Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— To, ka vajāt viņus vairs nav vērts, — Ēomers atbildēja. — Orki ir pagalam.

— Un mūsu draugi?

— Uzgājām orkus vien.

—Bet tas nudien ir savādi, — Aragorns noteica. — Vai nokau­tos pārmeklējāt? Vai starp līķiem nebija neviena, kurš orkam nelīdzinās? Tādi sīkāki, jūsu skatam gluži kā bērni, basām kājām, bet pelēkās drānās?

—Tur nebija nedz rūķu, nedz bērnu, — Ēomers atsacīja. — Vi­sus nokautos saskaitījām un mantību savācām, tad miroņus sakrāvām kaudzē un sadedzinājām, kā rīkojamies allaž. Pelni vēl kūp.

— Runa nav nedz par rūķiem, nedz bērniem, — ierunājās Gimlins. — Mūsu draugi bija hobiti.

— Hobiti? — Ēomers pārvaicāja. — Un kas tie tādi? Tāds sve- šatnlgs vārds.

— Svešāda tauta, tāpēc arī vārds svešāds, — Gimlins atteica. — Bet šie mums bija gaužām dārgi. Rādās, ka jūs te, Rohānā, esat dzirdējuši par vārdiem, kuri sajundija Minastiritu. Tur bija minēts slkaliņš. Šie hobiti ir sīkaliņi.

— Sīkaliņi! — iesmējās jātnieks, kurš stāvēja Eomeram līdzās.

— Sīkaliņi! Bet tie taču ir vien mazļautiņi no ziemeļu sendzies- mārn un bērnu pasakām. Vai mēs senās teiksmās dzīvojam vai te, kur gaiša diena un zaļa zeme?

— Var gadīties, ka abējādi, — sacīja Aragorns. — Jo ne jau mēs paši, bet tie, kas nāks pēc mums, radīs leģendas par laiku, kurā dzīvojam. Tu saki — zaļā zeme? Par to iznāktu varena le­ģenda, kaut arī tu to min kājām gaišā dienas laikā!

—Laika nav, — jātnieks noteica, par Aragorna vārdiem nelik­damies ne zinis. — Mums jāsteidzas uz dienvidiem, pavēlniek. Lai šie ērmotie savvaļnieki paliek kavējamies savās iedomās! Vai varbūt sasiesim viņus un aizgādāsim pie ķēniņa?

— Esi nu mierā, Ēoten! — Ēomers atsaucās rohāņu mēlē.

— Atstāj mani uz brīdi. Saki, lai ēoreds pulcējas uz takas un ga­tavojas jāt uz Entavas braslu.

Kaut ko zem deguna murminādams, Ēotens pagājās nostāk un uzrunāja pārējos. Necik ilgi, mustangrimi atkāpās, Ēomeru ar trijotni atstādami vienus.

— Viss, ko tu stāsti, ir savādi, Aragorn, — viņš ierunājās.

— Tomēr tu runā no tiesas, tas skaidrs — mustangrimi nemēdz melus teikt un tamdēļ nav viegli piekrāpjami. Bet tu neesi izstās­tījis it visu. Vai nu nepavēstīsi ko vairāk par savu gaitu, lai varu nospriest, kā rīkoties?

— Pirms daudzām nedēļām devos ceļā no Imladrisas, kā tā vārsmās dēvēta, — Aragorns iesāka. — Kopā ar mani bija Minas- tirītas Boromirs. Gāju, lai Denetora dēlam līdzi dotos uz šo pilsētu un palīdzētu turieniešiem karā pret Sauronu. Bet Pulkam, ar kuru kopā mēroju ceļu, bija cits darbs darāms. Par to tagad runāt nevaru. Gendalfs Pelēkais bija mums par vadoni.

— Gendalfs! — Ēomers izsaucās. — Gendalfu Pelēksedzi mus­tangrimi pazīst, tikai viņa vārds, brīdinu, vairs neder par atslēgu uz ķēniņa sirdi un labvēlību. Viņš laikos, ko cilvēki atminas, šajā zemē ciemojies daudzkārt, nākdams, kad pašam labpatīk — te ik gadalaiku, te pēc gariem gadiem. Un allaž vēstījis ko savādu — kā nule viens otrs runā, piesaucis nelaimi. Un tiesa — kopš vasarā viņš te bija pēdīgo reizi, nekas vairs neiet lāgā. Ap to laiku sākās neraža ar Sarumanu. Pirms tam Sarumanu uzlukojām par draugu, bet tad uzradās Gendalfs un brīdināja, ka Izengarda pošoties piepešam karam. Viņš stāstīja, ka pats esot kā vaņģinieks turēts

Ortankā un tikko izbēdzis, un lūdza palīdzību. Bet Teodēns ij neklausījās, un Gendalfs aizgāja. Teodēnam dzirdot, Gendalfa vardu balsī piesaukt nedomā. Viņš dusmās vai zvēro. Jo Gendalfs paņēma zirgu, vārdā Zibens, pašu vērtīgāko no visiem ķēniņa rumakiem, vislabāko mearasu, kuriem mugurā drīkst sēsties vien mustangrīmu valdnieks. Jo mearasu ciltstēvs bija diženais Ēorla ērzelis, kurš zināja runāt cilvēku mēlē. Pirms septiņām naktīm Zibens atgriezās, bet ķēniņa dusmas nav gājušas mazumā, jo nu zirgs ir mežonīgs un nevienu nelaiž sev klāt.

