Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— Nakšu, kolīdz varēšu, — Aragorns atsaucās.

— Nāc tūliņ! — Ēomers aicināja. — Tādā nestundā Elendila mantinieks ēorlingu spēku krietni vairotu. Šo pašu bridi par Rie- tumemnetu iet vaļā karš, un bīstos, ka tas var beigties mums par sliktu. Nupat, jādams uz ziemeļiem, ceļā devos bez ķēniņa atvēlēs, jo, kamēr esmu projām, viņa namam sargu maz. Tak izlūki mani brīdināja, ka pirms trim naktīm no Austrummūra šurp sācis dzīties orku bars un pa to vidu, viņi vēstīja, esot tādi ar baltajām Sarumana zīmēm. Bažīdamies par to, no kā bīstos vairāk, proti, ka Ortanka noslēgusi savienību ar Tumsas torņiem, vedu turp savu ēoredu, paša saimes vīrus, un pirms divām dienām, krēslai biezējot, orkus panācām teju pie pašas Entu meža robežas. Tur viņus aplencām un vakar rītausmā izcīnījām kauju. Piecpadsmit savējos zaudēju un — ak vai! — ari divpadsmit z!ir- gus. Jo orku bija skaitā vairāk, nekā lēsām. Vēl citi atsteidzās viņiem palīgos no austrumiem, Dižupes viņa krasta. Viņu pēdas viegli uzejamas ziemeļos no turienes. Un vēl citi iztrencās no meža. Dižorki — tāpat ar Izengardas Baltplaukstu — un šie ir stiprāki un niknāki par tiem pārējiem. Tomēr visus pievārejām. Bet nu esam bijuši par daudz ilgi projām. Pēc mums sauc dien­vidi un rietumi. Vai nāksi? Redzi — mums ir zirgi bez jātniekiem. Te Zobenam darbs. Jā, un gan rāsies darbs ari Gimlina cirvim un Legolasa lokam, ja viņi man piedos, ko pārsteidzīgi bildu par Meža ķēniņieni. Saciju vien to, ko mēdz runāt visi manas zemes ļaudis, un labprāt uzzināšu, kas man nezināms.

— Paldies tev par laipnajiem vārdiem, — Aragorns atsaucās, — un sirds mani mudina doties tev līdzi, taču nevaru pamest draugus, kamēr cerība vēl nav izdzisusi.

— Cerību vairs nav, — Ēomers norādīja. — Uz ziemeļu robe­žām tu draugus neatradīsi.

— Tomēr ceļā viņi palikuši nav. Netālu no Austrummūra uzgājām skaidru zīmi, ka tur vismaz viens no viņiem bijis dzīva- jos. Bet starp mūri un pakalniem vairs neatradām it neko, un nebija arī pēdu, kas vestu kur sāņus uz vienu vai otru pusi, ja vien pavisam neesmu pazaudējis pēddziņa izmaņu.

— Tad kas, tavuprāt, ar viņiem lēcies?

— Nezinu. Varbūt nokauti un sadedzināti kopā ar orkiem, bet tā, tu teiksi, nevar būt, un no tā es nebīstos. Varu vien iedo­māties, ka pirms kaujas viņi iestiepti mežā — varbūt vēl pirms tam, kad naidniekus ielencāt. Vai vari zvērēt, ka tādā ceļā no jums it neviens netika izsprucis?

—Es zvērētu, ka neizspruka neviens orks, kolīdz viņus pama­nījām, — Ēomers sacija. — Līdz mežmalai tikām pirmie, un, ja pēc tam kāds kustonis izlauzās cauri mūsu lokam, orks tas noteikti nebija — ja nu kāds, kam elfu zintis.

—Mūsu draugi bija tērpušies tāpat kā mēs, — Aragorns bilda,

— un jūs mums pajājāt garām gaišā dienas laikā.

— To es biju piemirsis, — Ēomers atzinās. — Grūti it visu ielā­got, kad apkārt brīnumi tik lielā skaitā. Visa pasaule vērtusies savāda. Pļavas, kādas tās pazīstam, roku rokā klimst elfi un rūķi, ļautiņi runājas ar Meža ķēniņieni, un nekas — dzīvajos staigā, un kaujas laukā atgriežas Zobens, kurš lūzis sensenis — vēl iekams mūsu tēvu tēvi tika iejājuši Rohānas robežās! Kā lai cilvēks šādos laikos noprot, ko iesākt?

—Tieši tāpat, kā to nopratis allaž, — Aragorns atteica. — Viss, kas labs vai ļauns bija pērn, tāds ir ari šodien, un nav arī tā, ka pie elfiem vai rūķiem tas būtu viens, bet pie cilvēkiem — gluži kas cits. Cilvēkam lemts labu no ļauna nošķirt — viena alga, vai Zeltmežā vai paša namā.

