DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Kad Bilbo atvēra acis, viņš nevarēja saprast, vai tās ir vaļā vai ciet, jo visapkārt bija vienlīdz tumšs gan ar atvērtām, gan aizvērtām acīm. Nekur tuvumā nevienu ne­manīja. Iedomājieties viņa izbīli! Viņš neko nedzirdēja, neko neredzēja un neko neva­rēja sataustīt — vienīgi akmeņus zem kājām.

Ļoti lēnām viņš uzslējās un sāka taustīties apkārt uz visām četrām, līdz sataustīja tuneļa sienu, taču ne uz augšu, ne uz leju no tās nekas nebija atrodams: it nekas, ne miņas no gobliniem, ne ziņas no rūķiem. Galva hobitam reiba, un viņš pat nespēja ap­tvert, kādā virzienā viņi bija skrējuši, kad notika kritiens. Mēģinādams uzminēt to uz labu laimi, viņš aizrāpoja krietnu gabalu uz priekšu, līdz piepeši viņa plauksta uz tuneļa grīdas uzdūrās kādam aukstam metāla priekšmetam, kas šķita līdzīgs nelielam gredzenam. Sis bija ļoti nozīmīgs brīdis viņa turpmākajā liktenī, taču tobrīd viņš to nezināja. Gandrīz nedomādams, viņš ielika gredzenu kabatā, jo pašreiz, protams, tas šķita neizmantojams. Nekur tālāk hobits vairs nerāpoja, bet apsēdās uz aukstās grības un ilgu laiku ļāvās pilnīgam izmisumam. Viņš iztēlojās, kā sava mājokļa virtuvē cep speķi ar olām — jo vēders viņam nepārprotami teica, ka sen jau laiks ieturēt maltīti; taču tas viņu darīja tikai vēl jo nelaimīgāku.

Viņš nevarēja izdomāt, ko lai dara, tāpat kā nevarēja saprast, kas īsti noticis un kāpēc viņš palicis iepakaļ, un, ja viņš palicis iepakaļ, kāpēc tad goblini nav viņu no­ķēruši; viņš neaptvēra arī to, kāpēc tik ļoti smeldz galva. Patiesībā Bilbo ilgu laiku bija klusi un nekustīgi nogulējis tumšā kaktā, neviena nedzirdēts un neredzēts.

Pēc kāda laiciņa viņš mēģināja sameklēt savu pīpi. Tā nebija salauzta, un tas jau bija ko vērts. Tad viņš pameklējās pēc tabakmaka un atrada tajā drusciņu tabakas, un tas bija vēl ko vairāk vērts. Tad viņš sāka taustīties pēc sērkociņiem un neatrada nevienu, un tas pilnīgi sagrāva visas viņa cerības. Drusku atguvies, viņš nosprieda, ka

tā varbūt arī labāk. Kas zina, ko šai briesmīgajā vietā vēl pievilinātu sērkociņa lies­ma vai tabakas smarža no tumšajiem alu dziļumiem. Tomēr pirmajā brīdī viņš jutās gauži satriekts. Taču, pārmeklējot visas kabatas un vīlītes cerībā atrast sērkociņus, viņa plauksta uzdūrās mazā zobentiņa spalam — duncim, ko viņš bija dabūjis no troļļu mantnīcas un pavisam piemirsis; arī goblini to acīmredzot nebija pamanījuši, jo viņš to glabāja dziļi bikšu kabatā.

Tagad viņš to izņēma ārā. Tas mirgoja viņa priekšā ar blāvu, bālu gaismu. «Tātad tas arī ir elfu darināts,» Bilbo nosprieda, «un goblini nav pārāk tuvu, bet nav arī pavi­sam tālu.»

Tomēr dīvainā kārtā viņš nomierinājās. Bija taču liels gods nēsāt ieroci, kas dari­nāts Gondolīnā karam pret gobliniem, par kuru sacerēts tik daudz dziesmu; turklāt viņš bija ievērojis, ka šādi ieroči atstāj lielu iespaidu uz gobliniem, kad tie negaidot parādās ceļā.

«Vai doties atpakaļ?» viņš nodomāja. «Nekāda labuma! Iet sānis? Neiespējami! Doties uz priekšu? Tas ir vienīgais ceļš! Uz priekšu!» Un viņš piecēlās un rikšoja prom, turēdams savu zobentiņu priekšā un ar otru roku taustīdams sienu; un sirds viņam krūtīs lēkāja kā negudra.

Protams, Bilbo bija visai kļūmīgā situācijā. Tomēr jāievēro, ka viņam tā nebija gluži tik kļūmīga, kāda tā būtu man vai jums. Hobiti nav tādi paši kā parastie cilvēki; un, kaut arī viņu alas ir jaukas un gaišas, labi vēdināmas un pavisam citādas nekā goblinu pazemes ejas, tomēr viņi ir vairāk pieraduši pie pazemes ejām nekā mēs un tik viegli nezaudē virziena izjūtu zem zemes — vismaz, kad atguvušies no triecieniem pa galvu. Turklāt viņi prot ļoti klusu pārvietoties un viegli paslēpties un brīnumātri atspirgst pēc kritieniem un belzieniem; un viņiem piemīt sava tiesa attapības un pie rokas allaž ir prātīgi teicieni, ko cilvēki pa lielākai daļai nekad nav dzirdējuši vai arī sen jau aizmirsuši.

