DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Kad Gendalfs bija ticis līdz kāpšanai kokos un vilku tupēšanai apakšā, Beorns pie­cēlās, lieliem soļiem pagājās turp un atpakaļ un norūca: — Kaut es tur būtu bijis! Es viņiem būtu uzrīkojis kaut ko vairāk par uguņošanu!

— Nu jā, — teica Gendalfs, ar prieku vērodams, ka viņa stāsts atstāj labu iespai­du, — bet es darīju, ko spēju. Tā nu mēs tur sēdējām, un vilki trakoja apakšā, un mežs vietām sāka degt, kad no kalniem nokāpa goblini un ieraudzīja mūs. Viņi auroja aiz sajūsmas un dziedāja dziesmas, ņirgādamies par mums: «Piecpadsmit putniņu kokos sēž…»

— Augstā debess! — noelsās Beorns. — Nestāstiet man, ka goblini neprot skaitīt. Viņi to prot. Divpadsmit nav piecpadsmit, un viņi to zina.

— Es arī zinu. Tur vēl bija Baifurs un Boufurs. Es neuzdrošinājos agrāk stādīt viņus priekšā, bet te viņi ir.

Un ienāca Baifurs un Boufurs. — Un es arī! — noelsās Bomburs, kas šņākdams pieskrēja no muguras. Viņš bija resns, turklāt pikts par to, ka atstāts beidzamais. Viņš atteicās gaidīt vēl piecas minūtes un tūdaļ sekoja iepriekšējiem diviem.

— Nu tā — tagad jūs esat piecpadsmit, un, tā kā goblini prot skaitīt, es ceru, ka visi kokos sēdētāji ir klāt. Varbūt tagad mēs pabeigsim stāstu bez pārtraukumiem. — Tad misters Baginss saprata, cik gudri rīkojies Gendalfs. Sie pārtraukumi bija kāpi­nājuši Beorna interesi, un stāsts nebija ļāvis aizdzīt rūķus tūliņ prom kā aizdomīgus diedelniekus. Beorns nekad nevienu neaicināja savā mājā, ja" vien varēja no tā izvairīties. Draugu viņam bija ļoti maz, un tie paši dzīvoja tālu; un arī tos viņš nemēdza aicināt pie sevis vairāk kā divus reizē. Un nu uz viņa lieveņa sēdēja veseli piecpadsmit svešinieki!

Kad burvis bija pabeidzis savu stāstu un izstāstījis par ērgļu palīdzību un kā viņi visi atnesti uz Kerroku, saule jau bija noslīdējusi aiz Miglas Kalnu galotnēm un ēnas Beorna dārzā izstiepušās garas jo garas.

— Ļoti labs stāsts! — viņš teica. — Labākais, ko es daudzu gadu laikā esmu dzir­dējis. Ja visi diedelētāji varētu tādu pastāstīt, viņi varbūt redzētu mani laipnāku. Pro­tams, var būt, ka tas viss ir sagudrots, tomēr par to jūs esat nopelnījuši vakariņas. Iesim kaut ko uzkost!

— Jā, lūdzu! — atsaucās visi reizē. — Liels paldies!

Lielajā telpā tagad bija pavisam tumšs. Beorns sasita plaukstas, un tūdaļ ieskrēja četri skaisti, balti poniji un vairāki lieli, pelēki suņi gariem, slaidiem augumiem. Be­orns kaut ko pateica viņiem neparastā valodā, kas atgādināja runā pārvērstas dzīv­nieku skaņas. Tie atkal izskrēja ārā un drīz atgriezās, nesdami mutē lāpas, ko aiz­dedzināja pie ugunskura un iesprauda zemos turekļos telpas balsta stabos ap pa­vardu. Suņi prata, kad vajadzīgs, staigāt uz pakaļkājām un ar priekškājām pārnēsāt priekšmetus. Viņi ātri izvilka no sānu sienām dēļus un steķus un salika tos uguns tuvumā.

Tad atskanēja «bē-ē—bē-ē—bē-ē» un istabā ienāca vairākas sniegbaltas aitas, ko veda liels, ogļmelns auns. Viena nesa baltu galdautu, kam gar malām bija izšūtas dzīv­nieku figūras, citas uz platajām mugurām balstīja paplātes ar bļodām, šķīvjiem, na­žiem un koka karotēm, ko suņi tūdaļ paņēma un izvietoja uz steķu galdiem. Sie galdi bija ļoti zemi, tik zemi, ka pat Bilbo varēja ērti sēdēt pie tiem. Viens no ponijiem pie­stūma līdzās divus pazemus krēslus ar platiem meldru pinuma sēdekļiem un īsām, res­nām kājām — tie bija Gendalfam un Torinam, bet galda galā viņš novietoja Beorna lielo, melno krēslu, kas bija līdzīgi veidots (un kurā apsēdās namatēvs, izstiepis savas varenās kājas tālu zem galda). Vairāk krēslu šai mājā nebija, un tik zemi — tāpat kā galdi — tie laikam bija darināti apbrīnojamo dzīvnieku dēļ, kuri šobrīd viņus apkal­poja. Un kā sēdēja pārējie? Aizmirsts netika neviens. Ienāca pārējie poniji, veldami apaļus, bungām līdzīgus baļķēnus, kas bija nogludināti un noslīpēti, un pietiekoši zemi pat Bilbo vajadzībai; un tā drīz vien visi sēdēja pie Beorna galda, un tik kuplu viesu pulku šī telpa nebija pieredzējusi daudzus gadus.

