DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Uzskatīdami par nevajadzīgu traucēt Jūsu visnotaļ godājamo atdusu, mēs doda­mies ceļā pirmie, lai veiktu nepieciešamos priekšdarbus, un gaidīsim Jūsu cienījamo personu pie traktiera «Zaļais Pūķis» Klusajā Līcī tieši pulksten vienpadsmitos. Paļau­jamies, ka būsiet precīzs.

Palikdami Jums allaž uzticīgi,

Jūsu Torins & Co.»

— Tātad vēl atliek desmit minūtes. Tev vajadzēs doties skriešus, — teica Gendalfs.

— Bet… — iesāka Bilbo.

— Tam nav laika, — pārtrauca burvis.

— Bet… — Bilbo vēlreiz iesāka.

— Tam arī nav laika! Aši ceļā!

Līdz pat mūža galam Bilbo nespēja atcerēties, kā viņš nokļuva nama ārpusē, ne­paņēmis ne cepuri, ne ceļaspieķi, ne drusciņu naudas, ne arī ko citu, kas viņam allaž bija klāt, izejot no mājas; atstājis savas otrās brokastis nepabeigtas un traukus neno­vāktus, viņš iegrūda atslēgas Gendalfam saujā un metās, cik ātri vien viņa spalvai­nās pēdas nesa, projām pa taku, garām Lielajām Dzirnavām, pāri Straumei un vēl kādu jūdzi vai vairāk uz priekšu.

Viņš bija pagalam aizelsies, kad precīzi vienpadsmitos nokļuva Klusajā Līcī, un tur viņš attapās, ka izskrējis no mājas bez mutautiņa.

— Bravo! — noteica Beilins, kurš stāvēja traktiera durvīs un jau lūkojās apkārt, viņu gaidīdams.

Tieši tobrīd ciemata ceļa līkumā parādījās arī visi pārējie. Viņi jāja uz ponijiem, un katram ponijam uz muguras vēl bija dažnedažādi nesamie, saiņi, pakas un piede­rumi. Kāds ļoti maziņš ponijs acīmredzot bija paredzēts hobitam Bilbo.

— Žigli kāpiet abi zirgos, un dodamies ceļā! — teica Torins.

— Es ļoti atvainojos, — sacīja Bilbo, — bet. es esmu ieradies bez cepures un turklāt vēl aizmirsis mutautiņu, un arī naudas man nav nemaz. Es jūsu zīmīti izlasīju, precīzi runājot, bez desmit minūtēm vienpadsmitos.

— Nerunāsim precīzi, — teica Dveilins, — un raizes pie malas! Jums vajadzēs iz­tikt gan bez mutautiņiem, gan bez daudzām citām lietām, iekams mūsu ceļš nebūs galā. Un cepures vietā es varu piedāvāt rezerves kapuci un apmetni no saviem krāju­miem.

Un tā viņi visi jaukā pavasara rītā pašā maija sākumā, sēdēdami uz apkrautiem ponijiem, devās savā tālajā gaitā, un Bilbo bija uzlicis tumši zaļu kapuci (mazliet paba- lējušu) un tumši zaļu apmetni, ko piedāvāja Dveilins. Abi tie viņam bija par lielu, un viņš izskatījās diezgan jocīgs. Baidos minēt, ko tobrīd par Bilbo būtu domājis viņa tēvs. Vienīgais mierinājums viņam bija tas, ka viņu nekādi nevarēja noturēt par rūķi, jo viņam nebija bārdas.

Pēc samērā neilga laika ceļiniekus panāca Gendalfs, krāšņi tērpies, jāšus uz balta zirga. Viņš bija paņēmis līdzi daudz mutautiņu, Bilbo pīpi un tabakas maku. Pēc tam viss pulciņš devās tālāk itin priecīgā omā, un visu ceļu viņi stāstīja cits citam pasakas vai dziedāja dziesmas un augu dienu tikai jāja uz priekšu, protams, ja neņem vērā tos brīžus, kad apstājās ieturēt maltītes. Tas gan nenotika tik bieži, kā būtu vēlējies Bilbo, tomēr viņš sāka pie sevis domāt, ka dēkām galu galā nav nekādas vainas.

Vispirms viņi izjāja cauri hobitu zemēm, plašam, cienījama izskata apvidum, kur dzīvoja pieklājīgi ļaudis; te bija labi ceļi, šur tur slējās pa traktierim, un palaikam garām aizsteidzās kāds rūķis vai zemkopis, dodamies savās darīšanās. Tad viņi nonā­ca zemēs, kur ļaudis runāja svešādi un dziedāja dziesmas, ko Bilbo nekad nebija dzir­dējis. Un tad bija klāt Neapdzīvotās zemes, kur vairs neredzēja ne cilvēkus, ne traktie­rus, un ceļi kļuva arvien sliktāki. Priekšā jau itin tuvu, koku apēnoti, melnēja drūvīgi kalni, kas pacēlās arvien augstāk. Uz dažiem slējās vecas pilis, kuras izskatījās tik draudīgas, it kā tās būtu cēlusi ļauna roka. Viss apkārt šķita bezgala drūms, jo arī laiks todien bija pavērsies uz slikto pusi. Visu laiku tas bija turējies tik jauks, cik vien maija mēnesī var vēlēties, — gluži kā jaukā pasakā; taču tagad bija sameties auksts un slapjš. Neapdzīvotajās zemēs viņiem vairākkārt vajadzēja apstāties un apmesties pa nakti, taču līdz šim vismaz bija turējies sauss.

