DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Es daudz esmu izprātojies par sava tēva un vectēva izglābšanos. Tagad saprotu, ka viņi noteikti izmantoja kādas sānu durvis, kas bija zināmas vienīgi viņiem. Bet, pēc visa spriežot, viņi uzzīmēja karti, un man gribētos zināt, kā to savās rokās dabūjis Gendalfs un kāpēc tā nenokļuva pie manis, viņu likumīgā mantinieka.

— Nevis es «dabūju to rokā», bet man to iedeva, — sacīja burvis. — Tavu vectēvu Troru, kā tu atceries, Moria raktuvēs nogalināja goblins Azogs…

— Lāsts viņa vārdam, jā, — atteica Torins.

— Un Treins, tavs tēvs, devās prom divdesmit pirmajā aprīlī — pagājušajā ceturt­dienā kopš tās dienas pagāja simt gadu — un no tā laika vairs nav redzēts…

— Tiesa, tiesa, — piekrita Torins.

— Nu tā, un tavs tēvs man iedeva šo karti, lai es to nodotu tālāk tev; un, ja es esmu izraudzījies laiku un pasniegšanas veidu pēc sava prāta, diez vai tu vari man pārmest, ņemot vērā visas pūles, kamēr es tevi sameklēju. Tavs tēvs nevarēja atcerēties pats savu vārdu, kad deva man šo karti, un tavējo ne tik, tā ka visumā man šķiet, ka mani vēl vajadzētu uzslavēt un tencināt. Te tā ir, — viņš sacīja, nododams karti Torinam.

— Es nesaprotu, — teica Torins, un Bilbo juta, ka varētu sacīt to pašu. Sis paskaid­rojums neko daudz nepaskaidroja.

— Pirms tavs vectēvs devās uz Moria raktuvēm, — lēni un cieti sacīja burvis, — viņš drošības labad nodeva karti savam dēlam. Tavs tēvs devās projām pēc tava vec­tēva nāves, lai izmēģinātu laimi ar šo karti, un piedzīvoja daudz ļoti nepatīkamu dēku, bet Vientuļajam Kalnam viņš netika pat tuvumā. Kā viņš nokļuva tur, kur es viņu at­radu, es nezinu, bet atradu es viņu ieslodzītu Melnā Maga pazemes cietumā.

— Bet ko tad tu tur darīji? — šaušalās nodrebēdams, jautāja Torins, un visi citi rūķi arī noskurinājās.

— Nav svarīgi. Es, kā arvien, centos izpētīt to, ko man vajadzēja; un tas bija ne­jauks un briesmu pilns ceļš. Pat es, Gendalfs, tik tikko izglābos dzīvs. Es mēģināju glābt tavu tēvu, bet bija jau par vēlu. Viņš bija zaudējis jēgu un saprašanu un aizmir­sis gandrīz visu, izņemot karti un atslēgu.

— Mēs jau sen esam atmaksājuši Moria gobliniem, — teica Torins, — bet nu mums jāpadomā par Melno Magu.

— Neesi nelga! Viņš ir ienaidnieks, ko nevar pārspēt pat visi rūķi kopā, ja tos izdo­tos atkal savākt no visiem pasaules nostūriem. Vienīgais, ko tavs tēvs novēlēja savam dēlam, bija izpētīt karti un likt lietā atslēgu. Pūķis un Vientuļais Kalns tāpat jau būs pietiekoši barga pārbaude jūsu spēkiem!

— Klausieties, klausieties! — pēkšņi Bilbo pavisam neviļus iesaucās.

— Ko lai mēs klausāmies? — rūķi visi rfeizē noprasīja, strauji pagriezdamies pret viņu, un Bilbo tā uztraucās, ka pateica: — Klausieties, kas man sakāms!

— Nu, kas tad? — viņi pārjautāja.

— Re, kas: es teiktu, ka jums jādodas uz austrumiem un jāizpēta, kas tur notiek. Galu galā tur taču ir Sānu Durvis, un jādomā, ka pūķi palaikam arī guļ. Ja pietiekami ilgi pasēdēsiet uz sliekšņa, gan taču kaut ko izdomāsiet. Un vispār, ja atļauts vaicāt, vai jums neliekas, ka šajā naktī esam pietiekoši ilgi runājuši? Kā būtu, ja mēs liktos gulēt un rīt agri celtos augšā? Es jūs pacienāšu ar kārtīgām brokastīm, pirms jūs do­sieties ceļā.

— Pirms mēs dosimies ceļā, jūs laikam gribējāt teikt, — iebilda Torins. — Vai tad jūs neesat tas pārdrošais kramplauzis? Un vai gan sēdēt uz sliekšņa nav jūsu darbs, nemaz jau nerunājot par iekļūšanu pa durvīm? Bet par naktsguļu un brokastīm es pie­krītu. Es no rīta pirms došanās garākā ceļā mēdzu ēst šķiņķi ar olām: ceptām, nevis vārītām, un nesašķaidiet tās, pārsitot čaumalu!

