DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Viņi gāja un gāja uz priekšu. Nelīdzenā taka pazuda. Krūmāji, garā zāle akmeņu starpās, trušu noskrubinātu velēnu laukumi, timiāns, salvija, majorāns un dzeltenās klinšu rozes — tas viss nozuda, un viņi stāvēja plašas nogāzes malā, ko veidoja sabi­ruši akmeņi, zemes nogruvuma atliekas. Kad viņi sāka virzīties pa to lejup, no kāju apakšas izripoja drumslas un sīki oļi; drīz arī lielāki sašķēlušos akmeņu gabali sāka klaudzēdami velties lejā un aizrāva citus, zemāk gulošos, kas šļūca un ripoja tiem līdzi; tad izkustējās klintsakmeņi un palēkdamies rībēja lejup, saceldami visapkārt pu­tekļus un troksni. Itin drīz visa nogāze virs ,un zem viņiem šķita nemitīgā kustībā, un arī paši ceļinieki slīdēja lejā, turēdamies cits pie cita, biedinošā slīdošu, grabošu, krak- stošu šķembu un akmeņu jūklī.

Viņus paglāba koki, kas auga pakājē. Viņi ieslīdēja priežu mežā, kas kāpa augšup pa nogāzi, it kā turpinādams tumšos, dziļos mežus, kas pletās lejā ielejās. Daži pieķērās pie stumbriem un uzrāpās zemākajos zaros, citi (tāpat kā mazais hobits) paslēpās aiz kokiem, paglābdamies no klintsakmeņu uzbrukuma. Drīz briesmas bija garām un no­gruvums apstājies, tikai dziļi lejā vēl dzirdēja pa tālīnam brīkšķim, kur lielākie iz­kustinātie akmeņi palēkdamies un griezdamies aizripoja cauri papardēm un pāri prie­žu saknēm.

— Nu tā! Tas mums palīdzēja ātrāk tikt uz priekšu, — noteica Gendalfs. — Tagad pat goblini, mūs vajādami, nevarēs te klusi norāpties lejā.

— Jādomā gan, — norūca Bomburs. — Bet uzlaist mums akmeņus uz galvas gan viņiem nebūs grūti. — Rūķi (un Bilbo tāpat) nepavisam nejutās priecīgi un berzēja savus zilumus un apdauzītos locekļus.

— Blēņas! Mēs tūlīt nogriezīsimies sāņus un vairs nebūsim nogruvuma ceļā. Mums jāpasteidzas! Skatieties, kā satumst!

Saule jau pirms laba brīža bija pazudusi aiz kalniem. Ēnas ap viņiem arvien vairāk sabiezēja, kaut gan tālumā caur kokiem un virs zemāk augošo koku melnajām galot­nēm vēl varēja redzēt viņas puses līdzenuma vakara gaismu. Ceļinieki kliboja, cik ātri vien spēja, pa ieslīpu taku pāri priežu sila lēzenajām nogāzēm dienvidu virzienā. Brī­žiem viņi brida cauri paparžu jūrai, kurā slējās daudz augstu kokveida stumbru, kas hobitam bija krietni pāri galvai; brīžiem soļoja klusi, klusītiņām pa priežu skuju grīdu, un visu laiku drūmā meža tumsa kļuva arvien biezāka un meža klusums dziļāks. Sai vakarā nebija vēja, tāpēc pat koku zaros nedzirdēja ne mazākās šalkoņas.

— Vai mums jāiet vēl tālāk? — jautāja Bilbo, kad bija kļuvis tik tumšs, ka viņš tik tikko vairs varēja saskatīt Torina bārdu, kas šūpojās viņam priekšā, un tik kluss, ka rūķu elpas vilcieni izklausījās kā skaļš troksnis. — Man pēdas ir apdauzītas zilas, kājas sāp un vēders sašļucis kā tukšs maišelis.

— Vēl mazdrusciņ jāpaiet, — atbildēja Gendalfs.

Nogājuši vēl gabalu, kas šķita simtkārt mazdrusciņ, viņi pēkšņi atradās klajumā, kurā neauga koki. Bija uzlēcis mēness un apspīdēja šo klajumu. Nez kāpēc visiem uz­reiz radās sajūta, ka šī nav laba vieta, kaut gan nekā slikta te nevarēja manīt.

Te piepeši viņi kaut kur kalna nogāzē izdzirda kaucienu — garu, baisminošu kau­cienu. Tam atsaucās cits no labās puses un krietni tuvāk; tad vēl viens netālu pa kreisi. Tie bija vilki, kas gaudoja mēnessgaismā, vilki, kas pulcējās barā!

Mistera Baginsa alas apkaimē vilki nemājoja, tomēr šo troksni viņš pazina. Tas daudzviet bija aprakstīts pasakās un nostāstos. Viens no viņa vecākajiem brālēniem (no Tuku puses), kurš bija liels ceļotājs, mēdza šo skaņu atdarināt, lai Bilbo pabaidītu. Dzir­dēt to savām ausīm meža vidū mēnessgaismā hobitam bija pārāk baigs pārdzīvojums. Pat burvju gredzeni pret vilkiem daudz nepalīdz — jo sevišķi pret tiem negantajiem ba­riem, kas mitinājās goblinu apsēstā kalna pakājē aiz Savvaļas robežas pirms nezinā­majiem plašumiem. Siem vilkiem ir asāka oža nekā gobliniem, un tiem nemaz nevajag upuri saredzēt, lai to noķertu.

