DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Tā, kā es teicu, — dvesa Bilbo. — Un, lūdzu, necepiet mani, godājamie kungi! Es pats esmu labs pavārs un cepu labāk nekā cepos pats. Es jums pagatavošu gardu maltīti, brīnumjaukas brokastis, ja jūs mani neapēdīsiet vakariņās.

— Nabaga mazais ķēms, — nopūtās Viljams. Viņš jau bija tā pieēdies, ka vēderā vairāk nebija vietas, turklāt vēl pamatīgi sadzēries alu. — Nabaga mazais ķēms! Laid viņu vaļā!

— Tikai tad, kad viņš paskaidros, ko nozīmē «daudzi un neviena paša», — atcirta Bērts. — Es negribu, ka man miegā kāds apgriež sprandu. Paturi viņu virs uguns, gan pateiks!

— Nekā nebūs, — iebilda Viljams. — Galu galā es biju tas, kas viņu noķēra.

— Tu esi pārbarots stulbenis, Viljam, — teica Bērts, — es jau šovakar vienreiz to teicu.

.— Un tu esi lempis un āksts!

— Un to nu es necietīšu, Bili Hagins, — draudīgi noteica Bērts un zvēla Viljamam pa aci.

Un tad sekoja varena villošanās. Kad Bērts nosvieda Bilbo zemē, hobitam vēl bija saglabājies tieši tik daudz saprašanas, lai parāptos sāņus tālāk no viņu kājām, un pēc mirkļa troļļi jau kāvās pilnā sparā un dārdošās balsīs apsaukāja viens otru dažneda­žādos pilnīgi patiesīgos un atbilstošos vārdos. Drīz tie jau bija saķērušies kopā un vār­tījās pa zemi, gandrīz veldamies ugunskurā, spārdīdamies un dunkādamies, kamēr Toms sita abiem ar lielu zaru, lai vestu tos pie prāta, — un tas, protams, troļļus tikai vēl vairāk satracināja.

Nu būtu īstais brīdis Bilbo pazust no acīm. Taču viņa nabaga mazās kājeles Berta milzu ķepā bija pamatīgi saspiestas, turklāt viņam trūka elpas un reiba galva, tāpēc viņš kādu brīdi elsodams gulēja zemē netālu no ugunskura gaismas loka.

Cīņas karstākajā brīdī klajumā piepeši parādījās Beilins. Rūķi iztālēm bija dzir­dējuši troksni un, nesagaidījuši ne Bilbo atgriežamies, ne pūci brēcam, sākuši pa vie­nam, cik klusi vien prazdami, lavīties uz gaismas pusi. Tikko Toms ieraudzīja Beilinu parādāmies gaismas lokā, viņš mežonīgi ieaurojās. Troļļi nespēj paciest jau rūķu izska- * tu vien (runa ir par neceptiem rūķiem). Bērts ūn Bills uz vietas mitējās kauties un uz­brēca: — Ašāk maisu, Tom! — Beilins, kurš prātoja, kur visā šajā juceklī varētu būt Bilbo, nepaguva ne attapties, kad maiss jau bija viņam virsū un viņš pats maisā iekšā.

— Gan šie nāks vēl, — teica Toms, —'vai arī man gauži misējas. Daudzi un ne­viena paša — tas nozīmē, — viņš lepni paziņoja, — neviena kramphobita un daudz šito te. Re, pēc kā tas ož!

— Laikam tā būs, kā tu saki, — teica Bērts, — un pavāksimies tālāk no gaismas.

Tā viņi arī izdarīja. Turēdami rokās maisus, kuros parasti nesa jērus vai citu lau­pījumu, troļļi stāvēja ēnā un gaidīja. Kad katrs rūķis iznāca klajumā un izbrīnā norau­dzījās uz ugunskuru, apgāztajām krūzēm un apgrauztajiem gaļas gabaliem, nāka­majā mirklī — bāc! — tam galvā uzlidoja nejauks, smirdošs maiss, un atnācējs bija

slazdā. Drīz maisos pie ugunskura Dveilins gulēja blakām Beilinam, Fili cieši piespiests pie Kili, Douri, Nouri un Ouri kaudzē cits uz cita, un Oins un Gloins, un Baifurs, un Boufurs, un Bomburs visi krustām šķērsām gauži neērtās pozās.

— Būs šiem mācība, — teica Toms, jo Baifurs un Bomburs viņam bija sagādā­juši daudz klapatu — tie bija neganti cīnījušies pretī, kā rūķi allaž mēdz darīt, kad ie­dzīti strupceļā.

Torins nāca pēdējais — un viņu troļļiem neizdevās pārsteigt negaidot. Viņš jau nākdams nojauta te kādu ļaundarību un saprata, ka nav vairs labi, jau tad, kad vēl ne­bija ieraudzījis no maisiem rēgojamies savu draugu kājas. Viņš palika stāvam ēnā ga­baliņu attālāk un noprasīja: — Kas te par traci? Kas dara pāri maniem ļaudīm?