Sā vai tā, es tomēr nevēlētos atrasties mistera Baginsa vietā. Šķita, ka tunelim nekad nebūs gala. Viņš saprata vienīgi to, ka tas joprojām iet strauji lejup un ved vienā un tai pašā virzienā, kaut arī palaikam ceļā gadījās kāds līkums vai pagrieziens. Sad un tad tuneli šķērsoja sānejas, ko viņš saskatīja sava zobena blāvajā starojumā vai arī sajuta, vilkdams roku pa sienu. Tās viņš neievēroja, tikai centās jo žiglāk pa­skriet tām garām, baidīdamies, ka no turienes varētu izlīst goblini vai citas grūti ap- jaušamas tumsas radības. Viņš gāja tālāk un tālāk, dziļāk un dziļāk, tomēr joprojām nedzirdēja ne skaņas, tikai reizēm gar ausīm aizšalca kāds sikspārnis; sākumā šī skaņa viņu izbiedēja, bet vēlāk kļuva pārāk parasta, lai to vispār ievērotu. Nevaru pateikt, cik ilgi viņš tā vispār gāja un gāja, un gāja, kaut ar nepatiku, tomēr neuzdrīkstēda­mies apstāties, līdz beidzot nogura tiktāl, ka vairāk nogurt nebija iespējams. Šķita, ka šis ceļš ved no šodienas uz rītdienu un tālāk uz visām nākamajām dienām.

Piepeši bez jebkāda iepriekšēja paredzējuma Bilbo iebrida taisni ūdenī. Ū! Tas nu gan bija ledains. Aukstums hobitu uzmundrināja un sapurināja. Bilbo nezināja, vai viņa priekšā ir tikai lāma takas vidū vai pazemes upe, kas šķērso tuneli, vai arī dziļš, tumšs apakšzemes ezers. Zobens tik tikko vairs spīdēja. Viņš apstājās un, labi ieklausī­jies, dzirdēja, ka no neredzamiem griestiem pil lāses un — pak, pak, pak! — krīt ūdenī; bet vairāk nekas nebija dzirdams.

49

«Tātad tas ir dīķis vai ezers, nevis pazemes upe,» viņš nodomāja. Tomēr brist tajā iekšā viņš šai tumsā neuzdrīkstējās. Bilbo neprata peldēt, turklāt viņš iedomājās, ka šai ūdenī varbūt spirinās pretīgi, glumi radījumi ar lielām, izvelbtām, aklām acīm. Kalnu iekšienes ezeros un dīķos mājo dīvainas radības: zivis, kuru senči te iepeldējuši pirms nez cik gadiem un nav vairs peldējuši atpakaļ, un laika gaitā to acis izblīdušas

arvien lielākas, lielākas un lielākas, cenšoties tumsā redzēt; un tur ir arī citi radījumi, vēl glumāki par zivīm. Pat tuneļos un alās, ko goblini rakuši paši sev, mēdz iemitinā­ties dažādas būtnes, kas, nevienam nezinot, ielavījušās no ārpuses un apmetušās pa­zemes tumsā. Turklāt dažas no šīm alām radušās jau sen pirms goblinu atnākšanas, un goblini tās tikai paplašinājuši un savienojuši ar sānejām, bet to klusākajos nostūros joprojām mīt sākotnējie saimnieki, kas palaikam izlien no savām slēptuvēm un klejo apkārt.

Sajā dziļajā pazemē, tumšā ezera malā, dzīvoja vecais Gollums, neliels, glums radī­jums. Nevaru pateikt, no kurienes viņš te ieradās un kas viņš īsti bija. Viņš bija Gol­lums — tumšs kā pati tumsa, vienīgi kārnajā sejā blāvoja divas apaļas, bālas acis. Viņam bija neliela laiva, un viņš mēdza rāmi un klusi vizināties pa šo ezeru — jo tas tiešām bija ezers, plats, dziļš un stindzinoši auksts. Viņš airēja ar savām prāvajām pleznām, ko pārkāra laivas malām, taču nekad nesacēla ne mazāko vilnīti. To nu ne. Ar bālajām, lukturveidīgajām acīm viņš lūkojās pēc "aklām zivīm, ko zibenīgi aši sa­kampa garajos pirkstos. Arī gaļa viņam garšoja. Goblinus viņš vērtēja augstu, ja tikai varēja tos nomedīt; bet viņš ļoti sargājās, lai netiktu pamanīts. Ja kāds no tiem kād­reiz pienāca tuvāk ezera malai, kad Gollums bija izgājis medībās, viņš to no mugur­puses vienkārši nožņaudza. Tomēr goblini te rādījās reti, jo viņiem šķita, ka te lejā, pašā kalna pamatnē, uzglūn kaut kas nelāgs. Sim ezeram viņi bija uzdūrušies tolaik, kad pirms daudziem gadiem raka šīs ejas, un atklājuši, ka tālāk vairs nav, kurp iet; tāpēc šajā virzienā ceļš te beidzās, un nebija nekādas vajadzības nākt šurp — vienīgi, ja Mil­zu Goblins pavēlēja. Dažreiz viņam uznāca kāre pēc ezera zivīm, un dažreiz viņš nesa­gaidīja ne aizsūtīto goblinu, ne zivis.