DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Kad rūķi laiciņu bija uz to skatījušies, viņi sāka strīdēties. Daži teica «nē», un citi teica «jā». Daži teica, ka varot vismaz aiziet paskatīties — un jebkas būšot labāk nekā trūcīgas vakariņas, vēl trūcīgākas brokastis un slapjas drēbes cauru nakti.

Citi sacīja: — Sīs vietas mums ir pavisam nepazīstamas, un tās ir pārāk tuvu kal­niem. Ceļotāji šodien te parādās reti. Vecās kartes neko nepalīdz: viss ir mainījies uz slikto pusi, un ceļš nav apsargāts. Sais apvidos daudzi nav pat dzirdējuši par karali, un, jo mazāk jūs šai ceļā ļausiet vaļu ziņkārībai, jo mazāk nepatikšanu iemantosiet. — Daži teica: — Galu galā mēs esam veseli četrpadsmit. — Citi taujāja: — Kur pali­cis Gendalfs? — So jautājumu atkārtoja visi cits pēc cita. Tad lietus sāka gāzt mežonī- gāk nekā jebkad, un Oins ar Gloinu sakāvās.

Tas izšķīra visu. — Galu galā mums līdzi ir kramplauzis, — viņi nosprieda un devās uz priekšu, vezdami ponijus (ievērojot visu nepieciešamo piesardzību) uz gaismas pusi. Viņi nonāca līdz kalnam un drīz nokļuva mežā. Tālāk vajadzēja kāpt augšup, taču nebija saskatāma neviena kārtīga taka, kura varētu vest uz kādu māju vai sētu, un, lai cik klusu viņi pūlējās spraukties cauri piķa melnajam biezoknim, viņus pava­dīja nemitīga čabēšana, krakstēšana un čīkstēšana (un vēl pašu rūkšana un šķendēša- nās).

Piepeši iesarkanā gaisma caur koku stumbriem iemirdzējās pavisam netālu priek­šā.

— Nu ir mūsu kramplauža kārta, — viņi teica, domādami Bilbo. — Tev jāiet un jāizpēta, kas tā par gaismu, kāpēc tā spīd un vai tur viss ir pietiekami droši, — Torins sacīja hobitam. — Joz aši un tikpat aši atgriezies, ja viss ir kārtībā. Ja nav, skrien at­pakaļ, ja vien vari tikt! Ja nevari, iebrēcies divreiz kā plīvurpūce un vienreiz kā purva pūce, un tad mēs darīsim, ko varēsim.

Un tā nu Bilbo vajadzēja jozt aši prom, un viņš pat nepaguva paskaidrot, ka neprot» nevienu reizi iebrēkties kā pūce, vienalga, kādas sugas, tāpat kā viņš neprot lidot kā sikspārnis. Taču klusi pārvietoties mežā hobiti prot lieliski, to viņi spēj bez mazākā troksnīša. Viņi lepojas ar šo spēju, un Bilbo. jau ne reizi vien, cauri mežam ejot, bija ni­cīgi nošņaukājies par «šo rūķu karagājienu», kaut gan man šķiet, ka ne es, ne jūs tādā vējainā naktī nekā nedzirdētu, ja kaut vesels jātnieku bars padrāztos garām. Bet Bilbo, kurš uzmanīgi gāja sarkanīgās gaismas virzienā, šķiet, pat zebiekstei nebūtu licis pa­kustināt ne ūsu. Tāpēc viņš, gluži saprotams, nokļuva līdz ugunskuram — tas patiesi bija ugunskurs —, nevienu neiztraucējis. Un lūk, ko viņš tur ieraudzīja.

Trīs ļoti lieli radījumi sēdēja pie ļoti liela ugunskura no dižskābaržu baļķiem. Viņi uz gariem iesmiem cepa jērgaļu un laizīja no pirkstiem taukus. Gaisā valdīja jauka, kārdinoša smarža. Turpat līdzās stāvēja muca ar labu dzeramo, un viņi lēja to lielās

krūzēs un dzēra. Tie bija troļļi. Nepārprotami troļļi. To redzēja pat Bilbo, kurš bija dzīvojis gandrīz tikai sava nama sienās: par to liecināja rupjās sejas, lielie augumi, kāju neparastās formas, nemaz jau nerunājot par valodu, kas nepavisam neatbilda viesistabu labākajiem paraugiem — nepavisam ne.

— Vakar jērs, šodien jērs, un rīt droši vien atkal būs tas pats velna jērs, — nošķen- dējās viens no troļļiem.

— Kur tie laiki, kad nav neviens cilvēka gabals mutē bāzts, — teica otrs. — Nez ko tas lempis Viljams domāja, kad mūs te atveda, — un pats trakākais, ka dzeramais ar jau iet uz beigām! — Un viņš piegrūda ar elkoni Viljamam, kurš nupat dzēra malku no krūzes.

