DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Acumirkli, — hobits trīcēdams sacīja. — Es taču tev tikko ļāvu labu brīdi domāt.

— Viņam jāpasteidzas, jāpasteidzas, jāpasteidzas! — teica Gollums, sākdams rāp­ties no laivas krastā, lai sakamptu Bilbo. Bet, kad viņš ielaida savu garo, pleznaino kāju ūdenī, no tā izlēca pārbiedēta zivs un uzkrita taisni Bilbo uz kājas īkšķa.

— U! — viņš ievaidējās. — Auksta kā… — Un tad viņš uzminēja. — Zivs, zivs! — viņš iesaucās. — Tā ir zivs!

Gollums jutās briesmīgi vīlies, taču Bilbo tūlīt uzdeva nākamo mīklu, tā ka Gollu­mam vajadzēja vien rāpties atpakaļ laivā un domāt atkal.

— Bezkājis guļ uz vienkāja, divkājis sēž uz trīskāja, četrkājis gaida un sagaida.

Laikam gan šis nebija piemērots brīdis tādai mīklai, taču Bilbo ļoti steidzās. Ja tā

būtu uzdota citā reizē, varbūt Gollumam vajadzētu pacīnīties ar minēšanu. Bet šoreiz, tūlīt pēc mīklas par zivi, «bezkāji» bija viegli atminēt, un pēc tam arī pārējais vairs nelikās grūti. «Zivs guļ uz maza vienkājas galdiņa, cilvēks sēž blakus uz trīskāju ķeb­līša, kaķis gaida un sagaida asakas» — tāda, protams, ir atbilde, un Gollums to drīz vien pateica. Tad viņam likās, ka pienācis laiks kaut kam sevišķi grūtam un briesmī­gam. Un viņš teica tā:

— Kas ir tas, kas aprij visas lietas: Mazas, lielas, mīkstas, akmenscietas; Sagrauž dzelzi, koku, mūra sienu, Zvēru netaupa un cilvēku nevienu, Apēd pilsētas un karaļvalstis grauj, Kalnus noārda un visu dzīvo pļauj?

Nabaga Bilbo sēdēja tumsā, pūlēdamies atcerēties visus milžus un briesmoņus, par kādiem jebkad bija dzirdējis nostāstos, taču neviens no tiem nedarīja visu te nosaukto. Viņam bija tāda sajūta, it kā atbilde būtu meklējama pavisam citur un it kā viņam to vajadzētu zināt, tomēr viņš netika atminējumam klāt. Hobitu sāka pārņemt bailes, un tas domāšanai par labu nenāk. Gollums sāka rāpties ārā no laivas. Viņš ar plunkšķi ielēca ūdenī un sāka irties uz krastu; Bilbo redzēja, kā viņa acis nāk arvien tuvāk. Mēle šķita sastingstam viņam mutē; viņš gribēja kliegt: «Man vēl vajadzīgs laiks! Man vajadzīgs laiks!» Taču no viņa mutes spalgā saucienā izlauzās vienīgi:

— Laiks! Laiks!

Bilbo bija izglābusi nejauša veiksme. Jo tieši šis, protams, bija mīklas atminējums.

Gollums atkal jutās gauži vīlies; un nu viņš jau kļuva nikns, turklāt šī spēle viņam bija apnikusi. Tā patiesi bija modinājusi viņā varenu izsalkumu. Šoreiz viņš nepeldē­ja atpakaļ uz laivu. Viņš apsēdās tumsā blakām Bilbo. Tas hobitam lika justies bez­gala nepatīkami un pavisam stindzināja viņa domāšanu.

— Viņam nu jāuzdod mumss vēl vienss jautājumss, manu sskaistumiņ, ss, sss, ssss. Vēl vienss patss jautājumss mumss, mumsss, — Gollums šņāca.

Bet Bilbo vairs nevarēja iedomāties nevienu pašu jautājumu, kopš šī atbaidošā, slapjā būtne sēdēja viņam līdzās un bikstīja un gramstīja viņu ar savām ķetnām. Viņš kasīja pakausi, knieba sev rokā, un tomēr prātā vairs nenāca it nekas.

— Jautā mums! Jautā mums! — skubināja Gollums.

Bilbo knieba sev un pliķēja sevi; viņš ķērās pie sava zobena un ar otru roku pat pār­meklēja kabatu. Tur viņš uzgāja gredzenu, ko bija pacēlis no tuneļa grīdas un pavisam aizmirsis.

— Kas man ir kabatā? — viņš skaļi noprasīja. Bilbo to teica, runādams pats ar sevi, bet Gollums to noturēja par mīklu un briesmīgi uztraucās.

— tas nav godīgi! Nav godīgi! — viņš šņāca. — Nav taču godīgi, manu sskaistu­miņ, ka viņš mums prasa, kas ir viņa draņķīgajās kabatāsss!

Saprazdams, kas noticis, un nekā labāka nezinādams, Bilbo tvērās pie šī paša jau­tājuma. — Kas man ir kabatā? — viņš noprasīja skaļāk.

