DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

3—102265

Tagad priekšgalā jāja Gendalfs. — Mēs nedrīkstam nomaldīties no ceļa, citādi mums beigas, — viņš teica. — Mums vajadzīga, pirmkārt, pārtika, otrkārt, atpūta puslīdz drošos apstākļos, un vēl ir ļoti svarīgi šķērsot Miglas Kalnus pa pareizo taku, citādi jūs tajos apmaldīsieties un būsiet spiesti atgriezties ceļa sākumā (ja vien vispār jums izdosies atgriezties).

Pārējie taujāja, kurp viņš tos vedot, un Gendalfs atbildēja:

— Kā dažs no jums varbūt jau zina, jūs šobrīd esat nonākuši pie pašas Savvaļas robežas. Kaut kur mūsu priekšā slēpjas skaistā Rivendellas ieleja, kur Pēdējā Mājīgā Mājā dzīvo Elronds. Es ar draugiem nosūtīju turp ziņu, un mēs tiekam gaidīti.

Sie vārdi uzmundrināja un iepriecēja ceļiniekus, taču viņi vēl nebija nokļuvuši mi­nētajā vietā, un atrast Pēdējo Mājīgo Māju kalnu rietumu pusē nebūt nebija tik viegli, kā varētu likties. Šķita, ka priekšā nav ne koku, ne ieleju, ne pakalnu, kas šķērsotu apvi­du, tikai viens vienīgs gluds klajums, kas palēnām kāpa arvien augstāk, sniegdamies līdz tuvākā kalna pakājei, — plašs klajums viršu ūn klints šķembu krāsā, ko vietvie­tām izraibināja koši zaļi vai sūnzaļi laukumi un strēles, liecinādami par iespējamu ūdens tuvumu.

Pagāja rīts, un pienāca pēcpusdiena, taču visā šai klusajā klajumā nebija ne miņas no apdzīvota mājokļa. Ceļinieki sāka raizēties, jo saprata, ka meklētā māja var būt pa­slēpusies jebkurā vietā starp šejieni un kalniem. Viņi nonāca pie negaidītām ielejām, kas dziļas un šauras piepeši pavērās pie viņu kājām, un pārsteigti lūkojās lejup, kur auga koki un burbuļoja ūdens. Dažas bija tikai gravas, kam gandrīz varēja pārlēkt pāri, tomēr tās bija ļoti dziļas, un tajās dārdēja ūdenskritumi. Bija arī tumšas aizas, kam nevarēja nedz pārlēkt, nedz arī norāpties lejā. Bija purvi, un daži no tiem priecēja acis ar jauku zaļumu un spilgtām, garām puķēm, taču ponijs, kas ar kravu mugurā uz­drīkstētos spert tajos kāju, nekad vairs neatgrieztos atpakaļ.

Sis klajais apvidus no upes brasla līdz kalniem patiesi bija daudz lielāks, nekā va­rētu iedomāties. Bilbo jutās bezgala pārsteigts. Vienīgo taku iezīmēja balti oļi, tur­klāt daudzi no tiem bija gluži sīki, un citus sedza sūnājs vai virši. Visumā gājiens vir­zījās uz priekšu ļoti lēni — pat Gendalfa vadībā, kurš, šķiet, labi pazina ceļu.

Viņa bārdainā galva grozījās te uz vienu, te uz otru pusi, raugoties pēc oļiem, un pārējie sekoja šai galvai, taču, kad diena slīdēja pret vakaru, viņi nelikās meklēta­jam tuvāk esam. Tējas laiks jau sen bija pagājis, un izskatījās, ka tas pats notiks ar vakariņām. Apkārt lidinājās naktstauriņi, un apkārtne iegrima biezā mijkrēslī, jo mēness nebija uzlēcis. Bilbo ponijs sāka klupt pret saknēm un akmeņiem. Viņi tik negaidot attapās stāvas nogāzes malā, ka Gendalfa zirgs gandrīz vai noslīdēja pa to lejup.

— Te tā beidzot ir! — burvis iesaucās, un pārējie saskrēja viņam apkārt un palū­kojās pāri stāvā krituma malai. Dziļi lejā viņi redzēja ieleju. Tur čaloja upe, traukdamās pa savu klinšaino gultni; gaisā vēdīja koku lapotņu smarža, un upes viņā pusē, iele­jas piekalnē, vizēja gaisma.

Bilbo nemūžam neaizmirsa, kā viņi, pa pusei slīdēdami, pa pusei šļūkdami, vakara krēslā pa stāvo, līkumoto taku devās lejup noslēpumainajā Rivendellas ielejā. Kāpjot zemāk, gaiss kļuva arvien siltāks, un priežu smarža darīja hobitu gluži miegainu, tā ka viņš laiku pa laikam iesnauzdamies saguma un gandrīz vai nokrita no sava ponija vai ar degunu atsitās pret tā skaustu. Jo zemāk ceļinieki kāpa, jo mundrāk tiem kļuva ap dūšu. Līdzšinējos kokus nomainīja dižskābarži un ozoli, un krēsla radīja tīkamu miera sajūtu.-Zāles zaļums tikpat kā vairs nebija samanāms, kad viņi beidzot iznāca atklātā meža klajumā netālu no upes krasta.

