DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Tieši tā, — sacīja Torins.

— Turklāt, — Gendalfs turpināja, — es aizmirsu piebilst, ka šai kartei līdzi nāk atslēga, maziņa un neparasta atslēdziņa. Te tā ir! — viņš teica un pasniedza Torinam sudraba atslēgu ar garu vidusdaļu un sarežģītiem slēdzenes robiņiem. — Glabā to rūpīgi!

— To es darīšu gan, — teica Torins un piestiprināja guvumu pie smalkas ķēdītes, kas karājās viņam ap kaklu zem virsjakas. — Nu jau viss sāk izskatīties tā kā cerīgāk. Sis jaunums krietni pavērš mūsu izredzes uz labo pusi. Līdz šim mums nebija skaidrs, ko īsti darīt. Mēs prātojām doties uz austrumu pusi, cik klusi un piesardzīgi vien iespē­jams, un nokļūt pie Garā Ezera. Pēc tam sāktos nedienas…

— Tās sāktos daudz agrāk, cik es pazīstu austrumu pusi, — viņu pārtrauca Gen­dalfs.

— No turienes mēs varētu iet uz augšu gar Straujupi, — Torins turpināja, neie­vērodams Gendalfa piezīmi, — un aiziet līdz Dziļlejas drupām — tā ir sena pilsēta tur ielejā, Vientuļā Kalna paēnā. Bet mums nevienam nepatika doma par Priekšējiem Vārtiem. Upe iztek tieši pa tiem, cauri augstajai klintij Kalna dienvidos, un tieši pa tiem nāk ārā arī pūķis — turklāt ļoti bieži, ja vien viņš nav mainījis savas ieražas.

— Tas nebūtu ieteicams, — sacīja burvis. — Vismaz bez izcila Spēkavīra vai pat Varoņa par to nav ko domāt. Es mēģināju tādu atrast, bet visi spēkavīri cīnās kaut kur tālās zemēs, un varoņi šai apkaimē sastopami reti vai nemaz. Zobeni šai pusē ir lie­lākoties aprūsējuši, cirvjus lieto malkai un vairogus izmanto par šūpuļiem vai katlu vākiem; un pūķi mājo tīkami tālu prom (un tāpēc šķiet tīrie pasaku tēli). Tāpēc jau es izšķīros par slepenu ielaušanos — it īpaši, kad atcerējos, ka ir arī Sānu Durvis. Un te ir mūsu Bilbo Baginss, pats īstākais kramplauzis, mūsu izraudzītais ielaušanās meis­tars. Tāpēc ķersimies pie darba un izstrādāsim noteiktu plānu.

— Lai notiek, — atteica Torins, — un cerēsim, ka mūsu ielaušanās meistars dos mums kādus norādījumus vai ierosinājumus. — Viņš ar izsmejošu laipnību pagriezās pret Bilbo.

— Vispirms es gribētu uzzināt kaut ko vairāk par visu šo lietu, — hobits sacīja, iekšēji juzdamies pagalam apmulsis un iztrūcināts, taču vēl joprojām Tuku cilts ap­ņēmības pilns un gatavs turpināt iesākto. — Tas ir, par zeltu un par pūķi un visu pā­rējo — kā šis zelts tur nokļuvis, kam tas pieder un tā tālāk, un tā joprojām.

— Ak mūžs! — iesaucās Torins. — Vai tad jūs neredzat karti? Un vai jūs nedzir­dējāt mūsu dziesmu? Un vai mēs par to visu nerunājam jau stundām ilgi?

— Vienalga, man gribētos noklausīties visu skaidri un pēc kārtas, — Bilbo ietie­pīgi teica, pieņemdams lietišķa veikalnieka toni (to viņš parasti pietaupīja tiem, kuri mēģināja no viņa aizņemties naudu) un cenzdamies izskatīties cik vien iespējams gudrs, apdomīgs un lietpratīgs un attaisnot Gendalfa slavinājumus. — Es gribētu arī zināt, cik liels ir risks, kādi var būt izdevumi, laika patēriņš, atlīdzība un tā tālāk. — Ar to viņš domāja: «Kas man no visa tā galā tiks? Un vai ir paredzams dzīvam atgriezties mājās?»

— Ak, nu labi, — piekāpās Torins. — Pirms daudziem gadiem, mana vectēva Trora laikā, mūsu dzimta tika izdzīta no tālajiem ziemeļiem un ar visu savu mantību un iedzīvi apmetās Vientuļajā Kalnā, kas ir te uz kartes. Pašu kalnu bija atradis kāds mans tālīns sencis, Treins Vecais, bet tagad viņi tajā izraka ejas un tuneļus, izcirta plašākas zāles un lielākas darbnīcas — un turklāt vēl, kā noprotams, atrada tur bezgala daudz zelta un arī daudz dārgakmeņu. Tā vai citādi, bet viņi kļuva milzum bagāti un slaveni, un mans vectēvs atkal kļuva par Kalna karali, un pret viņu ar bijību izturējās visi mir­stīgie, kas dzīvoja dienvidu pusē un pamazām nometinājās gar Straujupi līdz pat ie­lejai, ko aizēno Vientuļais Kalns. Tajā laikā viņi tur uzcēla jautro Dziļlejas pilsētu. Citzemju karaļi labprāt sūtīja pēc mūsu kalējiem, un pat visvājākie meistari saņēma bagātīgu atalgojumu. Tēvi lūdzās, lai mēs ņemam viņu dēlus par mācekļiem, un dāsni maksāja mums par to, it īpaši graudā, apgādājot mūs ar pārtiku, ko mēs paši nekad nepūlējāmies audzēt vai gādāt. Visā visumā tie mums bija labi laiki, un pat vistrūcī­gākajiem pietika naudas un vēl atlika, ko gatavot skaistas lietiņas tīrā prieka labad, nemaz jau nerunājot par lieliskajām burvju rotaļlietām, kurām līdzīgas šodien vairs pasaulē neatrast. Tā nu mana vectēva nama zāles pildījās bruņām un dārgakmeņiem, kokgriezumiem un traukiem, un Dziļlejas rotaļlietu tirgus bija visas ziemeļu apkai­mes brīnums.

