DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Cik tomēr labi, ka viņi bija izraudzījušies par ceļabiedru mazo Bilbo! Jo viņš ilgu laiku nevarēja aizmigt, un, kad beidzot aizmiga, viņu mocīja nejauki sapņi. Viņš sap­ņoja, ka plaisa alas dibensienā kļūst arvien lielāka un lielāka un veras arvien platāka un platāka; viņš juta lielas bailes, taču nespēja ne iekliegties, ne pakustēties — varēja tikai gulēt un skatīties. Pēc tam viņš sapņoja, ka alas grīda kaut kur pazūd un viņš pats sāk slīdēt projām un krīt, krīt, krīt — kaut kur dziļi lejā.

Tajā brīdī viņš, briesmīgi satrūcies, pamodās un ieraudzīja, ka daļa no šī sapņa ir patiesība. Plaisa alas dibensienā patiesi bija atvērusies un pārtapusi platā gaitenī. Viņš tik tikko vēl paspēja pamanīt, kā tajā pazūd pēdējā ponija astes gals. Bilbo, pro­tams, izgrūda ļoti spalgu brēcienu, tik spalgu, cik vien hobits spēj, un hobita brēciens mēdz būt pārsteidzoši skaļš, ja ņem vērā tā nelielo augumu.

Pirms kāds vēl iespēja kaut muti pavērt, kā uz burvja mājienu viņu priekšā izlēca goblini — lieli goblini, milzīgi, nejauki goblini, neskaitāmi goblini. To bija vismaz seši pret vienu rūķi, un vēl divi atlika hobitam; tie sagrāba viņus un aizrāva plaisas otrā pusē, iekams kāds paspēja atcerēties, kā viņu sauc. Tomēr Gendalfu tie nesagūstīja. Vismaz tur Bilbo brēciens bija paveicis savu. Tas bija uzmodinājis burvi vienā zibe­nīgā mirklī, un, kad pieskrēja goblini, lai viņu sagrābtu, alā uzzibsnīja negants spo­žums, gluži kā zibens spēriens, un vairāki uzbrucēji nogāzās beigti.

Plaisa krakstēdama aizvērās, un Bilbo ar rūķiem atradās iekšpusē. Kur palicis Gen­dalfs? Par to nebija jausmas ne viņiem, ne gobliniem, un goblini nemaz nemēģināja to noskaidrot. Valdīja dziļmelna tumsa, tāda, kam cauri redzēt spēj vienīgi goblini, kas mitinās pašās kalnu dzīlēs. Ejas te bija samudžinātas krustu krustīm un līkumu līkumiem, bet goblini zināja savu ceļu tikpat labi, kā jūs zināt aiziet uz tuvāko pasta nodaļu; un šis ceļš veda arvien dziļāk lejup, un gaiss kļuva neciešami smags. Goblini

bija ļoti rupji, viņi nežēlīgi žmiedza savus gūstekņus, turklāt ņirdza un smējās savās atbaidošajās akmensdimdošajās balsīs, un Bilbo jutās vēl nelaimīgāks nekā toreiz, kad trollis viņu pacēla gaisā aiz kāju īkšķiem. Atkal un atkal viņš karsti vēlējās būt savā jaukajā, mājīgajā hobita aliņā. Un ne jau pēdējo reizi.

Tad viņu priekšā iemirgojās sarkans gaismas stars. Goblini sāka dziedāt vai—drī­zāk—ķērkt, pieskaņodami ritmu savu plakano pēdu klaudzieniem pa akmens grīdu un tikpat ritmiski raustīdami savus gūstekņus.

Plakš! Traks! Rīb un sprakš!

Grāb un ker! Žmiedz un sper!

Lejā dziļi apakšā

Gaida Goblinpilsēta!

Brīkš, brākš! Bllkš, blākš!

Vāles belž! Liesmas elš!

Kāpjam, kāpjam apakšā,

Goblinpilsētā, ha-hā!

Pliukš un smiukš! Kauli kriukš!

Bliezt un durt! Nepagurt!

Drāzt un tēst, un sloksnēs plēst!

Bedrē mest! Dzīvus ēst!

Lai ir jautri apakšā,

Dziļā Goblinpilsētā!

Tas patiesi skanēja baismi. Sienas atbalsoja spalgos «plakš, trakš» un «brīkš, brākš» un ļauni smejošos «ha-hā!». Dziesmas saturs bija skaidrāks par skaidru, jo vairāk tā­pēc, ka goblini izvilka pletnes un pie «pliukš un smiukš» plīkšķināja tās pāri gūstek­ņiem, dzenot tos skriešus uz priekšu, cik ātri vien tie spēja kustēt; un daži no rūķiem patiesi jau jutās kā sloksnēs plēsti, kad beidzot ieklumburoja prāvā pazemes alā.

