DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Jā, viņš tā teica, bet viņš ir viltīgs. Viņš nesaka, ko domā. Viņš neteica, kas viņam kabatā. Viņš zina. Ja viņš zina ceļu iekšā, tad viņš,zina ceļu ārā. Viņš ir aizskrējis uz aizmugures durvīm. Jā, jā, uz aizmugures durvīm.

Tad viņu noķers goblini. Pa turieni viņš ārā netiks, skaistumiņ.

Sss, sss, gollum! Goblini! Jā, bet ja nu viņš ir atradis mūsu dāvanu, mūsu dārgo dā­vanu, tad to dabūs goblini, gollum! Viņi to atradīs, viņi uzzinās, ko tā spēj! Mēs vairs nebūsim drošībā, nekad vairs nebūsim drošībā, gollum! To uzliks viens no gobliniem, un tad neviens viņu neredzēs. Viņš tur būs, bet viņu neredzēs. Pat mūsu ašās actiņas viņu nevarēs redzēt; un viņš mums klusi un slepeni piezagsies un noķers mūs, gollum, gollum!

Tad beigsim runāt, skaistumiņ, un pasteigsimies! Ja Baginss ir aizskrējis pa šo ceļu, mums jāpasteidzas un viss jānoskaidro. Ejam! Nav vairs tālu. Pasteigsimies!

Ar ašu lēcienu Gollums bija kājās un sāka ātri šļūkt uz priekšu. Bilbo steidzās vi­ņam pakaļ, joprojām ievērodams piesardzību, taču tagad galvenokārt baidīdamies, kaut tikai atkal nepakluptu uz kāda izciļņa un krītot nesaceltu troksni. Galva viņam griezās cerību un pārsteiguma virpulī. Izskatījās, ka šim viņa gredzenam piemīt burvju spēks: tas darīja neredzamu! Viņš, protams, par kaut ko tādu bija dzirdējis no senām, senām pasakām, tomēr grūti bija noticēt, ka viņš pats pavisam nejauši atradis šādu gredzenu. Bet te tas bija, un Gollums ar savām redzīgajām acīm bija paskrējis viņam ga­rām pavisam tuvu blakām.

Un tā viņi steidzās tālāk — Gollums plakšķināja pa priekšu šņākdams un lādēda­mies; Bilbo zagās nopakaļ tik klusi, cik vien hobits prot. Drīz viņi nonāca līdz tai vietai, kur Bilbo bija ievērojis sānejas vairākos virzienos. Gollums tūlīt sāka tās skaitīt:

— Viena pa kreisi, jā. Viena pa labi, jā. Divas pa labi, jā, jā. Divas pa kreisi, jā, jā. — Un tā viņš turpināja.

Skaitam augot, viņš runāja arvien lēnāk un kļuva gurdens un raudulīgs, jo ezers palika arvien tālāk aizmugurē un viņam sāka mesties bail. Te varēja gadīties goblini, un viņš bija pazaudējis gredzenu. Beidzot viņš apstājās pie zemas ejas kreisajā pusē.

— Septiņas pa labi, jā. Sešas pa kreisi, jā! — viņš čukstēja. — Sī ir īstā. Te ir ceļš uz aizmugures durvīm, jā. Te ir eja!

Viņš pabāza tajā galvu un atkal atrāvās. — Bet mēs tur nedrīkstam iet, skaistumiņ, nē, mēs nedrīkstam. Tur ir goblini. Mēs jūtam viņu smaku. Ssss! Ko mums iesākt? Lai lāsts pār viņiem, lai sērga pār viņiem! Mums tepat jāpagaida, skaistumiņ, jāpagaida, tad redzēsim. . »

Un tā viņi bija nonākuši strupceļā. Gollums gan bija galu galā atvedis Bilbo pie ceļa uz izeju, bet Bilbo nevarēja tikt uz šī ceļa! Taisni priekšā ejai tupēja Gollums, un viņa acis salti zalgoja un kustējās, kad viņš šūpoja starp ceļiem nokārto galvu uz vienu un otru pusi.

Bilbo atrāvās no sienas klusāk par peli; taču Gollums uzreiz saspringa un sāka oš­ņāt gaisu, un viņa acis kļuva zaļas. Viņš paklusi, bet draudīgi iešņācās. Hobitu redzēt viņš nevarēja, tomēr bija kļuvis modrs; tumsa bija attīstījusi arī citus viņa jutekļus: dzirdi un ožu. Šķita, ka viņš notupies uz visām četrām, pleznainās plaukstas balstī­dams pret grīdu, galvu izslējis, degunu piespiedis gandrīz pie akmens. Lai gan viņš bija tikai melna ēna paša redzokļu atspīdumā, Bilbo redzēja vai varbūt juta, ka viņš ir sa- sprindzis kā loka stiegra, ik brīdi gatavs lēcienam.