Nav šaubu, ka tieši tas pievilināja pūķi. Kā zināms, pūķi zog zeltu un dārgakmeņus no cilvēkiem, elfiem un rūķiem — kur vien spēj tos atrast; un viņi sargā savu laupī­jumu, cik ilgi vien dzīvo (un tas nozīmē mūžīgi, ja vien viņus nenogalina), kaut arī neizmanto no tā pat ne misiņa gredzenu. Patiesībā viņi pat lāgā neatšķir vērtīgu izstrā­dājumu no nevērtīga, kaut gan parasti diezgan labi zina esošās tirgus cenas; un paši viņi neprot izgatavot neko — nespēj pat pievilkt nieka vaļīgu skrūvīti bruņās. Zie­meļos tolaik dzīvoja daudz pūķu, un laikam tur zelta sāka pietrūkt — rūķi bēga uz dienvidiem vai arī gāja bojā, un pūķi paši jau spēj vienīgi postīt un šķērdēt, turklāt jo dienas jo negantāk. Tur dzīvoja kāds sevišķi alkatīgs, stiprs un negants mūdzis, vār­dā Smogs. Kādu dienu viņš pacēlās gaisā un laidās uz dienvidiem. Vispirms mēs iz­dzirdējām tādu troksni, it kā no ziemeļu puses tuvotos viesuļvētra; Vientuļā Kalna priedes vējā čīkstēja un brakšķēja. Daži rūķi, kas tobrīd gadījās ārpus mājas (laimīgā kārtā to starpā arī es — tolaik es biju varens jauns dēkainis, kas allaž klejoja apkārt, un todien tas man glāba dzīvību), — tātad mēs pa labu gabalu ieraudzījām, kā pūķis nometas uz mūsu kalna, liesmu apņemts. Tad viņš devās lejup pa nogāzēm un, kad nonāca līdz mežam, tas aizdegās baltās ugunīs. Tobrīd jau pa visu Dziļleju skanēja zvani, un kareivji tērpās bruņās. Rūķi bēga ārā pa Kalna Lielajiem Vārtiem, bet pūķis aiz tiem viņus jau gaidīja. Nevienam tur neizdevās izsprukt sveikā. Upe tecēja, tvaikos garodama, un pār Dziļleju nolaidās migla, un šai miglā pūķis nāca tiem virsū un iznī­cināja lielāko daļu kareivju — parastais skumjais stāsts, kas tajās dienās bija gluži ikdienišķs. Tad šis mūdzis devās atpakaļ un ielīda Kalnā pa Priekšējiem Vārtiem; viņš izvandīja visas zāles, takas, tuneļus, alejas, pagrabus, mājokļus un ejas. Pēc tam vairs iekšienē neviens rūķis nebija palicis dzīvs, un Smogs pievāca visu viņu bagātību sev. Droši vien — jo tā pūķi parasti dara — viņš to visu ir savācis lielā kaudzē dziļi Kalna iekšienē un guļ tai virsū kā gultā. Vēlāk viņš mēdza izlavīties pa Lielajiem Vārtiem un nakts stundās ierasties Dziļlejā, kur nolaupīja cilvēkus, it sevišķi jaunas meitenes, un aiznesa sev līdzi, lai apēstu; un tā tas turpinājās, līdz Dziļleja bija izpostīta un visi tās iedzīvotāji gājuši bojā vai aizbēguši. Kas' tur notiek šobaltdien, es droši nezinu, taču nedomāju vis, ka Vientuļā Kalna tuvumā kāds vēl dzīvo — droši vien ne tuvāk par Garā Ezera attālāko krastu.

Mēs daži, kas tobrīd atradāmies ārpusē, sēdējām paslēptuvēs, raudājām un lādē­jām Smogu; un tur mums negaidot piebiedrojās mans tēvs un vectēvs ar apsvilušām bār­dām. Viņi izskatījās ļoti drūmi un gandrīz neko nerunāja. Kad es jautāju, kā viņi ti­kuši projām, viņi lika man klusēt un pateica, ka pienākšot laiks, kad es visu uzzināšot. Pēc tam mēs devāmies projām, un kopš tā laika mums vajadzējis pelnīt iztiku, kā protam, klejojot šurpu turpu, un nereti nācies nolaisties līdz pat melnstrādnieku un ogļ­raču darbiem. Taču mēs nekad neesam aizmirsuši savus nolaupītos dārgumus. Un pat tagad, kad es varu atzīt, ka mums ir savs mazumiņš ietaupīts un mēs nemaz nedzīvojam tik slikti, — šajā brīdī Torins noglāstīja zelta ķēdīti sev kaklā, — mēs joprojām gribam tos atdabūt un atdarīt ļaunajam Smogam — ja vien to spēsim.