Viljams aizrijās. — Turi muti! — viņš uzbrēca, tiklīdz atkal spēja runāt. — Gribēji gan, lai visi pārceļas uz šejieni, lai tev un Bertām būtu, ko rīt. Kopš mēs nokāpām no kalniem, jūs par abiem jau pusotra ciemata esat sagrūduši rīklē. Cik ta jums vēl vaja­dzēs? Pēdējais laiks jums būtu pateikt «paldies, Bili» par tādu treknu ielejas jēru kā šitas te. — Viņš nokoda prāvu gabalu no jēra ciskas, ko pašreiz cepināja, un noberzēja lūpas piedurknē.

Jā, diemžēl troļļi tā patiesi mēdz uzvesties, pat tie, kuriem ir tikai pa vienai gal­vai. Kad Bilbo bija to visu dzirdējis, viņam pienācās kaut ko darīt. Vai nu viņam vaja­dzēja klusi aizlavīties atpakaļ un brīdināt savus draugus, ka tuvumā ir trīs milzeņi troļļi nelāgā omā, kam droši vien patiktu pārmaiņas pēc uzkost rūķa vai pat ponija cepeti, vai arī viņam vajadzēja rādīt veiklu un prasmīgu kramplauža māku. īsti pirm­klasīgs un leģendārs kramplauzis būtu pārbaudījis troļļu kabatas — to gandrīz vien­mēr ir vērts darīt, ja vien rodas iespēja, — nočiepis no iesmiem jērgaļu, pievācis alus mucu un aizlavījies prom, neviena nepamanīts. Citi — praktiskāki, bet ne tik prasmīgi amata meistari varbūt būtu nodūruši tos ar dunci, iekams tie paspētu attapties. Tad varētu nakti pavadīt omulīgā noskaņojumā.

Bilbo to zināja. Viņš bija lasījis par daudz ko tādu, ko nekad nebija redzējis vai darījis. Satraukuma un riebuma pārņemts, viņš vēlējās, kaut atrastos simt jūdžu tā­lumā no šejienes, un tomēr — un tomēr viņš nez kāpēc nespēja doties taisnā ceļā atpa­kaļ pie Torina un Kompānijas tukšām rokām. Tāpēc viņš stāvēja koku aizsegā un vil­cinājās. No visām kramplaužu izdarībām, par ko viņš bija dzirdējis, troļļu kabatu pārbaudīšana likās vismazāk sarežģīta, tāpēc viņš beidzot aizlīda aiz koka tieši Vil­jamam aiz muguras.

Bērts un Toms aizgāja pie mucas. Viljams iedzēra vēl vienu malku. Tad Bilbo sa­ņēma dūšu un iebāza savu mazo roku Viljama milzīgajā kabatā. Tajā gulēja maks, kas hobitam šķita somas lielumā. «Hā!» viņš nopriecājās, iesildams patikā pret savu jauno nodarbošanos un uzmanīgi izvilkdams maku. «Tas vēl ir tikai sākums!»

Un bija arī! Troļļu maki mēdz būt ļauni un viltīgi, un šis nebija izņēmums. — Ei, kas tu tāds esi? — tas iespiedzās, tikko atstājis īpašnieka kabatu, un Viljams tūlīt pat apcirtās apkārt un nogrāba Bilbo aiz skausta, pirms hobits paspēja pabēgt aiz koka.

— Paskat, Bert, ko es te nogrābu! — Viljams teica.

— Kas tas ir? — pārējie pienākdami noprasīja.

— Vai es zinu! Kas tu tāds esi?

— Bilbo Baginss, kramp… hobits, — teica nabaga Bilbo, trīcēdams pie visām mie­sām un prātodams, kā lai atdarina pūces brēcienus, pirms šie briesmoņi nav viņam aiz- žņauguši rīkli.

— Kramphobits? — tie pārjautāja tādi kā iztrūcināti. Troļļi visu aptver stipri lē­nām, turklāt ļoti aizdomīgi izturas pret jebko jaunu un nepazīstamu.

— Un kas tādam kramphobitam būtu ko meklēt manā kabatā? — noprasīja Vil­jams.

— Un vai tādus var cept un ēst? — jautāja Toms.

— Provēt jau var, — teica Bērts, paceldams iesmu.

— No tāda tak nebūs vairāk par kumosu, — teica Viljams, kas jau bija ieturējis brangas vakariņas, — vismaz, kad kauli un āda nāks nost.

— Varbūt te vēl tādi ganās apkārt un mums sanāktu kaut vai pīrāgam, — teica Bērts. — Ei, tu, vai te mežos vēl slapstās tādi paši kā tu, nešķīstā trušu suga? — viņš noprasīja, skatīdamies uz hobita spalvainajām pēdām, tad pacēla viņu aiz kāju īkšķiem gaisā un sapurināja.

— Jā, daudzi, — atsaucās Bilbo, iekams atcerējās, ka draugus nedrīkst nodot. — Nē, neviena paša, — viņš tūlīt steigšus piemetināja.

— Kā to lai saprot? — Bērts noprasīja, joprojām turēdams viņu gaisā, tikai šoreiz aiz spalvām.