara- gorna mirstīgajā vaigā uz īsu mirkli ieraudzīja pavīdam akmens

ķēniņu majestātisko spēku. Vienubrīd Legolass pār Aragorna pieri manīja nozibsnījam baltu liesmu kā mirdzošu kroni.

Ēomers atkāpās, un viņa vaigā iezagās apbrīns. Viņš nolaida lepno skatu. — Nudien savādi laiki, — viņš nomurmināja. — Sapņi un leģendas atdzīvojas uz līdzenas vietas.

— Saki, valdniek, — viņš uzrunāja Aragornu, — kas tevi at­vedis šurp? Un kā bija tulkojami tumsas vārdi? Jau sen, kopš Denetora dēls Boromirs aizjāja atbildi meklēt, un zirgs, ko viņam devām ceļa, atgriezās bez jātnieka. Kadu nolemtību tu nes no ziemeļiem?

— Nolemtību, kura izlemt liks, — Aragorns sacīja. — Tengela dēlam Teodēnam vari vēstīt, lūk, ko: viņu gaida karš — vienalga, vai Saurona pusē vai pret viņu. Var gadīties, ka neviens vairs nedzīvos, kā dzīvojis, un maz būs tādu, kas paturēs to, ko par savu sauc. Bet par šim lielajām lietām aprunāsimies vēlāk. Ja rāsies izdevība, es pats pie ķēniņa noiešu. Patlaban man nevaļa un liela steiga, un es lūdzu palīdzību vai, mazākais, vēstis. Tu dzirdēji, ka dzenamies pakaļ orku baram, kurš aizveda līdzi mūsu draugus. Ko vari pavēstīt?