DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Tā, te nu ir Drūmmežs! — teica Gendalfs. — Pats lielākais no Ziemeļu pasaules mežiem. Es ceru, ka jums patīk tā krāšņais izskats. Un tagad jāsūta atpakaļ šie lie­liskie poniji, kas mums tika laipni aizdoti.

Par to rūķi sāka neapmierināti ņurdēt, bet burvis viņus nosauca par nejēgām. — Beorns nav tik tālu no šejienes, kā jūs domājat, un solījums jātur šā vai tā; es neno­vēlu jums iegūt tādu ienaidnieku kā viņu. Misteram Baginsam ir asākas acis nekā jums, ja jūs neesat pamanījuši, ka ik nakti pēc tumsas iestāšanās mums līdzi soļo liels lācis, un reizēm viņš sēž attālāk mēnesnīcā un vēro mūsu naktsmītni. Ne tikai tāpēc, lai jūs sargātu un vadītu, bet arī, lai uzmanītu savus ponijus. Beorns var būt jūsu draugs, bet savus dzīvniekus viņš mīl kā paša bērnus. Jūs pat nevarat aptvert, kādu laipnību viņš jums parādījis, ļaudams rūķiem jāt uz tiem tik tālu un tik ātrā gaitā, tāpat kā nevarat aptvert, kas notiktu, ja jūs mēģinātu vest ponijus līdzi mežā.

— Bet tavs zirgs? — noprasīja Torins. — Tu neteici, ka sūtīsi to atpakaļ.

— Neteicu, tāpēc ka nesūtīšu.

— Un kā tad būs ar tavu solījumu?

— Par to es gādāšu pats. Es nesūtīšu zirgu atpakaļ, tāpēc ka pats jāšu uz tā!

Tad viņi saprata, ka Gendalfs grasās viņus pamest pašā Drūmmeža malā, un jutās

gauži izmisuši. Taču nekas nespēja grozīt burvja prātu.

— Mēs to visu jau izrunājām, kad nokāpām no Kerroka, — viņš teica. — Nav no­zīmes strīdēties. Es jums jau teicu, ka mani gaida steidzamas darīšanas dienvidu pusē; un es jau tāpat esmu ļoti aizkavējies, noņemdamies ar jums. Iespējams, ka mēs tik­simies, pirms vēl viss būs galā, bet, protams, tikpat labi iespējams, ka ne. Tas atkarīgs no jūsu veiksmes, drosmes un saprāta; un es atstāju kopā ar jums misteru Baginsu. Esmu jau agrāk jums teicis, ka viņā ir vairāk pulvera, nekā jūs varat iedomāties, un drīz jūs par to pārliecināsieties. Tāpēc galvu augšā, Bilbo, un nerādi tik drūmu vaigu! Galvu augšā, Torin un Kompānija! Sī galu galā ir jūsu pašu ekspedīcija. Domājiet par dārgumiem, kas jūs gaida galā, aizmirstiet mežu un pūķi — vismaz līdz rītrītam!

Kad pienāca nākamais rīts, viņš atkārtoja to pašu. Tā nu neatlika nekas cits kā pie­pildīt ādas maisus ar ūdeni no dzidra avota, ko viņi atrada netālu no ieejas mežā, un noņemt ponijiem nešļavas. Viņi sadalīja nesamos, cik taisnīgi prata, tomēr hobitam šķita, ka viņa daļa ir neizturami smaga, un viņš nepavisam nepriecājās par izredzēm soļot daudzas jūdzes ar visu to uz muguras.

— Neraizējieties! — teica Torins. — Nesamie kļūs viegli ātrāk, nekā jūs gribēsiet. Droši vien itin drīz mēs visi vēlēsimies, kaut somas būtu smagākas, — tad, kad sāks aptrūkt ēdamā.

Tad viņi beidzot atvadījās no saviem ponijiem un pagrieza tos uz māju pusi. Tie priecīgi aizrikšoja un, šķiet, jutās ļoti apmierināti, ka var uzgriezt astes Drūmmeža mijkrēslim. Tobrīd, kad tie laidās riksī, Bilbo būtu varējis apzvērēt, ka no koku paēnas izslīdēja kaut kas līdzīgs lielam lācim un aši aizlēkšoja tiem nopakaļ.

Tagad arī Gendalfs sacīja ardievas. Bilbo apsēdās zemē, juzdamies gauži nelaimīgs un vēlēdamies, kaut sēdētu burvim blakām uz viņa augstā zirga. Viņš pēc brokastīm (turklāt ļoti trūcīgām) bija mazdrusciņ iegājis mežā, un izskatījās, ka tur ir vienlīdz tumšs kā dienā, tā naktī, pie tam viss ļoti noslēpumains. «Tāda glūnoši gaidoša jušana,» viņš pie sevis nodomāja.

— Paliec sveiks! — Gendalfs sacīja Torinam. — Palieciet sveiki, jūs visi, palieciet sveiki! Jūsu ceļš tagad ved taisni caur mežu. Neejiet nost no takas! Ja to darīsiet, tūk­stotis pret vienu, ka taku vairs neatradīsiet un nekad netiksiet ārā no Drūmmeža; un tad gan vairs neredzēsiet nedz mani, nedz kādu citu.

— Vai mums patiešām jāiet te cauri? — novaidējās hobits.

