Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— Un debess šonakt tik un tā apmākusies, — Gimlins nomur­mināja. — Kaut ķēniņiene mums būtu piešķīrusi gaismeklīti, kādu viņa iedāvāja Frodo!

— Tas vairāk būs vajadzīgs tam, kurš velti saņēma, — Ara­gorns sacīja. — Viņam paveicams īstais darbs. Mūsējais šolaiku diždarbos ir vien nenozīmīgs slkumiņš. Varbūt pakaļdzīšanās vel­tīga jau no sākta gala, un, lai ko es izlemtu, tas neko tur nespēj nedz samaitāt, nedz labot. Labs ir, esmu izlēmis. Tāpēc notērēsim laiku, cik labi vien varam!

Nometies zemē, viņš acumirklī iemiga, jo nebija gulējis kopš nakts, ko Pulks pārlaida Tolbrandiras paēnā. Viņš pamodās un piecēlās, iekams debesīs vēl bija ataususi rītausma. Gimlins jo­projām bija ieslīdzis dziļā miegā, bet Legolass stāvēja kājās, vēr­damies ziemeļu puses tumsā, domīgs un kluss kā zaļoksnējs ko­ciņš bezveja nakti.

— Viņi ir tālu, tālu projām, — elfs skumji ierunājās, pagriezies pret Aragornu. — Sirds man saka priekšā, ka šonakt viņi atpūsties nav likušies. Tagad viņus panākt spētu vien ērglis.

— Tomēr dzīsimies pakaļ, kā nu spēdami, — Aragorns at­saucās. Pieliecies viņš piebikstīja rūķim. — Nāc nu! Mums jāstei­dzas, — viņš sacīja. — Pēdas atdziest.

— Vēl tak tumsa, — Gimlins ieteicās. — Pat Legolass, kalna galā stāvēdams, viņus neieraudzīs, iekams saule nebūs uzlēkusi.

— Bīstos, ka viņi jau ir tik tālu, ka neko nevarēšu saskatīt, nedz kalnā, nedz līdzenumā stāvēdams, lai pie debesīm mēness vai saule, — Legolass atsaucās.

— Kad acis pieviļ, jāieklausās zemes balsīs, — Aragorns no­teica. — Tā zem viņu nīstajām kājām droši vaidēt vaid. — No­gūlies zemē, viņš piespieda ausi pie mīkstā pamata. Tā Aragorns nekustīgi gulēja tik ilgi, ka Gimlins jau ieprātojās, vai viņš nav paģībis vai atkal iemidzis. Iezaigojās rītausma, un visapkārt pa­lēnām pieņēmās spēkā blāva gaisma. Pēdīgi Aragorns piecēlās, un draugi nu redzēja, ka viņa vaigs ir pelēks un sakrities un sejā iegūlušas raizes.

— Zemes balsis ir neskaidras un juceklīgas, — viņš pavēstīja. — To kājām nemin neviens daudzu jūdžu attālumā. Ienaidnieka pēdas ir tik tikko jaušamas un tālīnas. Bet skaļi dip zirgu pakavi. Man ataust prātā, ka tādus es dzirdēju, pat miegā pie zemes gulē­dams, un tie ielauzās manos sapņos — zirgi, aulekšiem vien, pro­jām rietumos. Bet nu tie dip vēl jo tālāk projām uz ziemeļiem. Diez kas notiek šajā zemē?

— Ejam! — noteica Legolass.

Tā sākās trešā pakaļdzīšanās diena. Ilgajās stundās zem mā­koņu klātajām debesīm, kur tikai brīžiem paspīdēja saule, viņi neapstādamies steidzās te soļiem, te skriešiem, it kā nekāds gur­dums nespētu apdzēst liesmu, kas viņus svilināt svilināja. Ieru­nājās kāds vien retumis. Viņi devās pāri plašajam, vienmuļajam klaidam, un elfu apmetņi saplūda ar pļavas pelēcīgo zaļumu, tā ka pat pusdienlaika skadrajā saulē viņus pa lielāku gabalu pa­manīt spētu labi ja elfi, kam acis tik redzīgas. Nereti viņi klusībā tencināja Loriēnas valdnieci par dāvātajām lembām, ko iebaudī­dami varēja skriet un skriet ar jauniem spēkiem.

Augu dienu ienaidnieku pēdas veda taisni vien uz ziemeļ­rietumiem, nedz kur pārtrūkdamas, nedz nogriezdamās sāņus. Kad diena atkal sāka dzist, viņi nonāca lēzenās, zālainās nogāzēs, kur zeme cēlās uz augšu, priekšā sasliedamās pazemu, kumpu pauguru grēda. Turp tecēdamas, orku pēdas tapa aizvien ne­skaidrākas, jo pamats zem kājām palika stingrāks un zāle — īsāka. Tālē pa kreisi kā zaļā grīdā izausts sudraba pavediens vijās En- tava. Ciktāl sniedzās skats, it nekas nekustējās. Aragorns daudz­kārt ieprātojās, kālab, diez, nav ne miņas nedz no zvēriem, nedz cilvēkiem. Mustangrīmi pa lielākai daļai mita daudzas līgas uz dienvidiem, zem Balto kalnu mežainajām pārkarēm, kas nu tinās dūmakā un mākoņos, taču senāk zirgu saimnieki Austrumem- netā, viņu valstibas ritu daļā, zirgus lielā skaitā gan ganīja, gan audzēja, un te klejoja gani, nometnēs un teltīs dzīvodami pat ziemas laikā. Tagad visa apkaime bija tukša un pamesta, un te valdīja klusums, kas nebūt nešķita mierpilns.

