DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Es jums pastāstīšu, ko dzirdēja Gendalfs, kaut arī Bilbo to nesaprata. Vārgi un gob­lini bieži palīdzēja viens otram savos melnajos darbos. Goblini parasti neuzdrīkstas doties tālu no kalniem; to viņi dara tikai tad, ja ir padzīti no savām mītnēm un meklē jaunas vai arī dodas karā (kas, teikšu ar prieku, nav noticis diezgan sen). Taču tolaik viņi reizumis devās sirojumos, lai iegūtu pārtiku vai vergus, kas strādāja viņu labā. Tad viņi bieži meklēja vārgu palīdzību un dalīja ar tiem laupījumu. Reizēm goblini jāja uz vilkiem kā cilvēki uz zirgiem. Tagad varēja noprast, ka tieši šajā naktī paredzēts liels goblinu sirojums. Vārgi bija ieradušies, lai satiktos te ar gobliniem, bet goblini kavējās. Iemesls tam, bez šaubām, bija Milzu Goblina nāve un visa tā kņada, ko sacēla rūķi, Bilbo un burvis, kuriem viņi droši, vien joprojām dzina pēdas.

Par spīti briesmām, kas uzglūnēja šai tālajā zemē, pēdējā laikā tajā no dienvidiem bija sākuši iespiesties drosmīgi vīri, kas cirta kokus un būvēja sev mājokļus tīkamā­kajos mežu apvidos — ielejās un upju krastos. Viņu bija daudz, un viņi bija drosmīgi un labi apbruņoti, tāpēc pat vārgi neuzdrīkstējās uzbrukt viņiem visiem kopā, it sevišķi gaišā dienas laikā. Bet šoreiz ar goblinu palīdzību viņi bija izplānojuši naktī uzbrukt dažiem ciematiem, kas atradās vistuvāk kalniem. Ja šis plāns izdotos, nākamajā dienā tajos vairs nebūtu nevienas dzīvas dvēseles; visi būtu nogalināti, izņemot tos dažus, ko goblini neatdotu vilkiem, bet aizvestu gūstā uz savām alām.

So sarunu bija briesmīgi klausīties — ne vien drosmīgo mežinieku, viņu sievu un bērnu dēļ, bet arī tādēļ, ka Gendalfam un viņa draugiem tagad draudēja tādas pašas briesmas. Vārgi bija saniknoti un pārsteigti, ka atraduši viņus te, savā pulcēšanās vietā. Tie domāja, ka viņi ir mežinieku draugi un atnākuši tos izspiegot, lai pēc tam aiznestu uz ielejām ziņu par plānoto uzbrukumu, un tādā gadījumā gobliniem un vilkiem priekšā stāvētu sīva cīņa — bet viņi taču bija iecerējuši aprīt vai sagūstīt savus pretiniekus miegā un nesagatavotus. Tāpēc vārgi pat nedomāja aiziet no šejienes un ļaut kokos sē­došajiem aizbēgt, vismaz līdz rītam ne. Un krietni agrāk par rītu, viņi sprieda, no kal­niem taču ieradīsies goblinu kareivji; un goblini prot gan kāpt kokos, gan tos no­cirst.

Tagad jūs sapratīsiet, kāpēc Gendalfs, klausīdamies vilku rūcienos un kaucienos, izjuta briesmīgas bailes, kaut arī viņš bija burvis: kļuva skaidrs, ka viņi ir nokļuvuši negantās sprukās un nepavisam nav vēl izbēguši no nesenajām briesmām. Tomēr viņš nedomāja ļaut, lai viss notiek pēc vilku prāta, kaut ārī maz ko varēja iesākt, sēdēdams augstu kokā, zem kura tup vesels bars vilku. Viņš savāca no priedes zariem lielākos čie­kurus. Tad viņš vienu no tiem aizdedzināja ar spoži zilu liesmu un iesvieda aplī sēdošo vil­ku vidū. Tas svelpdams atsitās vienam pret muguru, zvēra noplukušais kažoks tūlīt aiz­degās, un tas, neganti kaukdams, lēca te uz vienu, te otru pusi. Pirmajam čiekuram se­koja otrs un trešais — zilās liesmās, sarkanās liesmās, zaļās liesmās. Tie nokrita zemē apļa vidū un sprāga, mezdami uz visām pusēm krāsainas dzirksteles un dūmu mutuļus. Sevišķi liela dzirkstele trāpīja vilku vadonim pa degunu, un tas palēcās desmit pēdas gaisā, tad sāka mežonīgi riņķot pa apli, dusmās un pārbīlī kampdams un kozdams pat pārējos vilkus.

Rūķi un Bilbo kliedza un gavilēja. Vilku niknums bija briesmīgs, un tracis, ko tie sacēla, izplatījās pa visu mežu. Vilki vienmēr ir baidījušies no uguns, turklāt šī bija briesmīga un neredzēta uguns. Ja dzirkstele iekrita vilkam kažokā, tā tur ieķērās un aizdegās, un, ja tie nemetās vārtīties pa zemi, tad drīz vien dega lielās liesmās. Pēc īsa brīža pa visu izcirtumu vārtījās vilki, dzēsdami dzirksteles sev uz muguras, bet tie, kas jau dega, kaukdami joņoja turp un atpakaļ un pielaida uguni citiem, līdz savējie paši tos aizdzina projām un tie kūleņoja lejā pa nogāzēm — kaukdami un gaudodami, un meklēdami ūdeni.