— S-s-s-s-s, — šņāca Gollums. — Viņam jāļauj mums trīs reizes minēt, manu sskais- stumiņ, trīsss!

— Lai notiek! Mini! — sacīja Bilbo.

— Rokasss! — teica Gollums.

— Nepareizi! — atsaucās Bilbo, kurš, par laimi, nupat bija izvilcis roku no ka­batas. — Mini vēlreiz!

— S-s-s-s-s, — vilka Gollums, satraucies vairāk nekā jebkad. Viņš domās pārcilāja visu, ko pats mēdza glabāt kabatās: zivju asakas, goblinu zobus, slapjus gliemežvākus, sikspārņa spārngalu, asu akmeni ilkņu slīpēšanai un citas nejaukas lietas. Tad viņš centās iedomāties, ko kabatās varētu glabāt citas būtnes.

— Nazis! — viņš beidzot teica.

— Nepareizi! — sacīja Bilbo, kas savu nazi pirms kāda laika bija pazaudējis. — Mi­ni pēdējoreiz!

Tagad Gollums jutās daudz sliktāk nekā tad, kad Bilbo viņam tika uzdevis mīklu par olām. Viņš šņāca un sprauslāja, un zvārojās turp un atpakaļ, un plakšķināja plez­nas, un locījās, un kārpījās, tomēr neuzdrīkstējās izniekot velti savu pēdējo minējumu.

— Ašāk! — teica Bilbo. — Es gaidu! — Viņš centās izlikties drošs un bezbēdīgs, kaut gan sirds dziļumos nepavisam nejutās pārliecināts par spēles iznākumu un par to, vai Gollums uzminēs pareizi vai ne.

— Laiks beidzies! — viņš teica.

— Auklas gabals vai nekas! — iebrēcās Gollums, un tas nu vairs nebija gluži go­dīgi — minēt divas lietas uzreiz.

— Abi nepareizi, — ar milzīgu atvieglojumu izsaucās Bilbo un tūdaļ pielēca kājās, atspiedās ar muguru pret tuvāko sienu un izslēja savu mazo zobenu. Viņš, protams, zi­nāja, ka mīklu spēle ir svēta un mūžsena paraža un ka pat ļauni radījumi bīstas krāp­ties, kad sākuši to spēlēt. Un tomēr viņam šķita, ka nevar paļauties uz to, ka šis glumais mošķis, sprukās iedzīts, turēs savu solījumu. Tāds izmantos jebkuru ieganstu, lai no tā atkāptos. Un galu galā — pēc sensenajiem spēles noteikumiem pēdējais jautājums jau arī nebija īsta mīkla.

Tomēr Gollums nemēģināja viņam tūdaļ uzbrukt. Viņš redzēja zobenu Bilbo rokā. Kādu brīdi viņš sēdēja, trīcēdams un kaut ko čukstēdams. Beidzot Bilbo vairs nevarēja nociesties.

— Nu? — viņš teica. — Kā tad būs ar tavu solījumu? Es gribu iet. Tev jāparāda man ceļš.

— Vai mēs tā solījām, skaistumiņ? Parādīt šim riebīgajam nīkulim Baginsam ceļu uz āru, jā, jā. Bet kas gan viņam ir tajā kabatā, ko? Aukla nav, skaistumiņ, un tukšums arī nav. Hm, hm! Gollum!

— Nav svarīgi, — teica Bilbo. — Solīts paliek solīts.

— Viņš ir pikts, skaistumiņ, un nepacietīgs, — šņāca Gollums. — Bet viņam jāpa­gaida, jā, jāpagaida. Mēs nevaram tā uzreiz mesties ejās. Mums jāiet paņemt dažas lie­tiņas, kas mums palīdzēs, jā.

— Nu, tad pasteidzies, — teica Bilbo, juzdamies atvieglots, ka Gollums iet projām. Viņš domāja, ka šis glumeklis tikai meklē ieganstu pazust un vairs nenāks atpakaļ. Par kādām lietiņām gan Gollums varēja runāt? Ko viņš varēja glabāt tumšā ezera vidū? Tomēr Bilbo maldījās. Gollums bija gan paredzējis nākt atpakaļ. Viņš bija nikns un turklāt vēl izsalcis. Un, tā kā viņš bija ļauns un viltīgs radījums, viņam bija jau radies plāns.

Tepat netālu atradās viņa sala, par kuru Bilbo nekā nezināja, un uz tās slēptuvē Gollums glabāja dažus nožēlojamus krāmus un vienu ļoti skaistu lietiņu — zelta gre­dzenu, dārgu gredzenu.

— Mana dzimšanas dienas dāvana! — viņš nočukstēja pie sevis, kā bieži tika darī­jis garajās, tumšajās dienās. — To, rau, mums tagad vajag, jā, to mums vajag.

Viņam to vajadzēja tāpēc, ka gredzenam piemita burvju spēks: kas to uzvilka pirk­stā, tas kļuva neredzams; vienīgi spilgtā saules gaismā to varēja saskatīt — un arī tikai ēnas dēļ, un tā pati bija bāla un drebelīga.