Mijkrēslī viņi atkal apstājās. Tagad pāri Rohānas līdzenu­miem bija nomērotas jau divreiz divpadsmit līgas, un Emonmuīlu mūris grima austrumu tumsībā. Dūmakas klātajās debesīs spul­goja jauns mēnestiņš, bet tas gaismojās vāri, un zvaigznēm priekšā plājās miglas šķidrauts.

— Nupat es visvairāk gremžos par katru brīdi, ko pakaļdzī- damies tērējam, pūzdamies vai uz vietas stāvēdami, — Legolass teica. — Orki jož mums pa priekšu, it kā pats Saurons šos ar pā­tagu slānītu. Kaut nu nebūtu jau tikuši līdz mežam un tumsas pilnajiem kalniem! Kaut nu vēl šo pašu brīdi jau nebūtu iespru- kuši koku paēnā!

Gimlins nošņirkstināja zobus. — Un tā pienāktu gals visām mūsu cerībām un pūliņiem!

— Cerībām — varbūt, bet tie pūliņiem, — atteica Aragorns. — Atpakaļ mēs negriezīsimies. Tomēr man nav spēka. — Viņš pavērās atpakaļ uz ceļu, ko viņi bija nomērojuši ceļā uz tumsu, kas savilkās austrumos. — Šajā zemē notiek kas savāds. Manām ausīm klusums ir aizdomīgs. Es neuzticos pat vārgajam mēnesim. Zvaigznes tik tikko spīgo, un jūtos tik nokausēts, kāds še teju nekad neesmu bijis — tik nespēcīgs, kādam nevajadzētu būt nevienam Pēddzinim, kad dzenamas svaigas pēdas. Es jaušu kādu spēku, kurš dara ātrākus mūsu ienaidniekus un mums ceļā liek neredzamus šķēršļus — gurdumu, kurš drīzāk pārmāc sirdi, nevis locekļus.

—Tiesa gan! — piekrita Legolass. — To es nomanīju vēl tad, kad tikko nokāpām no Emonmuīliem. Jo tas spēks ir nevis mums aiz muguras, bet priekšā. — Elfs pāri Rohānas plašumiem norā­dīja uz rietumiem, kur zem mēness sirpiša biezēja tumsa.

— Sarumans! — Aragorns izgrūda. — Bet viņam neizdosies piespiest mūs griezties atpakaļ! Vēlreiz mums nāksies apstāties, jo — re! — pat mēness krīt mākoņu gūstā. Taču, kolīdz atausis diena, mūsu ceļš vedis uz ziemeļiem — starp nogāzi un dumbrāju.

Kā allaž Legolass piecēlās pirmais, ja vispār bija piemidzis. — Mostieties! Mostieties! — viņš sauca. — Rītausma deg sarkana. Meža paspārnē mūs gaida kas savāds. Labs vai ļauns — es nezinu, bet tiekam aicināti. Augšā!

Abi pārējie pielēca kājās, un teju tūliņ visi devās tālāk. Pa­mazām tuvojās nogāze. Vēl nebija īsti pusdienlaiks, kad tā bija klāt — zaļš laidenums, kas tiecās augšup līdz kailām klintīm, bet tās grēdojās tieši uz ziemeļiem. Zeme zem kājām bija sausa un klāta ar liesu augsnes kārtiņu, bet otrpus garai, jūdzes desmit platai zemākai palejas joslai dūmakainās niedru un meldru au­dzēs locījās upe. Tieši uz rietumiem no vistālākās dienvidu no­gāzes vidēja plats loks, kur augsni bija izmidljušas un nobradā­jušas daudzas nesaudzīgas kājas. No loka laukā atkal veda orku pēdas, kas gar pakalnu tuksnesīgo pakāji aizstiepās uz ziemeļiem. Aragorns apstājās un pēdas vērīgi izpētīja.

— Te viņi apmetušies drusku atpūsties, — viņš sacīja, — bet pat promceļa pēdas jau vecas. Bīstos, Legolas, ka tava nojauta bijusi pareiza: man rādās, aizritējušas jau trīskārt divpadsmit stundas, kopš orki stāvējuši, kur tagad stāvam mēs. Ja viņi skrien, kā skrējuši, jau vakardien saulrietā būs tikuši līdz Fangorna pie­vārtei.

— Ne ziemeļos, ne rietumos neredzu neko citu kā vien zāli, kas dūmakā sarūk aizvien sīkāka, — ierunājās Gimlins. — Vai saredzēsim mežu, ja uzrāpsimies kalnā?