Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Viņi sērīgi atsvabināja bēru laivu — tur nu Boromirs dusēja rimts un mierīgs, slīdēdams pāri straumes plūdenajām krūtīm. Upe viņu pārņēma savā ziņā, kamēr pavadītāji savu laivu saval­dīja airēdamies. Boromirs aizlīgoja viņiem garām, un laiviņa lēnām attālinājās, pamazām pārtapdama par melnu punktiņu, ko apņēma zeltaina gaisma, un tad tas piepeši pazuda. Rauross dār­dēja kā dārdējis. Upe bija paņēmusi Denetora dēlu Boromiru, un nevienam vairs nebija lemts viriu redzēt Minastirītā rītos, kā ierasts, stāvam Baltā torņa galā. Bet Gondorā vēl ilgi pēc tam tika glabāts stāsts par elfu laivu, kas nolaidusies lejup pa ūdenskri­tumu un cauri putās sakultajam ezeram, Osgiliatai un Anduīnas sazarotajai deltai naktī, zem zvaigžņotas debess, aiznesusi viņu Dižjūrā.

Trīs palicēji krietnu brīdi klusēdami vērās viņam nopakaļ. Tad Aragorns ierunājās. — Mājinieki gaidīs viņu pārnākam, Baltajā tornī stāvēdami, — viņš teica, — taču viņš nepārradīsies nedz no kalnu, nedz jūras puses. — Tad viņš lēnām uzņēma dziesmu:

— Pār Rohānas dūkstīm un zālainām pļavām, kas vilni tik lepnas kā jūra.

Nāk vakarvijš lēnām, līdz loku met, glauzdamies liegi pie pilsētas mūra.

"Ko redzēji, rieteni? Stāsti, ko vēstīsi šovakar, klaidoni tālais!

Vai Boromirs Spēkavīrs redzēts, kad debesīs zvaigznes vai mēness balais?"

"Jā, redzēju viņu es jājam pār septiņiem strautiem un ūdeņiem plašiem,

Ja, redzēju ejam uz ziemeļu pamales pusi pār tīreļiem tukšiem,

Kur sabiezē tumsa, — tur pagaisa Boromirs, nav vairs no viņa ne miņas.

Sauc ziemeli — varbūt tas dzirdējis ragu vai atgādā gaidītās ziņas."

"Ai, Boromir! Stāvu uz cietokšņa sienas un veros uz vakaru pusi,

Bet nenāc tu mājup no tīreļiem tukšiem, ko dzīvība sen pametusi."

Tad iedziedājās Legolass:

— No jūras, kur salējas upes, skrien dienvidvējš valgais pār kāpām un oļiem

Ar kaiju sērīgām klaigām, tad tuvojas vārtiem ar vaidošiem soļiem.

"Ko redzēji, dienvidi? Stāsti, ko vēstīsi mijkrēslī, skumīgais draugs!

Kur Boromirs Godavīrs tagad? Viņš kavējas — prieks mans un acuraugs."

"Jel nevaicā, kurš viņš mīt tagad, — cik kaulu jau atdusas smiltājā baltā

Vai vētras un negaisa izmesti krastā, kur skalojas nakts tumsā saltā!

Cik tādu, kas laidušies lejup pa Dižupi šūpoties bangainos vālos!

Sauc ziemeli — prasi, ko sūtījis turpu, ko aizpūtis ūdeņos tālos?"

"Ai, Boromir! Vārtu ceļš aiztek uz dienvidiem, projām uz jūras pusi,

Bet nenāc tu mājup ar vēju un kaijām, kam kliedzieni tāli un klusi."

Pec tam no jauna iedziedājās Aragorns:

—No Ķēniņu vārtiem jāj ziemelis bargais ar ūdeņu šalku un dārdiem

Un ragu pūš skanīgi, salti un dzidri, un klauvē pie pilsētas vārtiem.

"Ko redzēji, ziemeli? Stāsti, ko vēstīsi šodien, ak, varenais vējš!

Jo Boromirs Drosminieks ilgi jau projām, un vīrs viņš ir lepns un spējš."

"Kur Amonhens slejas, es dzirdēju saucam. Tur Boromirs cīnījās spīvi.

Tur pārcirsto vairogu, lūzušo zobenu paņēma ūdeņi brīvi.

Tur mierā dus cildenā galva un miesas, tur rimis dus daiļais vaigs,

Un zeltainais Rauross uz varenām krūtīm viņu pacēla saudzīgs un maigs."

"Ai, Boromir! Sargtornis baltais nu vērsies uz ziemeļu pusi arvien —

Uz zeltaino Raurosu bargo, uz krācēm, līdz laika galam, mūždien."

Dziesma noklusa. Tad viņi pagrieza laivu atpakaļ un, cik ātri vien jaudāja, pret straumi Irās atpakaļ, uz Atspirgu.

— Austreni jūs atstājāt man, — ierunājās Gimlins, — taču es par to nebildīšu ne vārda.