«Hmm! Te smaržo tā kā pēc elfiem!» Bilbo nodomāja un paraudzījās augšup zvaigznēs. Un tieši tajā brīdī kokos kā spēja smieklu brāzma uzšalca dziesma:

E! Kurp šie tā steidzas, Un ko šie te meklē? Jau dieniņa beidzas, Drīz tumšs būs kā peklē! E! Tra-la-la-lā! Sveiki ielejā! Hā!

Ē! Kurp šie tā nesas Prom pasaulē baltā? Mums pannā čurkst desas, Kūp plāceņi galdā! E! Tri-li-li-lī! Jauka ieleja šī!

Ē! Kurp šie tā cilpo, Ka bārdas vien kratās? Ko meklē te Bilbo Un Kili, un Fili?

Sie turpu vien skatās, Kur kalngali zili! Ē! Tra-la-la-lā! Jauki jūnijā! Hā!

Ē! Lai tak šie stājas! Kas projām šos raida? Gurst ponijiem kājas, Tie atpūtu gaida!

Kam skriet zilā tālē, Ja upmalas zālē

Līdz rītam var diet Un līksmot, un smiet Jautrā pulkā, tra-lā! Mūsu ielejā! Hā!

Tā viņi tur kokos smējās un dziedāja, un es nešaubos, ka jums tas viss izklausās kā vienas vienīgas nesakarīgas blēņas. Viņi par to nebēdāja nemaz — ja jūs viņiem pateik­tu, ko domājat, viņi tikai smietos vēl jo vairāk. Tie taču bija elfi. Drīz vien, tumsai sabiezējot, Bilbo sāka tos šur tur samanīt. Viņam ļoti patika elfi, kaut gan reti bija gadījies tos sastapt, taču viņš no tiem mazliet arī baidījās. Rūķi ar elfiem lāgā nesa­tiek. Pat tādi samērā cienījami rūķi kā Torins un viņa draugi uzskatīja tos par muļ­ķīgiem radījumiem (kaut gan patiesībā muļķīgs ir tieši šis uzskats) un reizēm dusmo­jās uz tiem. Un tas viss tāpēc, ka elfi mēdz rūķus paķircināt un pazoboties par viņiem — jo sevišķi par viņu bārdām.

— Re, re! — kāda balss teica. — Paskatiet vien! Hobits Bilbo jāšus uz ponija, vai nav vareni? Tas tik ir aizgrābjošs skats!

— Kaut kas neatkārtojams!

Un viņi atkal uzsāka jaunu dziesmu, kas bija tikpat smieklīga kā tā, ko esmu uz­rakstījis no sākuma līdz beigām. Visbeidzot viens no viņiem, gara auguma jaunek­lis, iznāca no koku aizsega un paklanījās Gendalfam un Torinam.

— Sveicam jūs ielejā! — viņš teica.

— Pateicos! — Torins mazliet ērcīgi atbildēja, bet Gendalfs jau bija nolēcis no zirga un stāvēja elfu bariņā, jautri sarunādamies ar tiem.

— Jūs esat mazliet novirzījušies no ceļa, — teica elfs, — tas ir, ja gribat tikt uz vienīgās takas, kura ved pāri upei uz māju viņā pusē. Mēs jums parādīsim, kur jāiet, bet labāk kāpiet nost no zirdziņiem, kamēr būsiet tikuši pāri tiltam. Vai negribat kādu brīdi uzkavēties kopā ar mums un padziedāt, jeb vai steigsieties tūlīt tālāk? Tur viņā pusē pošas vakariņām, — viņš piebilda. — Es jūtu aizkurta pavarda smaržu.

Kaut gan Bilbo jutās noguris, viņš labprāt brītiņu būtu pakavējies tepat. Elfu dzies­mas zem jūnija zvaigznēm nav tās, ko var mierīgu sirdi palaist garām, ja jūs kaut ko tādu protat novērtēt. Viņam būtu arī gribējies uzsākt tuvāku sarunu ar šīm būtnēm, kas šķita zinām gan viņa vārdu, gan visu citu par viņu, kaut gan viņš tās nekad ne­bija redzējis. Hobitam likās, ka interesanti būtu uzzināt viņu domas par šo dēku. Elfi daudz zina un apbrīnojami ātri uzzina visus jaunumus; viņi uzzina visu, kas notiek zemes iemītnieku starpā tikpat ātri, kā aiztek ūdens, vai vēl ātrāk.

Bet rūķi visi kā viens vēlējās jo drīzāk tikt pie vakariņām un nebija ar mieru kavē­ties. Tāpēc viņi devās uz priekšu, vezdami ponijus pavadā, līdz, elfu vesti, sasniedza labu taķu, pa kuru nonāca līdz pašam upes krastam. Upe tecēja strauji un skaļi, kā kalnu upēm pieklājas vasaras vakaros, kad saule visu dienu sildījusi sniegu augsta­jās virsotnēs. Pār upi veda vienīgi šaurs akmens tiltiņš bez margām, tik šaurs, ka po­niji varēja iet tikai pa vienam, un pa to vajadzēja iet pāri lēni un uzmanīgi, pēc kārtas, katram turot savu poniju aiz iemauktiem. Elfi bija paņēmuši līdzi spožus lākturus un, krastā stāvēdami, dziedāja jautru dziesmu, kamēr ceļotāji šķērsoja upi.