Bilbo gandrīz pārstāja elpot un viscaur sastinga. Viņu pārņēma izmisums. Jātiek projām, ārā no šīs briesmīgās tumsas, kamēr vēl palicis kaut cik spēka. Jācīnās. Jāno­dur šis nejaukais radījums, jāizdur tam acis, jānogalina. Tas taču arī gribēja nogalināt viņu. Nē, tā nebūtu godīga cīņa. Viņš taču bija neredzams. Un Gollumam nebija zo­bena. Gollums līdz šim pat nebija īsti piedraudējis viņu nogalināt vai mēģinājis to iz­darīt. Un šis radījums bija nožēlojams, vientuļš, apjucis. Bilbo sirdī negaidot uzban­goja saprotoša līdzjūtība, žēlums, kas jaucās ar šausmām: viņš uz mirkli iedomājās bezgalgaras, vientuļas dienas bez gaismas, bez cerības uz ko labāku, cietus akmeņus, aukstas zivis, ložņāšanu un čukstēšanu vienatnē ar sevi. Visas šīs domas uzzibēja prātā vienā īsā acumirklī. Bilbo nodrebēja. Un tad pavisam pēkšņi uzplaiksnīja nākamais- gaismas stars, un, gluži kā jauna spēka un apņemšanās spārnots, viņš lēca.

Liels lēciens tas nebija, toties lēciens tumsā. Taisni pāri Golluma galvai, septiņas pēdas uz priekšu un trīs uz augšu; viņš pats to nemanīja, bet īstenībā pavisam maz pietrūka, lai viņš ar galvu būtu ietriecies ejas zemo griestu velvē.

Gollums atmetās atpakaļ un ķēra gaisā, kad hobits lidoja viņam pāri, taču nokavēja: rokas sakļāvās tukšā gaisā, un Bilbo, nokritis tieši uz savām izturīgajām pēdām, steig­šus metās projām pa jauno tuneli. Viņš neskatījās atpakaļ, ko dara Gollums. Sākumā gandrīz sev pie pašiem papēžiem viņš dzirdēja šņākšanu un lādēšanos, tad tā apklusa. Tūlīt pat atskanēja asinis stindzinošs brēciens, pilns naida un izmisuma. Tālāk iet Gol­lums neuzdrošinājās. Viņš bija zaudējis: zaudējis savu laupījumu un zaudējis vienīgo lietu, kam jebkad bijis no sirds pieķēries, — savu skaistumiņu. Bilbo mati sacēlās stā­vus no šī brēciena, tomēr viņš nerimis skrēja tālāk. Tagad Golluma klaigas skanēja no­pakaļ kā vārgas, tomēr draudīgas atbalsis:

— Zaglis, zaglis, zaglis Baginss! Mēs viņu nīstam, nīstam, nīstam uz mūžu mū­žiem!

Tad iestājās klusums. Taču Bilbo arī tas šķita draudīgs. «Ja goblini ir tik tuvu, ka viņš sajuta to smaku,» hobits nodomāja, «tad tie būs dzirdējuši viņa brēkšanu un lādē­šanos. Tagad prātīgi, citādi šis ceļš ievedīs vēl lielākā nelaimē.»

Eja bija zema un rupji veidota. Hobitam tā pārliekas grūtības nesagādāja, ja neņem vērā asos akmens izciļņus uz grīdas, pret kuriem viņš, par spīti visai piesardzībai, pa­laikam atkal apdauzīja kāju īkšķus. «Gobliniem šī eja tā kā par zemu, vismaz prāvā­kajiem,» nodomāja Bilbo, nezinādams, ka pat vislielākie no tiem — kalnu orki — spēj ļoti ātri paskriet, salīkuši tik zemu, ka rokas velkas gandrīz pa zemi.

Drīz vien eja, kas sākumā veda uz leju, pavērsās augšup, un vēl pēc laiciņa sākās stāvs kāpums. Tas palēnināja Bilbo soli. Tomēr beidzot slīpums bija galā, eja pagriezās ap stūri, atkal laidās lejup, un tur, īsās nogāzes apakšā, viņš ieraudzīja ap nākamo stūri laužamies gaismas staru. Nevis sarkanu gaismu, kas varētu atspīdēt no uguns­kura vai lāktura, bet bālu āra gaismu. Tad Bilbo metās skriešus.

Steigdamies tik aši, cik vien kājas spēja nest, viņš pagriezās ap pēdējo stūri un pie­peši atradās atklātā laukumā, kur gaisma pēc tumsā pavadītajām stundām šķita žil­binoši spoža. Patiesībā saule tikai drusku iespīdēja cauri durvju ailei — tepat netālu vaļā stāvēja lielas akmens durvis.

Bilbo samirkšķināja acis un tad pēkšņi ieraudzīja goblinus — goblinus pilnā apbru­ņojumā ar izvilktiem zobeniem; tie sēdēja iekšpusē pie durvīm un plati ieplestām acīm vēroja gan durvis, gan eju, kas veda uz tām. Tie izskatījās satraukti, iztrūcināti un sa­gatavojušies uz visu.

Tie viņu ieraudzīja ātrāk nekā viņš tos. Jā, tie viņu redzēja. Vai nu tā bija nejau­šība, vai arī gredzena pēdējais triks, pirms tas pārgāja pie jaunā saimnieka, bet hobita pirkstā gredzena nebija. Ar triumfa brēcieniem goblini metās viņam virsū.