— Kas tur mežā šonakt par traci? — vaicāja Ērgļu Valdnieks. Viņš tupēja uz vien­tuļas klints smailes kalnu austrumu pusē un mēnessgaismā izskatījās pilnīgi melns. — Es dzirdu vilku balsis! Vai goblini mežā dara kādas nekrietnības?

Viņš pacēlās gaisā, un tūlīt pat viņam sekoja divi no ērgļu sargiem, kas bija tupē­juši katrs savā klints pusē. Trijatā tie meta debesīs lokus un raudzījās lejup uz vārgu apli — sīku plankumiņu dziļi lejā. Taču ērgļiem ir asa redze, un tie var saskatīt sīkus priekšmetus no liela attāluma. Miglas Kalnu Ērgļu Valdniekam bija tādas acis, ka tas varēja nenovērsdamies raudzīties saulē un pat mēnessgaismā jūdzi zem sevis saskatīja pa zemi skrejošu trusīti. Tāpēc viņš, kaut arī neredzēja kokos sēdošos bēgļus, tomēr sa­skatīja kņadu vilku barā, redzēja zibošās ugunis un dzirdēja vājas, tālas kaucienu un gaudu atbalsis. Viņš redzēja arī mēness atspīdumu uz goblinu šķēpiem un bruņuce- purēm, jo garas virknes šo ļaunsirdīgo radījumu jau virzījās no saviem vārtiem lejup pa nogāzi un iestiepās mežā.

Ērgļi nav nekādi labsirdīgie putni. Daži no tiem mēdz būt gļēvi un citi cietsirdīgi. Taču ziemeļu kalnu vissenākā suga bija arī pati izcilākā visu putnu vidū; tie bija lepni, spēcīgi un cēlsirdīgi putni. Viņi neieredzēja goblinus un arī nebaidījās no tiem. Tajās reizēs, kad viņi tos vispār pamanīja (kas gadījās reti, jo ērgļi tādus ra­dījumus neēd), viņi metās lejā tiem virsū un aizdzina brēcošos sirotājus atpakaļ alās, un partrauca nekrietnos darbus, ko tie bija uzsākuši. Goblini ienīda ērgļus un baidijas no tiem, taču nevarēja piekļūt to augstajām mājvietām vai padzīt tos no kalniem.

Šonakt Ērgļu Valdniekā modās ziņkāre izdibināt, kas īsti lejā notiek, tālab viņš sa­sauca kopā vēl daudzus citus ērgļus, un tie visi aizlaidās no kalniem un, loku pēc loka mezdami, laidās arvien zemāk un zemāk, tuvāk vilku baram un tikšanās vietai ar gob­liniem.

Tas bija labi darīts, nudien! Lejā notika briesmu lietas. Vilki, kas bija aizdegušies un aizbēguši mežā, vairākās vietās bija to aizdedzinājuši. Bija pats vasaras vidus, un šeit, kalnu austrumu pusē, jau labu laiku nebija lijis. Apdzeltējušās papardes, kritušie zari, biezā kārtā sabirušās priežu skujas un dažviet sagāzušies nokaltušie koki drīz dega lielās liesmās. Pa visu izcirtumu palēkdamies skraidīja vārgi. Un tomēr sardzes vilki sa­vus kokus neatstāja. Satracināti un nikni tie lēkāja ap stumbriem, kauca un lādēja rūķus savā baismīgajā valodā; mēles tiem bija izkārtas un acis zvēroja tikpat sarkanas un negantas kā uguns liesmas.

Tad piepeši aurodami izcirtumā iedrāzās goblini. Tie domāja, ka sākusies cīņa ar mežiniekiem, taču drīz vien uzzināja, kas noticis. Daži tad apsēdās zemē un sāka smie­ties. Citi vēcināja šķēpus un klaudzināja tos pret vairogiem. Goblini no uguns nebai­dās, un drīz tiem bija gatavs plāns, kā lieliski izklaidēties.

Daži no viņiem sadzina visus vilkus vienā barā. Citi sanesa ap koku stumbriem pa­pardes un žagarus. Citi skraidīja apkārt, mīdīja un sita, sita un mīdīja, līdz gandrīz visas liesmas bija apdzēstas — tikai ne tās, kas dega vistuvāk kokiem, kuros sēdēja rūķi. Sai ugunij viņi piemeta lapas, sausus zarus un papardes. Drīz vien rūķus iejoza liesmu un dūmu loks, kam goblini neļāva plesties uz āru, toties tas pakāpeniski tuvojās kokiem, līdz liesmas sāka laizīt zem kokiem samestās kaudzes. Dūmi cirtās Bilbo acīs, viņš jau sajuta liesmu karstumu un cauri dūmiem redzēja goblinus dejojam lielā lokā, tāpat kā cilvēki dejo ap Jāņu nakts ugunskuru. Pienācīgā attālumā aiz apļa, kurā griezās kareivji ar šķēpiem un āvām, stāvēja vilki — stāvēja, vēroja un gaidīja.