Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Labu laiku viņš palika turpat, uz ceļiem noslīdzis, sagumis un gauži raudādams, joprojām cieši satvēris Boromira roku. Tādu viņu uzgāja Legolass un Gimlins. Abi, it kā medībās iedami, pa­klusām un aiz koku stumbriem slēpdamies nolavījas lejup pa kalna rietumu nogāzi. Gimlinam bija cirvis rokā, un Legolasam — garais duncis, bultas elfs bija izšāvis visas līdz pēdējai. Nonākuši pļavā, viņi pārsteigumā sastinga un tad brīdi stāvēja, galvu bēdās nokāruši, jo abiem rādyās, ka paskaidrojumi lieki.

— Ak vai! — ierunājās Legolass, pienācis Aragornam klāt. — Mežā samedījām un apkāvām daudz orku, bet te no mums būtu lielāks labums bijis. Nācām, kolīdz izdzirdējām ragu, bet, rādās, par vēlu. Bīstos, vai neesat nāvīgi savainoti.

— Boromirs ir miris, — Aragorns atsaucās. — Pats esmu ne­skarts, jo manis nebija viņam līdzās. Viņš krita, sargādams hobi- tus, kamēr es biju augšā, kalnā.

— Hobitus! — iekliedzās Gimlins. — Tad kur viņi ir? Kur Frodo?

— Nezinu, — Aragorns gurdi noteica. — Pirms nāves Boromirs man pavēstīja, ka orki viņus savaņgojuši un, viņaprāt, pagalam hobiti neesot. Aizsūtīju viņu pakaļ Merijām un Pīnam, bet nepa- vaicāju, vai te bija ari Frodo vai Sems, un, kad pavaicāju, bija jau par vēlu. Itin viss, ko šodien esmu pasācis, nogājis greizi. Ko lai tagad iesāk?

—Vispirms jāparūpējas par kritušo, — Legolass ieteicās. — Ne­var taču atstāt viņu kā maitu guļam starp visiem šiem draņķa orkiem.

— Bet tas jāpaveic ātri, — norādīja Gimlins. — Boromirs ne­gribētu, lai mēs lieki kavējamies. Mums jādzenas pakaļ orkiem, ja reiz ir cerība, ka vismaz viens no mūsu Pulka gūstā saņemts dzīvs.

— Bet mes nezinām, vai orki sagūstījuši Gredzena glabātāju, — Aragorns sacīja. — Vai mums der viņu pamest? Vai pirmām kār­tām nebūtu uzmeklējams viņš? Tāda izvēle ir īsta sodība!

— Tad vispirms paveiksim to, kas visādā ziņā darams, — Legolass ieteica. — Mums nav nedz laika, nedz rīku, lai apglabātu mūsu biedru, kā pieklājas, vai uzbērtu kapukalnu. Sanest akmeņu krāvumu — to varētu.

— Tāds darbs bus grūts un ilgs: akmeņu, kādi še derētu, te nav — tuvākie ir pašā ūdensmalā, — Gimlins noteica.

— Tad ieguldīsim Boromiru laivā kopā ar viņa paša un sa­triekto pretinieku ieročiem, — Aragorns ierosināja. — Aizgādāsim viņu līdz Raurosa ūdenskritumam un atdosim Andulnai. Gon- doras upe parūpēsies vismaz par to, lai neviens nešķīstenis neap­gāna viņa miesas.

Aši pārmeklējuši orku līķus, viņi uzietos zobenus, sadragātās bruņcepures un vairogus sakrāva kaudzē.

— Paskat! — Aragorns izsaucās. — Te ari atrodam zīmes! — No draudīgo ieroču ķīpas viņš izcēla divus dunčus, kam bija smailas lapas veidolā izkalts asmens un zeltsarkans, rakstiem rotāts spals, un, pameklējis vēl, uzgāja ari makstis — melnas, iz­liktas ar sīkiem, sarkaniem, dārgiem akmentiņiem. — Šie nu nav orku rīki! — viņš sacīja. — Šie bija hobitiem pie sāniem. Nav šaubu, ka orki viņus aptīrījuši, taču dunčus pievākt baidījušies, zinādami, kam tie domāti: Aizrietu ļaužu darinājums, visgarām norakstīts ar Mordorai uzliktiem lāstiem. Tātad, ja mūsu draugi ir pie dzīvības, ieroču viņiem nav. Paņemšu dunčus līdzi, par varī­tēm cerēdams, ka iznāks tos atdot pēc piederības.

— Un es, — ierunājās Legolass, — salasīšu bultas, cik nu uziešu, jo bultu maks man tukšs. - Pārmeklējis grēdu un zemi visapkārt, viņš atrada ne vienu vien tādu, kas bija palikušas vese­las, bet ar garākiem kātiem nekā šautras, ko raduši likt lietā orki. Elfs tās cieši nopētīja.

Un Aragorns palūkojās uz apkautajiem, un viņš teica: — Te guļ daudzi, kas nav Mordoras ļaužu. Viena daļa ir no ziemeļiem, no Miglas kalniem, jebšu arī par orkiem un viņu sugu es nenieka nezinu. Un ir vēl citi, kas man rādās svešādi. Viņu mantība vis­pār neizskatās pēc orku darinājuma!