— Tā jau tam jābūt, — Aragorns atsaucās. — Minastirltas ļaudis austreni piecieš, bet vēstis tam nevaicā. Taču nu Boromirs ir aizgajis savu ceļu, un mums jāsteidzas izlemt, kurp vedis mū­sējais.

Viņš izpētīja pļavu — ātri, taču pamatīgi, it bieži noliekda­mies tuvāk pie zemes. — Orki te kāju nav spēruši, — viņš noteica.

— Nekas cits te skaidri nav nosakāms. Mēs visi te esam pēdas atstājuši — nostaigāts krustām šķērsām. Nevaru pasacīt, vai kads no hobitiem še atgriezies pēc tam, kad sākām meklēt Frodo. — Viņš vēlreiz pagājās līdz krastam, kur Dižupē ietecēja avota ba­rota tērclte. — Te ir daži skaidri nospiedumi, — viņš pavēstīja.

— Hobits iebridis ūdeni un tad izbridis krastā, tikai nav nosa­kāms, pirms cik ilga laika.

—Tad kā tu tulko šo miklu? — Gimlins apjautājās.

Aragorns acumirkli neko neatbildēja, bet pagājās atpakaļ līdz nometnes vietai un aplūkoja mantas. — Divu paunu trūkst, — viņš sacīja, — un viens ir Sema maišelis — tas bija visai prāvs un smags. Tad atbilde būs šāda: Frodo aizbraucis ar laivu, un kalpotājs devies viņam līdzi. Frodo droši vien atgriezās, kamēr mūsu še nebija. Sastapu Semu jožam augšā kalnā un teicu, lai turas man nopakaļ, taču viņš acīmredzot tā vis nedarīja. Būs nopratis, kas saimniekam padomā, un atskrējis šurp, kamēr Frodo vēl bija tepat. Grūti būs nācies Semu atstāt iepakaļ!

— Bet kālab viņam vajadzēja pamest iepakaļ mūs — tā, ne vārdiņa nebildušām? — Gimlins nesaprata. — Savāda rīcība!

— Un drosmīga, — Aragorns noteica. - Manuprāt, Semam bija taisnība. Frodo nevienu no saviem draugiem negribēja vedi­nāt līdzi uz Mordoru, drošā nāvē. Bet zināja, ka pašam turp jāiet. Pēc tam kad Frodo aizgāja apdomāties, būs noticis kas tāds, kas līdzēja pārvarēt bailes un šaubas.

— Varbūt orki uzklīda sirodami un viņš laidās bēgt? — Legolass ieteicās.

— Bēga gan — skaidra lieta, — Aragorns sacīja, — tikai, ma­nuprāt, ne jau no orkiem. — Kālab, viņaprāt, Frodo piepeši iz­šķīries un meties bēgt, Aragorns neizpauda. Boromira pēdējos vārdus viņš ilgi glabāja kā noslēpumu.

— Tad vismaz tik daudz nu ir skaidrs, — Legolass sacīja. — Šajā Dižupes krastā no Frodo vairs nav ne miņas — laivu aizvest va­rēja vienīgi viņš. Un Sems aizbraucis līdzi — tikai viņš varēja savākt savu maišeli.

— Tad mums jānospriež, — Gimlins teica, — vai kāpsim pāri palikušajā laiviņā un brauksim nopakaļ Frodo vai arī kājām dzī­simies pakaļ orkiem. Ne vienādi, ne otrādi nekādu lielo cerību nav. Dārgas stundas jau esam pazaudējuši.

— Ļauj apdomāties! — bilda Aragorns. - 1 Un kaut nu es tagad nospriestu pareizi un grozītu šīs nedienas sūro likteni! — Viņš brīdi stāvēja klusēdams. — Dzīšos pakaļ orkiem, — viņš beidzot noteica. — Es būtu devies Frodo pavadoņos līdzi uz Mordoru un turējies kopā ar viņu līdz galam, bet, ja tagad metīšos viņu mek­lēt pa kalniem un lejām, gūstekņus nāksies atstāt mocībās un nāves draudos. Sirds man pēdīgi runā skaidru valodu — Glabātāja liktenis vairs nav manās rokās. Pulks savu darbu ir padarījis. Tomēr mēs, palikušie, nevaram pamest biedrus, kamēr spēks vēl kaulos. Ejam! Dosimies tūliņ. Visu, bez ka varam iztikt, atstājiet šepat. Steigsimies, cik jaudas, dienu un nakti!

Izvilkuši no ūdens pēdējo laivu, viņi aiznesa to līdz mež­malai. Zem laiviņas viņi sakrāva mantību, kas ceļā bija lieka un nebija aiznesama līdzi. Tad viņi devās projām no Atspirgas. Pēcpusdiena jau dzisa, kad viņi atkal nonāca norā, kur bija kri­tis Boromirs. Tur viņi uzmeklēja orku pēdas. Atrast tās nebija nekāda lielā māksla.

— Neviens cits tā nemēdz bradāties, — Legolass noteica. — Rādās, viņi tīri ar patikšanu cērt un nomīda visu, kas aug un nav pat pa kājām.