To apgaismoja liels, sarkans ugunskurs telpas vidū un lāpas gar sienām; un visa ala bija goblinu pilna. Tie smējās, dauzīja kājas un plaukšķināja rokas, kad alā ievēlās skrejošais rūķu bars (kam Bilbo skrēja pašā aizmugurē un tādējādi bija vistuvāk plet­nēm) un aiz tiem dzinēji, kas auroja un plīkšķināja pletnes. Poniji bija te jau priekšā un stāvēja, sadzīti stūrī, un visas ceļasomas un saiņi gulēja zemē, atrauti vaļā un izvan­dīti, un goblini rakājās pa tiem, ošņāja, taustīja un ķildojās par visu atrasto.

Sī diemžēl bija pēdējā reize, kad ceļotāji redzēja savus lieliskos ponijus un to skaitā arī varen žirgtu, baltu kumeļu, ko Elronds bija aizdevis Gendalfam, jo burvja zirgs ne­bija piemērots kalnu takām. Jo goblini ēd zirgus, ponijus un ēzeļus (un vēl daudz ko trakāku), un viņi arvien ir izsalkuši. Tomēr šobrīd gūstekņi spēja domāt vienīgi paši par sevi. Goblini saķēdēja viņiem rokas aiz muguras, sasaistīja viņus visus rindā citu aiz cita un aizvilka uz alas attālāko kaktu, un mazais Bilbo klumburoja virknes pašā galā.

Tur pustumsa uz liela, plakana akmens sedeja sevišķi liels goblins ar milzīgu galvu, un ap viņu stāvēja ar āvām un līkiem zobeniem bruņojušies goblini. Jāpiebilst, ka gob­lini ir cietsirdīgi, ļauni un nejauki. Viņi neprot neko skaistu, toties prot daudz ko gudru un viltīgu. Viņi prot rakt tuneļus un ejas tikpat labi kā visprasmīgākie rūķu meistari, ja vien pacenšas, kaut gan parasti tās viņiem ir nekārtīgas un netīras. Viņi ļoti labi prot izgatavot veserus, cirvjus, zobenus, dunčus, cirtņus, knaibles, kā arī moku rīkus vai arī liek tos pēc saviem norādījumiem gatavot citiem — gūstekņiem un vergiem, kamēr tie nomirst gaisa un gaismas trūkuma dēļ. Pilnīgi iespējams, ka tieši viņi ir iz-

gudrojuši dažas no tām ierīcēm, kas pasaulei sagādājušas tik daudz nedienu, it īpaši tās viltīgās ietaises, kas spēj nogalināt lielu skaitu ļaužu uzreiz, jo riteņi, motori un sprādzieni viņus allaž sajūsminājuši, tāpat kā iespēja nedarīt ar rokām neko vairāk par nepieciešamo; taču tajos laikos un tajos mežonīgajos apgabalos viņi vēl tik tālu nebija progresējuši (kā tagad mēdz sacīt). Nevar teikt, ka goblini īpaši ienīstu rūķus — vis­maz ne vairāk, kā viņi ienīda jebko un jebkuru, it sevišķi kārtīgos un pārtikušos; daž­viet atradās pat tik samaitāti rūķi, kas slēdza ar gobliniem vienošanos. Taču gobliniem bija īpašs zobs uz Torina cilti — tā kara dēļ, kas tika iepriekš pieminēts, bet neietilpst šai stāstā; un vispār gobliniem daudz nerūp, ko viņi noķer, ja vien to var nostrādāt gudri un slepeni, un gūstekņi nav spējīgi aizsargāties.

— Kas ir šīs nožēlojamās būtnes? — noprasīja Milzu Goblins.

— Rūķi un šis te! — atteica viens no dzinējiem, paraudams Bilbo ķēdi tik spēcīgi, ka hobits nokrita uz ceļiem. — Mēs atradām viņus slēpjamies mūsu Priekškambarī.

— Ko tas nozīmē? — jautāja Milzu Goblins, pagriezdamies pret Torinu. — Iecerē­juši kādu nelietību, bez šaubām! Izspiegojat manu ļaužu privātās gaitas, protams! Ne­maz nebrīnītos, ja jūs būtu zagļi! Vai, vēl ticamāk, slepkavnieki un elfu draugi! Runā­jiet! Kas jums sakāms?

— Rūķis Torins ir jūsu rīcībā! — Torins teica, un tā bija tīrā pieklājības frāze. — Visi šie grēki, ko jūs mums gribat piedēvēt, mums nebija ne prātā. Mēs patvērā- mies no vētras alā, kas šķita ērta un neapdzīvota, un nekas no mūsu domām nebija tik tālu kā iespēja kaut kādi stāties ceļā gobliniem. — Tā nu bija vistīrākā patiesība!

— Hm! — norūca Milzu Goblins. — Tā jūs sakāt gan. Bet es labprāt gribētu zināt, ko jūs te kalnos vispār meklējāt, no kurienes nācāt un uz kurieni gājāt? Patiesībā es gribētu zināt par jums visu. Tiesa, daudz neko tas jums nepalīdzēs, Torin Ozolvairog, es tāpat zinu par tavu cilti pietiekami daudz; tomēr runājiet taisnību, citādi es gādāšu, lai jūs justos gauži nepatīkami!