Pēc tam, kad visi rūķi bija pasūtījuši sev brokastis, pat nesacīdami «lūdzu» (kas loti aizkaitināja Bilbo), viņi cēlās kājās. Hobitam vajadzēja atrast visiem istabas, un viņš izmantoja visas savas brīvās telpas, saklāja guļvietas uz krēsliem un dīvāniem; un tikai tad, kad bija nogādājis visus pie vietas, viņš beidzot varēja likties savā mazajā guļvietā, juzdamies gauži noguris un diezgan nelaimīgs. Vienu viņš nolēma cieši: agri celties viņš nepūlēsies un negādās visiem šiem klaidoņiem viņu sasodītās brokastis. Tuku asinis viņā sāka pagurt, un šobrīd Bilbo nemaz nejutās pārliecināts, ka nākama­jā rītā dosies kaut kur ceļojumā.

Gulēdams gultā, viņš dzirdēja, kā aiz sienas viņa labākajā guļamistabā joprojām dungo Torins:

— Kur kalni miglā salti stīdz, Mās vedīs ceļš, pirms ausīs rīts; Lai gaismā celts top tālais zelts, Kas tēvutēviem nolaupīts.

Bilbo aizmiga ar šo dziesmu ausīs, un tā nesa viņam gauži murgainus sapņus. Rīts jau sen bija atausis, kad viņš atkal pamodās.

Zibenīgi Bilbo pielēca kājās un, uzrāvis rītasvārkus, iesteidzās ēdamistabā. Tur viņš nevienu dzīvu būtni neatrada, toties atrada nepārprotamas pamatīgu un sasteigtu brokastu pēdas. Istaba bija neganti savandīta, un virtuvē grēdojās nemazgātu trauku kalni. Gandrīz ikviens katliņš un panna, kas bija mājās, izskatījās lietoti. Trauku maz­gāšana bija tik nepievilcīgi reāla, ka Bilbo bija spiests ticēt, ka iepriekšējā vakara vie­sības nav bijušas tikai slikts sapnis vien, kā viņš klusībā tika cerējis. Taču galu galā viņš izjuta dziļu atvieglojumu, saprazdams, ka tie visi aizgājuši bez viņa un nav pūlē­jušies viņu modināt («bet ne paldies nepateica,» viņš nodomāja); un tomēr kaut kur sirds dziļumos hobits nespēja nomākt tādu kā nelielu vilšanās sajūtu. Tas viņu pār­steidza.

— Neesi nu muļķis, Bilbo Bagins, — viņš sev teica. — Tavā vecumā domāt par pūķiem un visādām tālzemju blēņām! — Un viņš apsēja priekšautu, aizkūra uguni, uzkarsēja ūdeni un nomazgāja traukus. Tad viņš turpat virtuvē paēda tīkamas brokas­tis, nolēmis pēc tam doties sakopt ēdamistabu. Tikmēr saule jau bija krietni pakāpu­sies; parādes durvis stāvēja vaļā, ļaudamas ieplūst siltām pavasara vēsmām. Bilbo sāka skaļi svilpot un pamazām aizmirsa iepriekšējo vakaru. Tieši tobrīd, kad viņš sēdās ēdamistabā pie vaļēja loga, lai stiprinātos ar nelielām otrajām brokastīm, istabā ie­nāca Gendalfs.

— Manu mīļo zēn, — viņš teica, — kad tu beidzot posīsies ceļā? Kā tad palika ar to agro celšanos — pulkstenis jau pusē vienpadsmit, un tu te mierīgi sēdi un ēd bro­kastis, vai kas nu tev tā skaitās par maltīti. Viņi tev atstāja ziņu, jo nevarēja tik ilgi gaidīt.

— Kādu ziņu? — pavisam apmulsis, vaicāja nabaga misters Baginss.

— Ak tu baltā pasaulīti — izsaucās Gendalfs. — Tu šorīt nemaz vairs neesi savā ādā — tu taču pat neesi slaucījis kamīnam putekļus!

— Kāds tam sakars ar kamīna putekļiem? Man pilnīgi pietika darba, mazgājot četrpadsmit ēdēju atstātos traukus!

— Ja tu būtu slaucījis kamīnam putekļus, tu zem pulksteņa būtu atradis šo te, — sacīja Gendalfs, pasniegdams Bilbo zīmīti (kas, protams, bija rakstīta uz viņa paša pie­zīmju papīra).

Lūk, kas tur bija rakstīts:

«Sveicieni Kramplauzim Bilbo no Torina un Kompānijas! Sirsnīgi pateicamies par Jūsu viesmīlību un par piedāvājumu sniegt mums profesionālu palīdzību, ko ar patei­cību pieņemam. Noteikumi: samaksa tiek izsniegta pēc darba veikšanas, apjomā nepār­sniedzot vienu četrpadsmito daļu no kopējās peļņas (ja tāda būs); ceļojuma izdevumi tiek segti jebkurā gadījumā; bēru izdevumus sedzam mēs vai mūsu pilnvarotas perso­nas, ja radīsies šāda nepieciešamība un konkrētie apstākļi nenoteiks citādu risinājumu.