— Tātad Zibens pats atradis ceļu mājup no tālajiem ziemeļiem, — noteica Aragorns, — jo tur viņi ar Gendalfu šķirās. Bet ak vai! Gendalfs vairs nebūs jātnieks. Viņš iekrita Morijas raktuvju tumsībā un vairs nenāks.

— Bēdīga vēsts, - Ēomers sacīja. — Vismaz man un dau­dziem, kaut visiem ne — gan redzēsi, ja būsi pie ķēniņa.

— Vēsts ir bēdīgāka, nekā jebkurš šai zemē maz var iedo­māties, lai gan gads vēl nebūs galā, kad tā atsauksies skaļi un sapigi, — Aragorns piebilda. — Bet, kad dižajie krīt, sīkajiem nā­kas nostāties priekšgalā. Mana daļa bija vadīt mūsu Pulku garajā ceļā no Morijas. Nācām caur Loriēnu — par ko tev der izdibināt patiesību, ja vēl grasies vēl kādu vārdu bilst, — un tad daudzas ligas mērojām lejup pa Dižupi līdz Raurosa ūdenskritumam. Tur Boromiru nokāva tie paši orki, ko nokāvāt jūs.

—Tavas vēstis ir īsta bēdu leja! — Ēomers izbailēs iekliedzās. — Dziļš posts šī nāve ir Minastirītai un mums visiem. Viņš bija godavīrs! Visi par viņu labu vien teica. Pie mustangrimiem viņš atklīda reti, jo bez mitas kāvās uz ritu robežām, bet esmu viņu redzējis. Manās acis viņš drizāk līdzinājās straujajiem Ēorla dēliem, nevis drūmajiem Gondoras vīriem un likās tāds, kurš, īstajam laikam pienākot, taptu par savas tautas diženu karava­doni. Bet no Gondoras par šo nelaimi neesam saņēmuši ne vārda. Kad viņš krita?

— Nu jau ceturtā diena, kopš viņš nokauts, — Aragorns atbildēja, — un kopš tas dienas vakara mēs esam ceļā, izgājuši no Tolbrandiras paēnas.

— Kājniekos? — izsaucās Ēomers.

—Jā, tu taču redzi.

Ēomera acis izbrīnā iepletās platas. — Nerimša — tas būs par daudz skopi sacīts, Aratorna dēls, — viņš noteica. — Es tevi saukšu par Lidkāji. Šim treju draugu veikumam būs tapt apdziedātam zem daudzām velvēm. Četrdesmit ligas un vēl piecas jūs esat nomērojuši, iekams ceturta diena vel galā! Siksta ir Elendila cilts! Bet nu, valdniek, ko tu gribi, lai daru? Man jāsteidzas atpakaļ pie Teodēna. Vīriem dzirdot, runāju sargādamies. Tiesa, ka pret Melno zemi vēl neesam atklātu karu sākuši un, ķēniņa ausim pie- placis, dažs labs dod gļēvulīgus padomus, bet karš briest. Mēs nelauzīsim seno savienību ar Gondoru un, kamēr vien gondorieši cīnīsies, viņiem iesim talkā — tā saku es un visi, kas manā pusē. Manā ziņā, Trešā maršala aizbildnībā, ir ritu pierobeža, un no turienes visus mūsu ganāmpulkus un ganus esmu aizraidījis projām aiz Entavas, še atstādams vien sargus un straujus izlūkus.

— Tātad meslus Sauronam jūs nemaksājat? — ieprasījās Gimlins.

— Nemaksājam un savu mūžu neesam maksājuši, — Ēomers atteica, nozibinādams acis, — lai gan man nācis ausis, ka tā tiek izmelots. Pirms dažiem gadiem Melnās zemes pavēlniekam iegri­bējās par dārgu naudu nopirkt mūsu zirgus, bet mēs tos liedzā­mies iztirgot, jo viņš lopiņus liek lietā ļaunos nolūkos. Tad viņš sirodamus uzsūtīja orkus, un tie aizveda, ko nu jaudāja, vienādiņ izraudzīdamies melnus — nu tādu atlicis gaužām maz. Tieši tālab mums ar orkiem tik splvs naids. Bet patlaban lielākā bēda ir Sarumans. Viņš sevi pasludinājis par visas šis zemes virsvaldoni, un nu karojam jau daudzus mēnešus no vietas. Sarumans kalpibā savaņgojis orkus un vilku jātniekus, un ļaunus cilvēkus, un viņš mums nosprostojis Aizu, tā ka, skaties, uzklups mums reizē ij no rītiem, ij vakariem. Nelāgi, kad naidnieks tāds — burvis viņš ij viltīgs, ij kādās tik mākslas nav iepraties, paskatu mainīdams kā cimdus. Runā, viņš staigājot drīz še, drīz tur kā apmetni ietinies večuks, kapuce galvā, it līdzīgs Gendalfam, kā tagadiņ daudziem ataust prātā. Viņa spiegi izsprūk cauri smalkāko tiklu acīm, un viņa nelaimes putniem debesis brīva vaļa. Nezinu, pie kāda gala viss novedis, un sirdi man māc nelāga priekšnojauta, jo tā vien rādās, ka draugi viņam mitinās ne tikai Izengardā vien. Bet, ja būsi ķēniņa namā, pats redzēsi. Nenāksi? Vai es velti ceru, ka esi sūtīts man palīgos šajā šaubu un bēdu stundā?