Seit viņi paēda vakariņas vai varbūt pusdienas — tik labas, kādas nebija baudī­juši kopš tās dienas, kad atvadījās no Pēdējās Mājīgās Mājas rietumu pusē un no tās namatēva Elronda. Lāpu un ugunskura liesmas gaiši plīvoja ap viņiem, un uz galda dega divas lielas, sarkanas bišu vaska sveces. Visu maltītes laiku Beorns savā zemajā, dārdošajā balsī stāstīja par savvaļas zemēm šajā kalnu pusē un jo sevišķi par tumšo, briesmu pilno mežu, kas stiepās tālu uz ziemeļiem un dienvidiem dienas jājiena attā­lumā un aizšķērsoja viņiem ceļu uz austrumiem, — par baigo, noslēpumaino Drūm- mežu.

Rūķi klausījās un bārdas vien kratīja, jo labi zināja, ka drīz vien viņiem jādodas iekšā šai mežā un ka pēc pārietajiem kalniem tā ir nākamā bīstamākā vieta, kam jātiek garām, iekams viņi nokļūs līdz pūķa cietoksnim. Kad visi bija paēduši, arī rūķi sāka stāstīt stāstus no savas dzīves, taču izskatījās, ka Beorns sāk snauduļot un viņos daudz neklausās. Visvairāk viņi runāja par zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem un par kalēju meistarīgi izgatavotām lietiņām, un Beornam tas, šķiet, rūpēja maz: viņa istabā nere­dzēja nevienu zelta vai sudraba priekšmetu, un pat metāla lietu te bija maz — vienīgi naži.

Viņi ilgi sēdēja pie galda ar koka medalus kausiem priekšā. Ārā iestājās tumša nakts. Ugunij zāles vidū piemeta jaunu malku, lāpas nodzēsa, un viņi joprojām palika sēžam dējošo liesmu gaismā, un ēkas balsta stabi slējās augsti viņiem aiz muguras, augšmalā tumši kā koki mežā. Grūti pateikt, vai tā bija burvība vai ne, taču Bilbo šķita, ka viņš dzird griestu sijās vēja šalkoņu un pūces brēcienus. Drīz viņš sāka kla­nīties snaudā un balsis šķita aizslīdam kaut kur tālu prom, līdz viņš atkal satrūcies pamodās.

Lielās durvis bija nočīkstējušas un aizsitušās. Beorns bija aizgājis. Rūķi sakrusto­tām kājām sēdēja ap uguni un pēc neilga laiciņa sāka dziedāt. Daļa dziesmas skanēja šādi, taču viņi dziedāja vēl daudz vairāk un ilgu laiku:

— Vējš pāri klajiem laukiem dveš, Bet nekustas vēl drūmais mežs, Kur rēgi mīt un ēnas slīd, Un dzīlēs tumsa spārnus pleš.

Vējš trauc no kalniem lejā salts, Kā dārdošs ūdenskritums balts; Ik zaru liec, ik lapu triec, Kā bailēs koki dreb un šalc.

Vējš neapturams tālāk trauc, Kad meža miers un klusums grauts; Pār purviem drāž, pār sliekšņiem brāž Un tūkstoš balsīs svelpj un kauc.

Pie zemes purva zāle līkst,

Vēl veltā cīņā niedres švīkst;

Dreb dūksnājs viss, trīc akacis,

Vējš kaukdams smej — tas visu drīkst.

Tas Vientuļajā Kalnā klūp,

Kur melnas klintis lēni drūp,

Pār alām slīd, kur pūķis mīt,

Ap vārtiem dej, kur dūmi kūp.

Ik skrējienam mēdz pienākt gals:

Nakts jūrā norimst vēja balss;

Tas projām slīd, kur zvaigznes spīd,

Kur aicinot māj mēness tāls.

Bilbo atkal sāka klanīt galvu. Pēkšņi Gendalfs piecēlās kājās.

— Mums laiks likties gulēt, — viņš teica, — mums, bet Beornam, šķiet, ne. Sai zālē mēs varam atpūsties droši un mierīgi, taču es piekodinu jums visiem neaizmirst, ko Beorns pirms aiziešanas teica: nespert soli laukā, iekams nav uzlēkusi saule, ja jums dzīvība dārga!