—Tiesa gan, — Ēomers piekrita. — Tikai es nešaubos nedz par tevi, nedz par to, uz ko mani aicina sirdsbalss. Tomēr nav manos spēkos rīkoties itin tā, kā es vēlētos. Likums liedz man ļaut svešatniekiem pēc patikas klejot pa mūsu zemi, iekams pats ķēniņš nav tiem atvēli devis, un šais briesmu laikos kārtība tapusi bargāka. Ludzu, lai nākat man līdzi no laba prāta, un to jūs nedarīsit. Pagalam negribu uzsākt kauju, kur vesels simts pret trim.

—Diez vai jūsu likums rakstīts šādai reizei, — Aragorns bilda.

— Turklāt kas nu es par svešatnieku — šai zemē jau esmu bijis vairākkārt un ari rohāņu pulka jātniekos, kaut ar citu vardu un citā izskatā! Tevi pašu neesmu saticis, jo esi gados jauns, bet esmu runājis ar Ēomundu, tavu tēvu, un Tengela dēlu Teodēnu. Agrākos laikos it neviens šejienes dižmanis nebutu cilvēkam licis pusratā pamest tādu darbu kā manējais. Mans pienākums, ma­zākais, ir skaidrs — doties tālāk. Uzklausi, Ēomunda dēls, tev pēdīgi jāizšķiras. Nāc talkā vai ļaunākajā gadījumā laid, lai ejam. Vai raugi īstenot savu likumu. Ja rīkosies tā, būs mazāk vīru, kam atgriezties jūsu karotāju pulkā vai pie ķēniņa.

Bridi klusējis, Ēomers ierunājās. — Mums abiem steiga liela, — viņš sacija. — Manam pulkam zeme deg zem papēžiem, un tavas cerības ar katru stundu rūk mazumā. Lemšu šādi. Varat iet, tur­klāt aizdošu jums zirgus. Prasu tikai vienu: kad jūsu darbs būs galā vai izrādīsies nepaveicams, kopā ar zirgiem dodieties En- tavai pāri uz Meduseldu, Edorasas pili, kur Teodēns nu mīt. Tā jums bUs viņam pierādīt, ka neesmu lēmis kļūmīgi. Šādi es pats — varbūt pat ar dzīvību — galvoju par jūsu godaprātu. Nepieviliet.

— Nepievilšu, — Aragorns apstiprināja.

Jātnieki varen brīnījās un pārmija ne mazumu neuzticības un šaubu pilnu skatu, kad Ēomers norīkoja liekos zirgus aizdot svešatniekiem, taču vienīgi Eotens iedrošinājās klaji iebilst.

— Lai nu būtu Gondoras cilts kungam, par kādu viņš uzdo­das, — viņš noteica, — bet kur gan dzirdēts, ka Rohānas zirgs rūķim dots?

— Nekur, — Gimlins atsacīja. — Un neraizējies — neko tādu neviens savu mūžu nedabūs dzirdēt. Es drīzāk iešu kājām nekā sēdīšos mugurā tik milzīgam lopiņam — ne no laba prāta, ne kur­nēdams.

— Bet nu tev jātiek jātniekos, citādi būsi mums par kavēkli, — Aragorns aizrādīja.

— Nāc, sēdēsi man aiz muguras, Gimlin, draugs, — ierosināja Legolass. — Tad viss būs kā klājas — nedz tev nāksies zirgu aiz­ņemties, nedz ar tādu noņemties.

Aragornam klāt tika pievests prāvs, tumšpelēks ērzelis, un viņš uzkāpa tam mugurā. — Zirgam vārdā Llasufels, — Ēomers sacīja. — Lai nu nes tevi viegli un pretim labakam liktenim par to, kāds piemeklējis Garulfu, viņa nelaiķa saimnieku!

I.egolasam tika augumā mazāks un smalkāks, toties nemie­rīgāks un dedzīgāks zirgs. Tam vārdā bija Arods. Taču Legolass palūdza, lai jātnieki noņem gan seglus, gan pavadas. — To man nevajag, — viņš sacīja, viegli Uzlēca zirgam mugurā, un Arods, mustangrīmiem par pārsteigumu, tūliņ aprima un jātniekam lab­prāt pakļāvās, klausīdams uz vārda, — tā allaž izturējās visi krietni kustoņi, ar elfu sastapušies. Gimlins tika uzcelts zirgā draugam aiz muguras, un rūķis cieši sagrāba elfu ap vidu, nejuzdamies ne par matu omulīgāk kā Sems Ekušeks, laivā iekāpis.

— Palieciet sveiki, un kaut nu jūs uzietu, ko meklējat! — Ēomers nosaucās. — Atgriezieties, cik drīz vien spēdami, un lai mūsu zobeni iemirdzas kopus gaišumā!

— Es nākšu, — Aragorns apsolīja.

— Un es ari, — Gimlins piebalsoja. — Mums vēl jātiek skaid­rībā par ķēniņieni Galadriēlu. Man tev vēl jāierāda laipna ru­nāšana.

— Redzēsim, — Ēomers atsaucās. — Nule izgadījies tik daudz savāda, ka, zem ruka cirvja liegiem cirtieniem mācīdamies daiļai jumpravai dziedāt slavas dziesmas, pārmēru brīnīties vis neiešu. Palieciet sveiki!