DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

itin brangi —, visi jutās atspirguši, kaut arī vēl drusku sabozušies un mazliet izsalkuši. Drīz viņi šķērsoja upi (nesdami hobitu uz muguras) un tad sāka soļot cauri garai, zaļai zālei un lejup gar kupli zarotu ozolu un staltu gobu rindām.

— Un kāpēc to sauc par Kerroku? — jautāja Bilbo, iedams blakām burvim.

— Viņam tas ir Kerroks tāpēc, ka viņš to tā dēvē. Šādus veidojumus viņš sauc par kerrokiem, bet šis ir Kerroks ar lielo burtu, jo vienīgais atrodas tik tuvu viņa mājai un viņš to labi pazīst.

— Kas sauc? Kas pazīst?

— Tas pats Kāds, par kuru es jau runāju, — ļoti ievērojama būtne. Jums visiem jāizturas ļoti laipni, kad es jūs iepazīstināšu. Es nosaukšu jūsu vārdus lēnām, droši vien ik pa diviem; un jums no visas tiesas jāuzmanās, lai viņu nesaniknotu, citādi dievs zina, kas notiks. Dusmās viņš var būt briesmīgs, kaut gan labā omā ir itin laipns. Tomēr man jūs jābrīdina, ka dusmas viņam uznāk ātri.

Rūķi, dzirdēdami burvi tā runājam ar Bilbo, visi sapulcējās apkārt. — Vai tā ir tā pati persona, pie kā tu mūs ved? — viņi jautāja. — Vai tu nevarēji atrast kādu rāmāku radījumu? Vai tu nevarētu izteikties drusku skaidrāk? — un tā joprojām.

— Jā, tā pati! Nē, nevarēju! Un es izteicos pietiekami skaidri, — burvis pikti at­bildēja. — Ja gribat zināt vēl vairāk, viņa vārds ir Beorns. Viņš ir ļoti stiprs; viņš ir ādu mainītājs.

— Ko? Ādu tirgonis, vai vīrs, kas pārvērš trušādas par vāverādām? — jautāja Bilbo.

— Ak augstā, žēlīgā debess, ne, ne, NE, NE, — atsaucas Gendalfs. — Pacenties taču nerunāt tādas aplamības, mister Bagins, ja vari, un visu debess brīnumu vārdā ne­piemini vairs ādu tirgoņa vārdu, kamēr atrodies simt jūdžu robežās no viņa mājas, tāpat nepiesauc ne seģeni, ne apmetni, ne puskažoku, ne uzroci, ne citu līdzīgu nožēlojamu vārdu! Viņš ir ādu mainītājs. Viņš maina savu ādu; reizēm viņš ir milzīgs, melns lācis, reizēm liels, stiprs, melnmatains vīrs ar milzu rokām un garu bārdu. Daudz neko vairāk es jums pastāstīt nevaru, bet ar to jums vajadzētu pietikt. Daži saka — viņš esot lācis, kas cēlies no lielajiem, senajiem kalnu lāčiem, kuri te dzīvoja, iekams ieradās milži. Citi apgalvo, ka viņš esot cilvēks, kas cēlies no pirmajiem cilvēkiem, kuri te dzī­voja, pirms šajā pasaules malā parādījās Smogs un citi pūķi un pirms no ziemeļiem uz kalniem pārvācās goblini. Grūti pateikt, kam taisnība; drīzāk man šķiet, ka pēdējiem. Viņš nav tas, par ko mēdz uzdot daudz jautājumu. Visādā ziņā sveša burvju vara viņu nav skārusi — viņam ir pašam sava. Viņš dzīvo ozolu birzī, lielā koka mājā; un kā cil­vēks viņš audzē lopus un zirgus, kas gandrīz tikpat brīnumaini kā viņš pats. Tie viņam strādā un sarunājas ar viņu. Viņš tos neēd; arī meža dzīvniekus viņš nemedī un neēd. Viņam ir stropi — un stropos milzu bites, un viņš pārtiek galvenokārt no krējuma un medus. Kā lācis viņš mēdz apstaigāt tālus apvidus. Reiz kādu nakti es redzēju viņu vienu pašu sēžam Kerroka virsotnē un vērojam, kā mēness slīd uz Miglas Kalnu pusi, un dzirdēju, kā viņš norūcās lāču mēlē: «Pienāks diena, kad tie aizies bojā un es atgrie-, zīšos tur!» Tāpēc es domāju, ka viņš ir pats savulaik atnācis no kalniem.

Bilbo un rūķiem tagad bija daudz, ko pārdomāt, un viņi vairāk jautājumu neuz- deva. Priekšā vēl bija prāvs ceļa gabals. Te viņi kāpa augšup pa nogāzi, te virzījās le­jup ielejā. Kļuva ļoti karsts. Palaikam viņi apsēdās koku ēnā atpūsties, un tad Bilbo jutās tik izsalcis, ka būtu ar mieru ēst zīles, ja vien tās būtu tik gatavas, lai kaut viena nokristu no koka.