— Jāiet gan! — atteica burvis. — Ja gribat tikt otrā pusē, tad jāiet. Vai arī jāmet viss pie malas. Un es tev neļaušu tagad izstāties no spēles, mister Bagins. Man kauns, ka tev nāk prātā tādas domas. Tev tagad jārūpējas par visiem šiem rūķiem manā vietā, — viņš pasmiedamies piebilda.

— Nē, nē! — atsaucās Bilbo. — Tā jau es nedomāju. Es domāju — vai te nav kāds ap­kārtceļš?

— Ir gan, ja gribi iet jūdzes divsimt uz ziemeļiem vai divreiz tik daudz uz dienvidiem. Bet pat tur tu neatradīsi drošu taku. Sajā pasaules malā drošu taku nav. Atceries,

ka tagad tu atrodies aiz Savvaļas robežas, kur var sagaidīt visvisādus pārstei­gumus ik uz soļa. Iekams tu tiktu apkārt Drūmmežam ziemeļu pusē, tu nonāktu taisni uz Pelēko Kalnu nogāzēm, un tās mudž un ņudz no gobliniem, milzu gobliniem un visnejaukākajiem orkiem. Iekams tu paspētu tikt mežam dienvidu pusē, tu nokļūtu Melnā Maga valstībā, un laikam pat tev, Bilbo, nav īpaši jāstāsta par šī ļaunā burvja melnajiem darbiem. Es nemūžam jums neiesaku iet tuvu tām zemēm, kas pārraugā- mas no viņa tumšā torņa! Turieties pie meža takas, nezaudējiet dūšu, ceriet uz labāko, un, ja jums uzsmaidīs sevišķa laime, jūs varbūt kādu dienu iznāksiet viņā pusē un ierau­dzīsiet sev priekšā Garos Purvājus un aiz tiem augstu austrumu pusē Vientuļo Kalnu, kur mājo mūsu dārgais, vecais Smogs, kaut gan es ceru, ka viņš jūs īpaši negaida.

— Nudien tu proti nomierināt, — norūca Torins. — Paliec sveiks! Ja tu nenāc mums līdzi, tad labāk posies prom bez liekām runām!

— Nu tad palieciet sveiki pa īstam! — uzsauca Gendalfs, pagrieza zirgu un aizjāja rietumu virzienā. Tomēr viņš nespēja atturēties no kārdinājuma pasacīt pēdējo vārdu. Vēl atrazdamies dzirdamības attālumā, viņš pagriezās atpakaļ, pielika rokas pie mutes un uzsauca vēlreiz. Rūķi tik tikko saklausīja viņa tālīno balsi: — Sveiki! Esiet prātīgi, uzmanieties — un NE SOLI NOST NO TAKAS!

Tad viņš aizauļoja un drīz vien vairs nebija redzams. — Sveiki, sveiki, un posies projām! — pikti atmeta rūķi, vēl vairāk saīgdami, jo burvja aiziešana viņus patiesi bija satriekusi. Tagad sākās pats bīstamākais ceļojuma posms. Katrs uzvēla plecos savu smago nastu un ūdens maisu, pagrieza muguru saules gaismai, kas apspīdēja līdze­numu, un ienira mežā.

Viņi gāja rindā cits aiz cita. Takas sākums atgādināja velvētu eju, kas veda drūmā tunelī — to veidoja divi lieli, viens otram pretī saliekusies koki, tik veci, efeju pārmākti un ķērpjiem noauguši, ka spēja turēt zaros tikai dažas nomelnējušas lapas. Pati taka bija šaura un līkumodama vijās pa stumbru starpām. Drīz vien gaisma pie ieejas kļuva par mazu, spožu plankumu tālu aiz muguras, un klusums bija tik dziļš, ka gājēju soļi šķita smagi dunam pret zemi, kamēr visi koki, noliekušies viņiem pāri, mēmi klausījās.

Kad ceļotāju acis aprada ar mijkrēsli, viņi sāka saskatīt katrā pusē tādu kā tumšzaļu mirgojumu. Paretam kāds izstīdzējis saules stars, kam bija laimējies iespraukties pa lapotnes šķirbu kaut kur tālu augšā un vēl jo vairāk laimējies nesapīties zaru un pazaru ķeburainajos mudžekļos, tievs un spožs nostiepās viņu priekšā. Taču tas gadījās reti un pēc neilga laika vairs negadījās nemaz.

Mežā mājoja melnas vāveres. Kad Bilbo asās, vērīgās acis iemanījās pustumsā re­dzēt, viņš tās palaikam manīja pārzibam pār taku un nobēgam aiz koku stumbriem. Pamežā un lapās, kas bezgalbiezā kārtā sedza zemi, bija dzirdami dīvaini trokšņi, urkšķēšana, čaboņa, dipēšana, bet pašus trokšņotājus Bilbo nevarēja saredzēt. Visne­patīkamākais no tā, ko šeit varēja saskatīt, bija zirnekļu tīkli: tumši, biezi tīkli ar nere­dzēti resniem pavedieniem, nereti nostiepti no viena koka uz otru vai arī iemezgloti ze­mākajos zaros takas abās pusēs. Takai pāri pārstiepts nebija neviens — vai no tās atturēja kāds burvju spēks vai citi apstākļi, to viņi nevarēja pateikt.