DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Ar labu rītu! — viņš beidzot noteica. — Mēs te negribam nekādas dēkas — paldies! Varat pamēģināt aiz Pakalna vai viņpus Straumes. — Ar to viņš gribēja sacīt, ka saruna beigusies.

— Cik daudz gan nozīmju ir jūsu labajam rītam! — teica Gendalfs. — Tagad jūs gribat teikt, ka vēlētos tikt no manis vaļā un ka šis rīts nebūs labs, iekams es nebūšu pazudis.

— Nebūt ne, nebūt ne, cienītais kungs! Paga — šķiet, ka es nezinu jūsu vārdu?

— Jā, jā, tieši tā jūs domājāt, cienītais kungs! Bet es gan zinu jūsu vārdu, mister Bilbo Bagins! Un arī jūs zināt manējo, kaut arī neatceraties, ka es esmu tā īpašnieks. Mani sauc Gendalfs, un Gendalfs — tas esmu es! Kas to būtu domājis, ka piedzī­vošu tādu laburītu no Belladonnas Tukas dēla, it kā būtu atnācis pie viņa durvīm, pogas tirgodams!

— Gendalfs, Gendalfs! Ak tu debestiņ! Vai patiesi tas pats klejotājs burvis, kurš iedeva Vecajam Tukam divas apburtas briljanta aproču pogas, kas pašas aizdarījās un nenāca vaļā, iekams tām pavēlēja? Vai patiesi tas pats vīrs, kas viesībās prata stāstīt tādus brīnumainus nostāstus par pūķiem un gobliniem 1 , un milžiem, un iz­glābtām princesēm, un atraitņu dēlu negaidīto veiksmi? Vai patiesi tas pats meistars, kas prata sarīkot tādu neredzētu uguņošanu? To nu gan es atceros! Vecais Tuks vien­mēr rīkoja to Jāņu vakarā. Tas tik bija vareni! Raķetes izauga gaisā kā milzu uguns-

' Populārs folkloras tēls — ļauns, ķemiga izskata radījums. (Tulk.) lilijas un lauvmutītes, un zeltalietus un visu garo vakaru krēslā peldēja pa debe­sīm. — Nu jau jūs būsiet pamanījuši, ka misters Baginss nemaz nebija gluži tāds sau­siņš, par kādu pats sevi labprāt iztēlojās, un ka viņam turklāt loti patika puķes. — Ak tu tētīt! — viņš nerimās. — Vai patiesi tas pats Gendalfs, ar kura ziņu tik daudz prā­tīgu puisēnu un meitēnu aizlaidušies nezināmās tālēs, trakulīgas dēkas meklēdami? Kas tik nav noticis — rāpšanās kokos, ciemošanās pie elfiem, kuģošana uz svešām zemēm! Ak pasaulīt, tad gan dzīve bija inter… Es gribēju teikt, ka jūs savulaik šai pusē daudz ko sagriezāt ar kājām gaisā. Lūdzu piedošanu, bet man nebija ne jaus­mas, ka jūs joprojām piekopjat veco amatu.

— Ko gan citu lai es darītu? — noprasīja burvis. — Sā vai tā, es priecājos, ka jūs kaut ko par mani tomēr atceraties. Vismaz manu uguņošanu jūs pieminat ar laipnu prātu, un tas jau dod kādu cerību. Tik tiešām, jūsu godājamā vectēva Tuka dēļ un na­baga Belladonnas dēļ es došu jums to, ko jūs lūdzat.

— Lūdzu piedošanu, bet es neko neesmu lūdzis!

— Esat gan! Un nu jau divreiz. Manu piedošanu. Es jums to atvēlu. Taisnību sakot, atļaušos pat tik daudz, ka iesaistīšu jūs šajā dēkā. Tas būs ļoti intereisanti man un ļoti noderīgi jums, un iespējams, ka šī dēka būs arī ienesīga, ja vien jūs tiksiet tai līdz beigām.

— Atvainojos! Es nevēlos nekādas dēkas, sirsnīgs paldies! Vismaz šodien ne. Ar labu rītu! Bet atnāciet, lūdzu, uz tēju — kad vien gribat! Varbūt rīt? Atnāciet rīt! Visu labu!

Pēc šiem vārdiem hobits apsviedas apkart, iespruka pa savam apaļajam, zaļajam durvīm un aizdarīja tās tik ātri, cik vien uzdrīkstējās, lai neliktos rupjš. Burvji tomēr paliek burvji.

— Kāda joda pēc es viņu aicināju uz tēju? — viņš pukojās pie sevis, iedams uz pieliekamā pusi. Viņš nupat kā bija paēdis brokastis, taču sprieda, ka pāris kūku un kāda dzēriena glāze pēc šī izbīļa nāktu tikai par labu.

Gendalfs tikmēr joprojām stāvēja aiz durvīm un ilgi, bet klusi smējās. Pēc brītiņa viņš paspēra soli uz priekšu un ar nūjas smaili uzšņāpa uz hobita zaļajām, skaistajām durvīm dīvainu zīmi. Tad viņš devās projām — ap to pašu laiku, kad Bilbo beidza ēst otro kūku un sāka domāt, ka ļoti veiksmīgi izsprucis no visām dēkām.