Zālē gulēja četri paprāvāka auguma goblinu kareivji — mel­nīgsnēji, ar ieslīpām acīm, duclgām kājām un druknām rokām. Viņi bija bruņoti ar īsiem, platiem zobeniem — nevis līkajiem ja- taganiem, ko iecienījuši orki, — un ar īves koka lokiem, kas iz­mēra un apveida ziņā līdzinājās tiem, kādus gatavoja cilvēki. Viņu vairogus rotāja savāda zīme — sīka, balta plauksta melnā laukumā; dzelzs bruņcepurēm uz pieres vīdēja rūna S, izkalta no kāda balta metāla.

— Tādas zīmes man nav nācies redzēt, — Aragorns sacija. — Ko tās nozīmē?

—S nozīmē "Saurons", — Gimlins noteica. — Tas nolasāms viegli.

— Nekā! — Legolass iebilda. — Saurons elfu rūnas nelieto.

— Tāpat ari nedz lieto, nedz ļauj rakstīt vai izrunāt savu īsto vārdu, — Aragorns piebilda. — Un viņš nelieto balto krāsu. Or­kiem, kuri Baradūras kalpībā, zīme ir Sarkanacs. — Viņš mirkli stāvēja, domās iegrimis. — Manuprāt, S norāda uz Sarumanu, — viņš pēdīgi teica. — Izengardā plosās ļaunums, un Rietumos vairs nav droši. Noticis tas, no kā Gendalfs tā bijās — nodevējs Saru- mans kaut kā izdibinājis, kurp un kāpēc dodamies. Tāpat viņam, jādomā, zināms, ka Gendalfs kritis. Varbūt vajātāji no Morijas palikuši Loriēnas modro sargu nemanīti, bet varbūt viņi šai zemei metuši likumu un uz Izengardu aizskrējuši pa citiem ceļiem. Orki pārvietojas ātri. Taču Sarumans pie ziņām tiek visādi. Vai atmi­naties putnus?

— Jā, bet miklas minēt mums nav vaļas, — Gimlins atgādi­nāja. — Nesīsim nu Boromiru!

— Tomēr pēc tam mīklas nāksies vien atminēt, ja gribam izraudzīties pareizo ceļu, — Aragorns atsaucās.

— Varbūt tāda pareizā ceļa nemaz nav, — Gimlins noteica.

Paķēris cirvi, rūķis nocirta vairākus zarus. Tos viņi sasēja kopā ar loka stiegrām un visam pāri pārklāja savus apmetņus. Noguldījuši ceļabiedra miesas uz pašdarinātajām nestuvēm, viņi aiznesa tās līdz krastmalai kopā ar tām Boromira pēdējās kaujas trofejām, ko gribēja dot viņarh līdzi. Ceļš nebija nekāds garais, tomēr uzdevums izrādījās grūts, jo Boromirs bija gan augumā liels, gan spēcīgs vīrs.

Aragorns palika ūdensmalā, pieskatīdams nestuves, bet Le­golass un Gimlins kājām steidzās atpakaļ uz Atspirgu. Līdz tai bija kātojama jūdze vai drusku vairāk, un aizritēja labs laiciņš, iekams viņi atgriezās, divās laiviņās veikli airēdamies gar krastu.

— Nu jāizstasta kas dīvains! — Legolass pavēstīja. — Krastā ir tikai divas laivas. No trešās ne miņas, lai kā meklējām.

— Vai orki tur bijuši? — Aragorns noprasīja.

— Ne pēdas neredzējām, — Gimlins atteica. — Un orki laivas būtu pievākuši vai sapostījuši līdz ar visām mantām.

— Kad aiziesim turp, es papētīšu zemi, — Aragorns sacīja.

Viņi ieguldīja Boromiru laivā, kam vajadzēja aizvest viņu pēdējā gaitā. Pelēko kapuci un elfu apmetni viņi salocīja un pa­lika Boromiram pagalvi. Izsukājuši viņa garos, tumšos matus, viņi sakārtoja tos aizgājējam uz pleciem. Ap vidu viņam mirdzēja Loriēnas zelta josta. Bruņcepuri viņi noguldīja Boromiram līdzās, klēpī viņam nolika pārcirsto kaujas ragu, zobena spalu un as­mens šķēpeles, bet zem kājām — ienaidnieku zobenus. Tad, pie­sējuši bēru laivas priekšgalu pie otras laivas pakaļgala, viņi izlī­goja straumē, skumīgi irās gar krastu, līdz iegriezās straujajā attekā un paslīdēja garām ar zaļu zāli klātajai Atspirgai. Tolbran- diras stāvās kraujas mirdzēt mirdzēja — nupat jau bija krietna pēcpusdiena. Viņi virzījās uz dienvidiem, un drīz priekšā uzputo- jās Rauross, trīsēdams zeltainā ņirbā. Ūdenskrituma šalkas un dārdi drebināja nekustīgo gaisu.