— Un drīz būšot jūnijs, — rūca Bilbo, kad viņš, šļakatām šķīstot, kūlās citiem no muguras pa gauži dubļainu ceļu. Tējas laiks jau bija garām; lietus neganti gāza, kā bija gāzis visu dienu; no kapuces viņam acīs pilēja ūdens, apmetnis bija cauri slapjš; ponijs bija noguris un klupa pret akmeņiem; citi ceļinieki jutās pārāk ērcīgi, lai saru­nātos. «Un nav nekādu šaubu, ka lietus ir samērcējis arī sausās drēbes un pārtikas maisus,» nodomāja Bilbo. «Pie velna dēkas un visu, kas tām nāk līdzi! Kaut es tagad varētu sēdēt mājās savā jaukajā aliņā pie pavarda, kur nupat, nupat sāks sīkt tējas katliņš!» Un ne jau pēdējo reizi viņš to vēlējās!

Bet rūķi tikai jāja uz priekšu, ne reizes neatskatīdamies un nepievērsdami hobitam nekādu uzmanību. Kaut kur aiz pelēkajiem mākoņiem laikam bija norietējusi saule, jo sāka satumst. Sacēlās vējš, un vītoli gar upes krastu locījās un šņāca. Es nezinu, kas tā bija par upi, kas putaina un rūsgana, iepriekšējo dienu lietos uzmutuļojusi, brāzās lejup no kalniem un pakalniem viņu priekšā.

Drīz kļuva pavisam tumšs. Vējš sašķēla pelēkos mākoņus, un virs kalniem starp peldošajām driskām parādījās dilstošs mēness. Tad viņi apstājās, un Torins nomurmi­nāja kaut ko par vakariņām un «kā mēs te atradīsim sausu plankumu, kur pārgulēt?».

Tikai tad viņi ievēroja, ka pazudis Gendalfs. Līdz šim viņš visu laiku bija turējies ar pārējiem kopā, neteikdams ne vārda par to, vai pats arī piedalās šai dēkā vai tikai kompānijas pēc brītiņu turēsies līdzi. Viņš bija visvairāk ēdis, visvairāk runājis un visvairāk smējies. Un nu viņa te piepeši vairs vispār nebija!

— Taisni tad, kad burvis visvairāk būtu derējis, — nogaudās Douri un Nouri (kuri bija vienis prātis ar hobitu par to, ka maltītēm jābūt regulārām, bagātīgām un bie­žām).

Beidzot viņi nolēma, ka vajadzēs vien apmesties turpat, kur atrodas. Līdz šim viņi šajā ceļojumā vēl nebija nakšņojuši zem klajas debess, un, kaut arī zināja, ka drīz tas būs jādara bieži, kolīdz viņi sasniegs Miglas Kalnus un atradīsies tālu no godājamu ļaužu mītnēm, tomēr šis vakars pirmajai reizei šķita pārlieku slapjš un nejauks. Viņi aizjāja līdz kādam koku pudurim, un, kaut gan zem tiem bija sausāks, vējš purināja ūdeni no slapjajām lapām, un nemitīgais pak-pak-pak neciešami kaitināja. Turklāt arī

uguni šķita apsēdis pats nelabais. Rūķi prot iekurt ugunskuru gandrīz jebkur un gan­drīz no jebkā, vienalga, vai vējš pūš vai nepūš; taču šajā vakarā viņi to nespēja izda­rīt, pat Oins un Gloins ne, kuri to īpaši labi pieprata.

Tad viens no ponijiem iztrūkās gluži ne no kā un metās auļos. Tas ielēca upē, iekams rūķi bija paguvuši to noķert, un, kamēr viņi to dabūja ārā, Fili un Kili gandrīz vai no­slīka, turklāt ūdens aizrāva visus nesamos, kas bija ponijam mugurā. Skaidrs, ka lie­lākā daļa no tā bija pārtika, un vakariņām atlika pavisam maz ēdamā — un brokastīm vēl jo mazāk.

Tā nu viņi visi tur sēdēja saīguši, samirkuši un pukodamies, kamēr Oins un Gloins pūlējās aizkurt ugunskuru un ķildojās savā starpā. Bilbo skumīgi domāja par to, ka dēkas nav tikai poniju izjādes maijmēneša saulē, kad Beilins, kurš vienmēr veica no­vērotāja uzdevumu, ieteicās: — Tur pāri pretī spīd gaisma! — Gabaliņu tālāk slējās kokiem apaudzis kalns; vietām mežainie puduri bija saauguši diezgan blīvi. Cauri to tumšajai sienai viņi ievēroja mirgojam gaismu, iesarkanu, omulīgu blāzmojumu, kas varētu būt ugunskurs vai iāpu liesma.