— Tie ir troļļi! — atsaucās Bilbo, kas stāvēja aiz koka. Par viņu tie pavisam bija aizmirsuši. — Viņi ir paslēpušies krūmos un gaida ar maisiem rokā, — viņš piebilda.

— O! Ak tā gan? — izsaucās Torins un izlēca priekšā pie ugunskura, pirms vēl tie paspēja viņu notvert. Viņš sagrāba lielu zaru, kanl otrs gals dega ar liesmu, un Bērts ar šo galu dabūja pa aci, nepaguvis ne atkāpties sānis. Tas viņam lika uz brīdi izstāties no cīņas. Arī Bilbo darīja, ko spēja. Viņš sagrāba Tomu aiz kājas — viegli tas nebija, jo tā bija resna kā zaļoksna koka stumbrs, — taču tūlīt pat virpuļodams aizlidoja krū­mos, jo Toms tobrīd spēra Torinam sejā dzirksteles.

Par to Toms dabūja degošo zaru sev taisni zobos un palika bez diviem priekšzo­biem. Ja jūs būtu dzirdējuši, kas tas bija par kaucienu! Bet tieši tajā brīdī pienāca Vil­jams un uzmeta Torinam virsū maisu no galvas līdz pat papēžiem. Un tā šī cīņa bija galā. Tagad viņi visi bija neapskaužamā klizmā: visi rūpīgi iepakoti maisos un līdzās trīs nikni troļļi (turklāt divi ar apdegumiem un belzienu puniem, ko tik lēti neaizmirst), kas strīdas, vai izcept viņus uz lēnas uguns vai smalki sakapāt un izvārīt, vai arī ap­sēsties uz katra pēc kārtas un samīcīt viņus galertā; un Bilbo tupēja turpat krūmā sa­plēstām drēbēm un saskrāpētu ādu, neuzdrīkstēdamies pat pakustēties aiz bailēm, ka tie viņu neizdzird.

Tieši tobrīd atgriezās Gendalfs. Taču neviens viņu neredzēja. Troļļi nupat bija vie­nojušies, ka izceps rūķus tagad, bet ēdīs vēlāk, — tā bija Berta ideja, un pēc pagaras strīdēšanās pārējie bija tai piekrituši.

— Nav jēgas cept viņus tagad, tas prasīs visu nakti, — kāda balss teica. Bertām likās, ka runātājs ir Viljams.

— Nesāc atkal tiepties, Bili, — viņš teica, — citādi tas patiešām prasīs visu nakti.

— Kurš tad te tiepjas? — noprasīja Viljams, kuram bija licies, ka runātājs ir Bērts.

— Tu, protams, — atteica Bērts.

— Melis tāds, — uzbrēca Viljams, un tā strīds sākās atkal no gala. Beidzot troļļi nolēma tos smalki sakapāt un izvārīt. Viņi sameklēja melnu kastroli un nažus.

— Vārīt nav nekādas jēgas! Mums te nav ūdens, un aka ir tālu, — balss atkal sa­cīja. Bērts un Viljams nodomāja, ka tas ir Toms.

— Turi muti! — viņi tam uzbrēca. — Tā mēs nekad netiksim galā! Un pēc ūdens tu iesi pats, ja vēl kulstīsi mēli.

— Turi pats muti! — atcirta Toms, kurš to bija noturējis par Viljama balsi. — Kurš tad te vēl tiepjas, ja ne tu, es gribētu zināt.

— Aunapiere tāds! — uzbrēca Viljams.

— Pats esi aunapiere! — atkliedza Toms.

Un tā ķilda sākās atkal no gala, un viņi iekarsa vairāk nekā iepriekš, līdz beidzot nolēma pēc kārtas sēsties uz maisiem virsū un samīcīt rūķus, un vārīt tos nākamajā reizē.

— Uz kura mēs sēdīsimies papriekš? — jautāja tā pati balss.

— Vislabāk papriekš sēdieties uz pēdējā, — teica Bērts, kam Torins bija sagandējis aci. Viņam šķita, ka runājis Toms.

— Beidz te runāt pats ar sevi! — uzsauca Toms. — Bet, ja gribi sēsties uz pēdējā, sēdies ar. Kurš tur ir iekšā?

— Tas ar dzeltenajām zeķēm, — teica Bērts.

— Blēņas, ar pelēkajām gan, — šoreiz tā izklausījās pēc Viljama balss.

— Es skaidri zinu, ka ar dzeltenām, — teica Bērts.

— Nūja, ka ar dzeltenām, — piekrita Viljams.

— Ko tad tu muldi, ka ar pelēkām?

— Es to neteicu. To teica Toms.

— Es nu gan ne! — Toms ieaurojās. — Tu pats tas biji!

— Divi pret vienu, tāpēc turi muti! — uzbļāva Bērts.