— Ko nu mēs darīsim, ko nu mēs darīsim! — viņš ievaimanājās. — No goblinu mi­dzeņa vilku nagos! — viņš teica, un tas kļuva par tādu kā sakāmvārdu, kaut gan šodien mēs līdzīgās nelāgās situācijās sakām «no vilka lāča nagos».

— Ātri augšā kokos! — pavēlēja Gendalfs, un viņi metās pie kokiem izcirtuma malā, izraudzīdamies tos, kam zemāki zari vai pietiekoši tievi stumbri, lai pa tiem va­rētu uzrāpties. Tos viņi atrada zibenīgi ātri, kā jūs viegli varat iedomāties, un uzrāpās tik augstu, cik vien zari ļāva. Jums nāktu smiefcli (no droša attāluma), redzot šo ska­tu: rūķi sēž kokos, un bārdas karājas lejup, itin kā paveci kungi būtu nonākuši bērna prātā un sadomājuši spēlēt puišeļus. Fili un Kili tupēja garas lapegles galotnē kā mil­zīgā Ziemsvētku eglītē. Douri, Nouri, Ourij Oins un Gloins bija iekārtojušies ērtāk varenā priedē, kuras zari stiepās no stumbra vienādos attālumos kā riteņa spieķi. Bai­furs, Boufurs, Bomburs un Torins sēdēja citā kokā. Dveilins un Beilins bija uzrausu- šies garā, slaidā eglē, kam nebija daudz lielu zaru, un pūlējās galotnes zaļajos sīk- zaros atrast vietu, kur apsēsties. Gendalfs, būdams krietni garāks par citiem, bija at­radis koku, kurā rūķi nevarēja uzkāpt, — lielu priedi pašā izcirtuma malā. Viņš bija pilnīgi paslēpies tās zaros, tikai acis varēja pamanīt zibam mēnessgaismā, kad burvis lūkojās ārā pa zaru starpām.

Un Bilbo? Viņš nevareja uzkāpt neviena koka un bēguļoja no viena stumbra pie otra kā trusītis, kas aizklīdis no alas un jūt suņus dzenamies sev pa pēdām.

— Tu atkal esi pametis mūsu kramplauzi! — paskatījies lejā, Nouri uzsauca Douri.

— Es nevaru mūžīgi nēsāt kramplaužus uz muguras, — atcirta Douri, — lejā tu­neļos un augšā kokos! Kas tad es, pēc tavām domām, esmu? Kāds nesējs, vai?

— Ja mēs neko nedarīsim, viņu aprīs, — teica Torins, jo kaucieni tagad skanēja visapkārt un nāca arvien tuvāk. — Douri! — viņš uzsauca, jo Douri tupēja viszemāk tai kokā, kurā visvieglāk uzrāpties. — Aši norāpies misteram Baginsam pretī un pa­stiep roku!

Douri, par spīti savai ņurdēšanai, bija patiešām krietns biedrs. Nabaga Bilbo neva­rēja aizsniegt viņa plaukstu pat tad, kad viņš norāpās līdz apakšējam zaram un pa­stiepa roku lejup, cik tālu vien varēja. Tāpēc Douri nolēca pavisam zemē un ļāva Bilbo uzrāpties viņam mugurā.

Tieši tajā brīdī vilki gaudodami iecilpoja klajumā. Uz ceļiniekiem piepeši raudzījās simtiem acu. Tomēr Douri nepameta Bilbo. Viņš pagaidīja, kamēr hobits bija uztrau- sies no viņa pleciem uz zara, un tad uzlēca zarā pats. Pēdējā brīdī! Kad viņš lēca, vilks jau kampa pēc viņa apmetņa un gandrīz nogrāba rūķi. Vienā mirklī ap koku saskrēja vesels bars vilku, kas gailošām acīm un izkārtām mēlēm gaudoja un lēkāja gar stumbru augšup.

Taču pat mežonīgie vārgi (jo tā dēvē ļaunos vilkus aiz Savvaļas robežas) neprot kāpt kokos. Vismaz uz laiciņu mūsu draugi bija drošībā. Par laimi, bija silts un nepūta vējš. Koki nav nekāda ērtā uzturēšanās vieta ilgākam laikam, bet aukstumā un vējā, turklāt, ja vēl lejā visapkārt gaida vilki, tie var kļūt gauži nemājīgi.

Sis izcirtums koku ielokā acīmredzot bija vilku pulcēšanās vieta. To saradās arvien vairāk un vairāk. Tie atstāja sargus zem koka, kurā tupēja Douri un Bilbo, un ošņā­dami devās izlūkot pārējo apkārtni, līdz bija uzoduši katru koku, kurā kāds sēdēja. Arī pie tiem viņi atstāja sargus, kamēr visi pārējie (šķiet, vairāki simti) aizgāja un satu- pās aplī izcirtuma vidū un apļa vidū nostājās liels, pelēks vilks. Viņš uzrunāja pārējos baisajā vārgu valodā. Gendalfs to saprata. Bilbo gan ne, bet viņam tā izklausījās bries­mīga un šķita, ka visa runa ir caurcauri nežēlīga un ļauna, kā tas patiešām arī bija. Laiku pa laikam aplī sēdošie vārgi visi kopā atsaucās savam vadonim, un, dzirdot to šaušalīgās gaudas, hobits tik tikko spēja noturēties savā priedē.