Bija jau krietna pēcpusdiena, kad viņi ievēroja ceļā parādāmies palielus laukumus ar vienāda veida puķēm, it kā tās būtu stādītas. Sevišķi daudz redzēja āboliņu — viļņo­jošus laukus bastarda āboliņa un sarkanā āboliņa un platas joslas zemā, baltā, me­daini smaržīgā āboliņa. Gaiss bija pilns dūkoņas, sanoņas un zuzēšanas. Visur rosīgi lidinājās bites. Un kādas bites! Bilbo nekad vēl nebija tādas redzējis.

«Ja tāda man iedzeltu,» viņš nodomāja, «es piepamptu divreiz lielāks, nekā esmu!» Tās bija lielākas par sirseņiem. Trani izskatījās krietni prāvāki par jūsu īkšķi, un dzeltenās joslas uz to tumšmelnajiem ķermeņiem spīdēja kā ugunīgs zelts. — Drīz būsim klāt, — teica Gendalfs. — Seit sākas viņa bišu ganības.

Pēc neilga laiciņa viņi nonāca pie lielu un ļoti vecu ozolu rindas; aiz tiem stiepās augsts dzeloņkrūmu dzīvžogs, kam cauri nevarēja ne redzēt, ne izspraukties.

— Jūs labāk pagaidiet tepat, — burvis sacīja rūķiem, — un, kad es saukšu vai iesvilpšos, sāciet nākt nopakaļ — jūs jau redzēsiet mani pa gabalu —, bet atcerieties: tikai pa diviem un katri divi pēc piecu minūšu starplaika. Bomburs ir visresnākais un viens var iet par diviem, lai viņš nāk pēdējais un viens pats. Ejam, mister Bagins! Kaut kur uz šo pusi jābūt vārtiem.

To teicis, viņš devās uz priekšu gar dzīvžogu, paņēmis izbiedēto hobitu sev līdzi.

Drīz viņi nonāca pie koka vārtiem; tie bija augsti un plati, un aiz tiem varēja redzēt dārzu un zemu koka ēku puduri; dažas mājas bija apjumtas salmiem un būvētas no ne­tēstiem baļķiem; tur bija šķūņi, staļļi, kūtis un gara, zema koka māja. Iekšpusē, lielā dzīvžoga dienvidu malā, stāvēja daudzas rindas stropu ar zvanveida salmu jumtiņiem. Milzu bites lidoja turp un atpakaļ, līda iekšā un ārā, un gaisā valdīja nemitīga dūkoņa.

Burvis un hobits atgrūda vaļā smagos, čīkstošos vārtus un pa platu celiņu devās uz mājas pusi. Pa zālāju atrikšoja vairāki labi kopti zirgi spožu spalvu un, ar saprātīgu skatienu uzmanīgi nopētījuši nācējus, aizrikšoja ēku virzienā.

— Aizskrēja pastāstīt viņam par svešinieku ierašanos, — teica Gendalfs.

Drīz viņi sasniedza pagalmu, kuru no trim pusēm iejoza koka māja ar diviem ga­riem spārniem. Tā vidū gulēja liels ozola stumbrs un kaudze nocirstu zaru. Turpat stā­vēja milzīga auguma vīrs ar biezu, melnu bārdu un matiem, lielām, kailām rokām un mezglaini muskuļotām kājām. Viņš bija tērpies līdz ceļiem garā vilnas tunikā un at­balstījās uz liela cirvja. Zirgi stāvēja viņam blakām, piebāzuši purnu vīra plecam.

— Ū! Te viņi ir! — vīrs sacīja zirgiem. — Sie neizskatās bīstami. Varat iet! — Viņš pasmējās varenus, dārdošus smieklus, nolika cirvi un panācās uz priekšu.

— Kas jūs esat, un ko jūs gribat? — viņš strupi noprasīja, nostājies nācējiem pretī — krietni lielāks un garāks par Gendalfu. Ko nu par Bilbo — tas būtu viegli va­rējis iztecēt saimniekam caur kājstarpi, neskarot brūnās tunikas apakšmalu, un pat galvu nevajadzētu pieliekt.

— Es esmu Gendalfs, — teica burvis.

— Pirmoreiz dzirdu, — norūca vīrs, — un kas tas par sīkuli? — viņš noprasīja un pieliecies nopētīja hobitu no pinkaino, saraukto uzacu apakšas.

— Tas ir misters Baginss, hobits no labas ģimenes un ar nevainojamu slavu, — sacīja Gendalfs. Bilbo palocījās. Viņam nebija cepures, ko nocelt, un viņš mokoši apjauta savu iztrūkušo pogu tukšās vietas.

— Es esmu burvis, — turpināja Gendalfs. — Es par jums esmu dzirdējis, kaut arī jūs neesat dzirdējis par mani; bet varbūt jums gadījies dzirdēt par manu krietno brā­lēnu Radagastu, kurš dzīvo netālu no Drūmmeža dienvidu robežām?

— Jā, šķiet, ka tīri ciešams vīrs, kādi nu burvji vispār mēdz būt. Esmu viņu pāris reižu saticis, — teica Beorns. — Labi, tagad es zinu, kas jūs esat, vai vismaz, kas sākāties esam. Un ko jūs gribat?