Nākamajā dienā viņš Gendalfu bija gandrīz piemirsis. Viņam nekas lāgā neturē­jās atmiņā, ja vien viņš vajadzīgo nepierakstīja Darīšanu Blociņā, piemēram: «Gen­dalfs trešdien uz tēju.» Iepriekšējā dienā viņš bija juties pārlieku satraukts, lai to izdarītu.

Tieši pirms tējas dzeramā laika varen sparīgi noskanēja durvju zvans, un tad gan viņš atcerējās! Steigšus Bilbo metās uzlikt uz uguns katliņu un izņemt vēl vienu ta­sīti un apakštasīti un vēl pāris kūku un tad skrēja pie durvīm.

«Piedodiet, ka liku jums gaidīt!» viņš jau,gribēja sacīt, kad ieraudzīja, ka tas nem^tz nav Gendalfs. Tas bija rūķis ar zilganu bārdu, kuras gals bija aizsprausts aiz zeltītas jostas, un ļoti spriganām acīm, kas dzirkstīja zem tumši zaļās kapuces. Līdzko durvis pavērās, viņš iemetās iekšā, itin kā būtu ticis gaidīts.

Rūķis pakāra savu apmetni ar kapuci uz tuvākā pakaramā un, zemu paklanījies, noteica: — Dveilins ir jūsu rīcībā!

— Un Bilbo Baginss ir jūsējā! — sacīja hobits, pirmajā brīdī pārlieku pārsteigts, lai uzdotu kādu jautājumu. Kad klusums, kas sekoja, bija kļuvis neveikls, viņš pie­bilda: — Es nupat kā grasījos dzert tēju; laipni lūdzu, piebiedrojieties man. — Varbūt aicinājums iznāca pastīvs, taču domāts tas bija no sirds. Un ko gan darītu jūs, ja pie jums neaicināts ierastos kāds rūķis un bez jebkāda paskaidrojuma pakārtu jūsu priekštelpā savas virsdrēbes?

Viņi tikai mazu brītiņu bija pasēdējuši pie galda — patiesībā tikai nupat kā aizsā­kuši trešo kūku —, kad durvju zvans ieskanējās vēlreiz un pat skaļāk nekā iepriekšē­jo reizi.

— Atvainojiet! — noteica, hobits un steidzās pie durvīm.

«Tātad beidzot jūs esat klāt!» viņš šoreiz gribēja Gendalfam sacīt. Bet tas nebija Gendalfs. Uz sliekšņa stāvēja ļoti vecīga izskata rūķis ar baltu bārdu un koši sarkanu kapuci; un arī viņš iemetās iekšā, līdzko durvis bija atvērtas, — gluži kā aicināts viesis.

— Es redzu, ka šie jau sākuši pulcēties, — viņš teica, ieraudzījis uz pakaramā Dveilina zaļo kapuci. Savu sarkano viņš pakāra tai līdzās un, roku pie krūtīm piespie­dis, sacīja: — Beilins ir jūsu rīcībā!

— Pateicos! — Bilbo izdvesa. Tas gan nebija īstais vārds, taču dzirdētais «šie jau sākuši pulcēties» bija ne pa jokam izsitis viņu no sliedēm. Viņam patika ciemiņi, taču vēl labāk patika, ja tie pirms apciemojuma bija jau pazīstami, un arī ielūgt tos viņam labāk patika pašam. Prātā pazibēja briesmīga doma: var taču pietrūkt kūku, un tad viņam pašam — namatēvs būdams, viņš zināja savu pienākumu un ievēroja to, lai cik tas būtu sāpīgi, — būs jāpaliek bešā.

— Nāciet iekšā, un iedzersim tēju! — pēc dziļas ieelpas viņam izdevās pateikt.

— Es labāk gribētu glāzi alus, ja jums nekas nav pretī, mans laipnais kungs! — sacīja Beilins ar balto bārdu. — Bet no kādas kūkas gan neatteikšos — vislabāk, ja jums atrastos magoņkūciņa.

— Cik uziet! — Bilbo, pašam par pārsteigumu, dzirdēja sevi atbildam un pēc tam attapās teciņus steidzam uz pagrabu, lai piepildītu alus krūzi, un uz pieliekamo, lai paņemtu divas skaisti apaļas magoņkūciņas, ko viņš šajā pēcpusdienā bija izcepis pēc- vakariņu uzkodai. Kad viņš atgriezās, Beilins un Dveilins pie galda sarunājās kā veci draugi (patiesībā viņi abi bija brāļi). Bilbo tikko paspēja nolikt viņiem priekšā alu un kūkas, kad atkal skaļi jo skaļi noskanēja durvju zvans, un šim zvanam sekoja vēl viens.

«Šoreiz tas noteikti būs Gendalfs,» Bilbo nodomāja, tusnīdams prom pa gaiteni. Bet tas atkal nebija viņš. Tie bija vēl divi rūķi, abi zilās kapucēs, ar sudrabotām jostām un dzeltenām bārdām, un katrs turēja rokās darbarīku kasti un lāpstu. Abi iemetās iekšā, kolīdz durvis bija mazliet pavērušās, un Bilbo par to pat lāgā vairs nebrīnījās.